Kad saap mazaak......

jozolsen      Dzīvē visi zaudē.Tā tam ir jābūt ,jo visi mirst.Parasti pirmie aiziet vecāki,ļoti sāpīgi.Tāpēc jau nav jaemigrē uz citu valsti un jātēlo mocekli.

mieru_tikai_mieru      sāpes vajag izsāpēt. Citādāk no tām vaļā netikt. Un bēgšana nepalīdzēs.

vidzemniece12      Atmiņas ir daļa no mūsu esības....no tām nekur nevaram aizbēgt...varam tikai atrast nodarbošanos, kas liek uz brīdi doams novirzīt citā virzienā. Saka jau, ka esot jāpaiet vairākiem gadiem, tad esot vieglāk....

rudzupuke26      Es atbrauktu,redzētu,pārliecinātos un tad zinātu.

labriit      Brauc uz Latviju paciemoties, brauc bieži,Irija nemaz nav tik tālu.Un tad jau jutīsi, vai tiešām gribi atgriezties vai pietiek ar ciemošanos kau divas reizes gadā.Vai tev radi Latvijā ir palikuši?

erucanob      bosmen,ja Tu pat šajā topikā redzi pašreklāmu,tad Tev kaut kas nav riktīgi.
Vecā miesa vismaz nemeklē 20 gadus jaunāku,kā te veci kraķi to dara.

bosmens      tīra pašreklāma, nu kam vajag vecu tantuku ar māju īrijā....būtu labāk dzīvojusi, pa pasauli pabrukājusi, uz teātri aizgājusi, varbūt pat uz LV atbraukusi...bet tagad tup stūrī un nīd par SAVU vēsturi, bet īstenībā jau pati to savu vēsturi veidoja, pati emigrēja, pati krāja centu pie centa...nu un kuram nahren tagad to visu vajag.....

karbonaade      Zini, es Tev ieteiktu saņemt drosmi un nokonfrotēt sevi ar situāciju. Atbraukt, apskatīties, un ļaut, lai izsāp.
Pati esmu ļoti baidījusies no tā, bet izdarījusi. Pārgāja. Palika viegli. Var dzīvot tālāk.
Un tuvu cilvēku zaudējumu nevar līdz galam izsāpēt, tā vieta paliek tukša. Var ar to sadzīvot un ļaut lēnā garā pārvērst sāpes par atmiņām.

Elllaaa      Braucu biezi,pat loti......kaa izkaapju no lidmasiinas...viss kaa filmaa atgriezas....domaaju,gadi tak dziedee,bet nekaa......
Meitas teic,ko brauksi atpakal?...noknaabsanai? kaa redzu....te taa ar daudziem patiik.....skaudiiba,launums......no taa arii bail.
REKLAAMU NEVAJAG! Te esmu lai pakasaatos,ko jaunu uzzinaatu.....un dazi draugi te apgrozaas. PALDIES tiem,kas tiesaam veel ir te Cilveeki. Visiem veiksmi!

Freja4      atmiņas jāiemācās pieņemt un atrast skaisto ar kopā pavadīto cilvēku un atrast laiku, lai izrunātos ar kādu un sakārtotu, saprastu pats sevi...skrienot vāveres ritenī, nav labākais variants...

p_o_x      Nav nekā vieglāka ,kā neatgriezties.... nu ir jau stulbi kontaktāties ar tikai dvieļagalvām!:)

Muktiana      1. Šo jautājumu var apskatīt no 2 pusēm - no materiālā (no tā,ka Dieva nav) un no garīgā (no tā, ka Dievs ir).
No materiālām pozīcijām raugoties, Tu esi darījusi pat visu pareizi. Tu vienkārši bēgi no situācijas, lai nebūtu jāskumst, jānorok sava dzīvē bēdās un raizēs. Un tas drīzāk bija drosmīgi - izlemt rīkoties, lai dzīvi dzīvotu nevis pavadītu "sastingušā režīmā". Jo ne tāpēc mums šī dzīve ir dota. Laiks tiešām dziedē. Bet grūti teikt, cik lielā mērā tas ir sadziedējis tieši Tev šo notikumu. Ja Tu Dievam izvēlētos turpināt neticēt, tad sāpju esamības gadījumā drīzāk jau labāk bēgt. (Esmu dzirdējusi stāstu par sievieti, kura pēc tuvinieku bojāejas jau vairākus gadu desmitus pavada aiz sienām un aizvērtiem aizkariem un vnk eksistē. Lai no kā tāda izvairītos, varbūt ir tīri ok, uz laiku bēgt mehāniski.)

Muktiana      2.Taču no Dieva esamības pozīcijām ragoties, mums sāpes ir dotas, lai mēs kļūtu labāki, līdzjūtīgāki, caur ciešanām attīrītos sirds un sāktu vispār interesēties, kāpēc mēs vispār dzīvojam. Tāpēc bēgšana no sāpēm, iespējams, nav ļāvusi izpildīt ciešanu funkciju līdz galam (bet sāp jau tomēr tāpat).
No Dieva esamības viedokļa mēs esam nemirstīgas dvēseles, kas dzīvi pēc dzīves nomaina savus ķermeņus un attiecību lomas. Ja Tu spētu apzināties un izprast Dievu, zustu arī Tavas sāpes, jo zināšanu gaismā saprastu, ka šie notikumi nav pārāk ilgstošu ciešanu vērti. Proti, Tavu tuvo cilvēku dvēseles nav mirušas. Cilvēks pēc nāves redz savu fizisko ķermeni guļam, viņš redz savus tuviniekus un redz, ko viņi domā; tad viņš saprot, kapēc vispār ir dzīvojis un ko nozīmīgu paspējis paveikt; tikai jau ir par vēlu, jo viņa dzīve ir aprāvusies. Tavi tuvie cilvēki cieš, redzot, ka Tu ciet, turklāt bez nekāda pamata, jo Tu viņus satiksi atkal; un jūs nākamajā dzīvē ieņemsiet citas lomās un ar citiem ķermeņiem. To visu organizē Dievs. Un šādas būtiskas zināšanas ir jāzin. Ir jāzin, kāpēc vispār šī lomu maiņa un "atmiņas amnēzija" par iepriekšējām dzīvēm notiek un kapēc vispār mēs ciešam. (Ciešam tikai un vienīgi savu slikto darbu un domu dēļ.)
Iesaku izlasīt M.Ņūtona grāmatu "Dvēseļu ceļojums". Būs kā reiz. (Uz zinātniska pamata rakstīta, bet lai Dievu izprastu ir daudz vairāk par to jāinteresējas.)
Varbūt izlasi šo grāmatu un brauc uz Latviju. Uzvari savas dzīves lielāko nelaimi.

limonija      Vislielākā māksla dzīvē - iemācīties priecāties par to, kas Tev ir un nav vēl atņemts...Jo rīt arī tā var nebūt(veselības, piemēram). Reizēm vajag pārtraukt sevi un savu likteni preparēt, bet nodarboties ar lietām, kas paņem daudz enerģijas un neļauj grimt žēlabās...Ticu, ka ir smagi, jo bērna zaudējums ir smagākais no pārbaudījumiem(no pieredzes)...Glābiņš - ticība mūžīgajai dzīvei. Tu viņus reiz atkal satiksi.

piparbecinja      Ja tu ticētu reinkarnācijai un tam, ka dvēsele nepazūd, bet dzīvo savu dzīvi tālāk citā dimensijā, varbūt pat redz tevi, ir blakus, tad varbūt tev būtu vieglāk pārdzīvot zaudējumu.

Vivochka      Jā, reinkarnācija ir laba ticība, ka dvēsele nepazūd, bet atdzimst no jauna. Tikai jālaiž tuvie vaļā, jācenšas izsapēt to sāpi, citādi Tu neļauj viņiem atdzimt, turi viņus starpstāvoklī, tad sāp arī viņiem. Krievu ekstrasensos bieži izskan frāzes, lai mēs nemocam savus aizgajējus, bet atlaižam.

Muktiana      Reinkarnācija jau nav tikai ticība, bet fakts un pierādījumus par to var iegūt,ja mērķtiecīgi par to interesējas. Labs starts ar ko sākt ir Maikla Ņūtona grāmatas, tas pats klasiskais "Dvēseles ceļojums".
Kopumā ir neskaitāmu reinkarnācijas pētnieku, pierādījumu vācēju, zinātnieku pierādījumi un galā tas viss pamato rakstos minēto.
Vienkārši, ja cilvēks netic Dievam, no vienas puses, viņam dzīve vienkāršāka - dzīvo tikai sev, no otras puses, kad notiek pamatīgi likteņa triecieni, tad gadiem nevar pārdzīvot tuvu cilvēku nāvi vai vispār grib lēkt upē. Arī dēļ tā, ka nezin, ka Dievs ir, sanāk arī daudz papildus ciešanu izdzīvot.
Mirušajiem tiešām nav nekā ļaunāka,ja viņu tuvinieki par viņiem sēro, jo tad viņi izjūt baigas dvēseles ciešanas, kas ir daudz asākas nekā to var just, atrodoties uz Zemes. Tāpēc indieši un citas kultūras priecājās par aizgājēja nāvi (bija pamats, jo savu šo Zemes dzīvi ir "atstrādājis") un vēl agrāk arī zināja rituālus,kā aizgājušo dvēseli vieglāk palaist "augšā".
Vispār raksti ļoti jo ļoti stingri pastāv, ka katram cilvēkam ir stingri noteikts dzimšanas laiks (bet dvesele var arī izlemt vēl neatgriezties uz Zemes) un stingri noteikts nāves laiks - arī tad, vai tas būs nelaimes gadījums vai kautiņā pudeles brālis nositīs vai taml.
Tev nav par ko sērot, jo Taviem tuvajiem bija paredzēts dzīvot tieši tik ilgi un mirt tieši tādā veidā. Kapēc mūsu tuvienieki dzīvo īsas dzīves un iet bojā nelaimes gadījumos un ko tas liecina, par to vairāk rakstīts rakstos.

fargo      nē, reinkarnācija nav ne fakts, ne pierādījums. un tā ir ticība. un ļauna ticība, jo atņem cilvēkam nākotni. neatgriezeniski un pavisam. kādam var atņemt ienākumus, veselību, bet šis ļaunums ir tēmēts daudz augstāk.

VecmeitaARrunci      Taadas lietas NEKAD neaizmirstaas un saapes un skumjas aizies tikai kopaa ar mums.Vietai nav noziime,jo..galvu neatdaliisi no kopuma.vieniigi var paliidzeet amneezija kaa meksikaanu seriaalos.Saapes ar laiku rimstaas,bet skumjas paliek un citreiz taa paarnem dveeseli,ka gribas nomirt...

Muktiana      fargo, ko Tu neteiksi fargo, it īpaši, ja tas tomēr ir fakts un pierādīts fakts. Tad jau gan - ļauna ticība.

fargo nē, tas nav nekāds fakts. nākamās atbildes