Ko darīt ar ilgām?

garinsh207      :)Deisa:) ir dazadas emocijas:) ilgas ir tās, kas posta.tapat kā cerības, iluzijas,(rezultāts parasti vilšanas,bet vilsanas ir duriens cilvēka veselībā, un rezultatā insulti, infarkti, veži utt) dusmas, naids:)
:)bet ja cilvēks sevi mīl, nevis pec kaut kā ilgojas( kā dziesmā-es ceru, ka kādreiz man darziņš būs, kur nevītis rozes un nesapes sirds), cerot naivi visu dzīvi , piepildoties ilgām būs labi. bet jutas labi arī tāpat, neatkarigi ne no kā. tad tās ir tās emociajs, kur mīlestība, uz sevi, uz citiem.prieks par dzīvi, kuru veido pats un pasauli apkart:)

fabbiana      ilgas vai infantili mazu meiteņu sapņi par prinčiem un tā, varu pastāstīt, prinču nav, to zinu droši

Effy      Nu un par to arī tieši bija mans komentārs, vai ir vērts ilgoties pēc cilvēka, kuram tu neesi tik nozīmīga, lai atrastu laiku priekš tevis. Jo tad arī sanāk tikai tāda vienpusēja gribēšana satikties un vispār da uz jebko.
Par jūtām gribu oponēt, ka prāts tās tomēr ietekmē, jo arī jūtas nerodas tā no zila gaisa un nekarājas kaut kur. Tas viss ir tavā galvā un tu to spēj gan vairot, gan bremzēt, gan nogalināt. Ja prāts neietekmētu jūtas, tad nebūtu dzīvē situācijas, kad mīlestība beidzas.

SNIEGBALTITE_      Ha-hā!!!!!!!! Ja jau ir tā, ka tu esi tā, kas ilgojas, bet viņam citas prioritātes, nu tad sorry, bet par kādu attiecību nākotni vispār var būt runa?
Iesaku ar steigu sākt lūkoties citā virzienā!!!!

vineta30      Cilvēki visas lietas uztver dažādi,arī ilgas.JA es ilgojos pēc kaut kā /un zinu,ka to agri vai vēlu dabūšu/-es sevi nemocu ar nevajadzīgām domām...vai Dievs cik man slikti...jāmirst nost...ka man nav tas vai šitais.Bet ir cilvēki,kas ieciklējās uz tām savām vēlmēm-ilgām-un čīkst,un tiešām pāriet depresijā...
Varbūt vienkāršāk ir dzīvot-ilgojoties pēc lietām,kuras tomēr nav Tavu smadzeņu poda nereāls izdomājums.Jo-uzkurbulēt sevi nemaz nav tik grūti.Protams,es kaut kur dziļi sirds kaktā esmu noglabājusi savus sapņus par ideālu kopdzīvi-kur viens otru saprot no pusvārda-bet es dzīvoju-šeit un tagad.Es esmu optimiste.
Visgrūtāk mums sievietēm laikam tomēr ir ar to otro pušu meklējumiem.Ilgojamies-pēc LIELISKAJIEM vīriešiem /un tas notiek jebkurā vecumā/.A nav tā kā gribētos,un bieži aizmirstam-ka paši neesam eņģeļi