Laulības, oficiālas, juridiskas attiecības.

symbio      Laulības līgums tas vispār ir absurds. Iespējams tas ir vajadzīgs kādam izcilam bag´tniekam, bet parastiem cilvēkiem, tas ir marasms. Tas jau pašā saknē norāda, ka esi gatavs jau šķirties no dotā cilvēka. Un otrs, tas norāda, ka jau pašā sākumā Tu nevari uzticēties otrai pusītei. Ja godīgs būsi, tad neko lieku neņemsi šķiroties, bet pat centīsies atstāt ko savai atvasītei, protams ja tāda ir. Es tā darīju. Un nenožēloju. Nekādus laulības līgumus (marasms) neslēdzām. Vienkārši vajag būt godīgam pret sevi un citiem.

MrJones      Kaapeec ne..? Vnk taa saaacis... :)) Varbuut bremze, varbuut nav iistaa traapiijusies...? :) Hvz.....ne iipashi lepojos ar to ne tur ko nozheelot, vnk, fakts, kaa taads.... Patiesiibaa, neuzskatu par vajadziigu....bet ja nu tomer..vienmer kaut kam iipasham, vieta tiek atstaata... jaa....tikai iipashaa gadiijumaa....savaadaak, tieshaam nav jeegas.

Luusila      Tieši tā: bija partneris, mīla un bildinājums. Ja ir vēlme veidot kopdzīvi un ģimeni, tad kāpēc neprecēties? Mēs abi nākam no ģimenēm, kur vecāki ir precēti un mūžu saskanīgi kopā nodzīvojuši; tāds modelis ietilpa mūsu abu uzskatos par pareizu pasaules kārtību. Tikai domāju, ka mēs esam vieni no pēdējiem aborigēniem. Mūsu bērniem, šķiet, vairs nebūs iespējams satikt partnerus, kas nākuši no pilnām ģimenēm; tā ar nožēlu nākas secināt.

una32      Bija daudz bildinājumu, nedomāju, vai vajag precēties, bet gan domāju, kuru izvēlēties....tagad domāju, ka būtu, laikam, pec citiem kritērijiem izvēlējusies...

Muuza_96      Tāpēc, ka neprātīgi mīlēju. Un nekas nav superīgāks par šīm jūtām.

Paula6      Bez visa šeit jau pateiktā un lasītā abi pieņem lēmumu par laulību, ka ne tikai mīl, saprot, bet arī ciena viens otru un vēlas lai abi justos laimīgi un pasargāti no dažādiem dzīves negadījumiem. Neprecoties, pat gadiem, tiek parādīts, ka (parasti tas ir vīrietim) atstāj sev atkāpšanās ceļu, bez kādām saistībām pret otru un bērniem un galu galā ar to parāda arī necieņu pret otru un ka nevērtē viņu pietiekami augstu.

lubs      laulības ir labi,tak tikai tad,ja esi 100% pārliecinats par sevi un otro pusīti.
pēc personīgās pieredzes varu teikt,ka par sevi pārliecības nav,tāpēc labāk laulības ostā nestūrēt.......
rakstu nopietni,bez sarkasma.

mieru_tikai_mieru      apprecējos, jo topošajam vīram bija mans sapņu uzvārds.

Vucis      Paturpinot luba teikto, jauniibaa viss liekas vienkaarshaak un leemumi tiek pienjemti aatraak un vieglaak. Un labi, ka taa.

Pusis, ar ko preceejos, ljoti gribeeja beernus un gjimeni, savukaart, man taa bija iespeeja izrauties no savas gjimenes cieshajaam skavaam un ljoti patika pilseeta, no kuras naaca mans puisis. Un kur nu veel bez lielaas loves?!

Deisa      Pēc vairāku gadu bohēmas gribējās ko nopietnāku un tad arī tas nopietnākais nāca - da i kontraceptīvās svecītes nenostrādāja. Kad jau vecāki no abām pusēm zināja, ka kļūs par vecvecākiem, no abām pusēm bīdīja plīvura un baltā pušķa virzienā. Nu tad tīri simboliski apprecējāmies ar. Priekš kam vajadzēja, vēl joprojām nesaprotu, tā teikt, nodeva sabiedrībai. Tagad ir apziņa, ka precētos tik tad, ja būtu pilnīga pārliecība, ka visu mūžu arī kopā gribēšu nodzīvot, tāpēc vispaz 2-i pudi sāls kopā jāapēd, jāiztestē visas sadzīves, ikdienas un neikdienas shēmas un tad, ja štimm, tad var arī precēties.

Lucy      nudien muļķīgs jautājums no tantes kura pati šķīrusies un te ikpalaikam ko šādi tulbu uzskricelē.
Ne mirkli es nenožēloju,ka aprecējos!!! Un man ta jūsu sauktā brīvība liek smaidīt platu smaidu!!!:))

muskare      Nebija pat tādas domas, ka varētu dzīvot kopā un neprecēties. :) Manuprāt, tas tomēr ir cieņas jautājums vienam pret otru. Ja ceļ ap māju žogu, tad nevajag tajā atstāt caurumus.