Kas ir tas ko patiesībā gribat?

labriit      Man daudz nevajag, vienīgais, ko es gribu, būt laimīga.

GreyAlien      > Tinte
tas ir.. Tu patiešām padomāji ka Tevis dēļ ???

Tinte      Neko es nepadomaju. Dzīvo mierīgi.

miglainaa_plava      Kā turbija ar Maslova piramīdu?
Sākumā ēst un ..., bet pēc tam - lielo beznosacījuma mīlestību, kas nekad nepāriet un dzīve būtu vienā kaifā.

Sakijaa      pēc, tam, kaut kad... :) kad pienāks laiks izvērtēt dzīvi - tad spēt par savu dzīvi pateikt - "Es esmu paveikusi, sasniegusi un izjutusi visu ko jelkad esmu vēlējusies un pasaule tik ļoti ir mainījusies. Tā ir kļuvusi laba."

Muktiana      Labs jautājums. ;) Diskutējām ar kolēģiem par šo un kad pienāca mana kārta, atbildēju, ka neteikšu. :)
Bet es.....gribu iegūt atbrīvi no materiālās esamības. (Un tomēr neticu, ka tas tik lēti būtu iespējams un to varētu sasniegt pēc 1 - šīs dzīves.)
Atbilde "gribu būt laimīga" ir tuva, jo tikai darot pareizas lietas, ir iespējams justies laimīgam. Bet ir iespējams justies laimīgam īsāku periodu (bet tas var likties pietiekams), darot arī nepareizas lietas.
Vēl varu teikt, ka es gribētu vairāk spēt just mīlestību un vairāk atbrīvoties no egoisma. Jo tad arī vieglāk ir dzīvot.
Un vispār es šobrīd kaut kā sajutu, ka...
Garīgajā liter. figurē bieži tāda tēze, ja apzinies Dievu, tad jau esi laimīgs un no ciešanām brīvs. Visu laiku domāju, ka nejūtos ne laimīga, nedz brīva. Tad bija piebilde, ka tas notiek pakāpeniski. Bet pat pakāpeniski nejutu un šķita, ka citi jūtas laimīgāki.
Gribēju teikt,ka šodien piefiksēju, ka laimes un miera klātesamība tomēr manī nedaudz sāk iemājot. Man nav uztraukums par vecumu, esmu stingri sapratusi, ka ne jau nauda un spožas ārzemes dara laimīgu, nebaidos par lietām, kuras nenotiek tā kā vēlējos; nevainoju par to sevi.
Es baidos kaut ko materiāli vēlēties, jo ieslīgšana materiālā laimē varētu mani attālināt no garīgo mērķu sasniegšanas. Es gribētu būt ... pietiekami izaugusi, lai materiālā laime mani negremdētu.

GreyAlien      > Tinte
t.i., tad varu būt drošs ka patreiz traukus savā virtuvē Tu nesit kopā, ja :)

Pelle      Es gribētu mācīties no kļūdām, arī citu, līdz šim nav sanācis, jo parasti šķiet, tas jau notiek ar viņiem, tur ārpusē...
Man ārkārtīgi patika šīs dienas oho gudrība: "Es neklausos, ko par mani runā, jo klozetam par mani ir pilnīgi pretējs spriedums nekā karotei un dakhiņai: vienam es esmu devējs, citam- tikai rīma."

Muktiana      + Vēl man šķiet, ka beidzot es nevainoju arī citus, ka kaut kas nav bijis tā, kā vēlējos. Beidzot arī sajūtu līmenī man ir nākusi apjausma, ka viss, kas ar mani notiek, ir tieši saistīts tikai ar mani un man paredzēto Likteni, nevis tas ir citu cilvēku darbības -kļūdu, sliktā rakstura - rezultāts. Arī sevi nešaustu.
Un ir ienākusi piedošana.
Man nav mērķis, lai bērni gūst panākumus, vai lai viņi būtu pārāki par citiem. Jo .....ne tas ir mans uzdevums. Mans uzdevums ir pieņemt apstākļus, mīlēt cilvēkus, kādi viņi ir - radiniekus, labus, sliktus, ar zemu un un ar augstu garīgo līmeni, ar labu un ar sliktu karmu un būt pateicīgai sīkumos.
No materiālās laimes es vēlētos mājiņu, dārziņu,mīļoto cilvēku un iespēju nestrādāt. Un tomēr neesmu pārliecināta, vai esmu tam pietiekoši laba. Un tādu, kas mani gremdētu vai liktu augt caur ciešanām, - arī negribu. Varbūt tam vēl nav laiks....Un varbūt šajā dzīvē nebūs.
Vēl es gribētu vairāk uzzināt par Dievu....Vairāk saprast. Kļūt vairāk mīlēt spējīga.
Man vairs nav sajūta, ka mani kādreizējie mērķi kaut vai attiecībā uz karjeru, ir bijis mans dzīves mērķis un tas vispār man ir bijis jāsasniedz. Tāpēc man nav zaudējuma sajūtas vai diskomforts par materiālo stāvokli, valsti, kurā dzīvoju, politiķiem un nākotni.
Tikai ne pārāk jūtu, ka kļūstu labāka, pacietīgāka, iecietīgāka, disciplinētāka. Bet Dieva/citu spēku klātbūtni savā dzīvē redzu/jūtu. Un cenšos mazāk kādu kritizēt un nosodīt. Un pat izdodas. Sāku vairāk justies parādā - cilvēkiem, pasaulei...
Un vēl man ir nākusi apjausma, ka ne es pati organizēju savu dzīvi. Manā ziņā paliek vēlēties un darīt pareizas lietas.