Kādas sajūtas tevī iemājo, ja ar tevi tiek pārtrauktas tuvas attiecības?

Paravoz      Plika seksuāla iekāre, nekas vairāk! Jo ja patiesi mīl, to jūt abpusēji. Protams nevajag iemīlēties tikai tādēļ ka garšo pīrāgi(viņa/s cepti). Mīlestība nav akla, tikai bieži vien fokusējās uz to labāko otrā cilvēkā...
Lai jums veicās atrast īsto. ;)

Lieliskaa_guloshaa      Slepkavnieciskas.:D

otilija15      Izjūkot attiecībām, cilvēks zaudē kādu sev nozīmīgu ierastā dzīves daļu un tas skaudri sāp. Manuprāt, diezgan precīza metafora. Jo "iekšējais bērns" ir tas, kas palīdz vērot pasauli ar apbrīnu, priecāties par ikdienišķām lietām, noticēt brīnumam, būt dzīvespriecīgam, optimistiskam un veselam. Apraksts neatgādina iemīlēšanās, jeb "rozā briļļu" variantu?
Katrs, kurš ir bijis iemīlējies un mīlējis, ir izjuties saskatīs šo līdzību
Secinājums... īgņas sen to ir pazaudējuši, tādēļ tik daudz neizpratnes un jautājumu.

otilija15      Izjūkot attiecībām, cilvēks zaudē daļu no kaut kā svarīga sev un tas skaudri sāp. Manuprāt, metafora diezgan precīza. Iekšējais bērns ir tas, kas palīdz mums ar optimismu raudzīties uz dzīvi, gūt prieku no tās, noticēt brīnumam un būt veseliem. Kas ir bijis iemīlējies un mīlējis saskatīs līdzību.
Īgņas un burkšķi to sen ir zaudējuši, tādēļ tik daudz neizpratnes pilnu jautājumu.

otilija15      Johaidī! Sanāca dubultā. :D Jā... ne vienmēr tas, kas šķiet zudis, patiešām ir zudis. :)

Muktiana      Autora metaforai intuitīvi piekrītu. Zaudējums ir gan sevi vieglprātīgi iztērējot fiziski tuvās attiecībās, gan arī pārtraucot patiešām tuvas attiecības. Ar abortu par laimi pieredzes nav, bet zaudējumi pēc lieluma varētu būt salīdzināmi.

Muktiana      Ja jautajums ir par to, kādas sajūtas iemājo, tad tas ir kas līdzīgs kā zaudēt daļu no sevis, savas sirds, savas sirds enerģijas. Tautā lietotā metafora ir gana tuvu patiesībai.

Ananda_A      Sāpes rada pieķeršanās un atkarība un patiesas mīlestības, cieņas trūkums, ne otra cilvēka klātesamība vai neesamība.
Cilvēki jauc emocionālo, enerģētisko, seksuālo atkarību ar mīlestību. Kamēr neiemācīsies patiesi mīlēt, tikmēr būs ciešanas tāpat kā no jebkuras atkarības.:))

av2      cik te vissi "gudri" miilestiibas jauatajumos palikussi :)) Taapec laikam atrodas PA
IIsteniibaa ir taa, ja ir taa miilestiiba iista, saap lloti, un ilgi, un nekaada sakara ar pliku sex iekaari, vai kaadu "gudriibu", ko te mineet grib daudzi. Jaa, reizeem aplauzzamies, taada dziive. Un kaapeec? Taapeec, ka taa sasodiitaa miilestiiba lloti reti ir abpuseeja. Lloti reti. Ja paveicaas, varbuut paaris reizes dziivee. Parasti vienam aizbrauc jumts, a otram ir tikai simpaatijas. Un finaala notiek slavenaa saruna ..."davai buusim tikai draugi "
Par autora saliidiznaajumu, jaaa , taa paradiize, kas valda cilveeka dveeselee miilesttiibaa , tiek sabradaata ar zaabakiem. Kapeec nevareetu uzreiz, pirms pamostaas taas juutas pateikt, klausies, buusim tikai tie draugi , a ??? Patiik mums speeleeties ar citu juutaam :(

MaryClaire      Ananda_A (2014-03-25 23:21) viedoklis
________
parakstos zem katra vārda, bet nez kādēļ citiem liekas, ka tas ir dzīves īgnums

KlusumsL5      Ananda_A, mēs kaut vai tik kā līdzcilvēki esam tomēr saistīti, kaut arī to ikdienā varbūt tik ļoti neizjūtam; nerunājot nemaz par to brīdi, kad vienojamies seksuālā tuvībā. Solis uz seksuālu tuvību, nebaidīšos šī vārda, Dieva priekšā atbildīgiem un vēl jo vairāk pieaugušiem, nobriedušiem cilvēkiem jau ir sava veida saderināšanās. Un tas ir kā koku iestādīt zemē (bet ne mietu iespraust, kā dažbrīd mēdzam izteikties par seksu, bet ko sevi cienoša sieviete, veselā saprātā būdama, nepieņemtu), kurš iesakņojās, jo ir dzīva radība. Vēl jo vairāk tad tā ir iesakņošanās, ja šī tuvība ir ilgusi vairākus mēnešus vai gadus.

Ok, tu varbūt izravē vienu, vietā stādot ko citu; bet vēl muļķigāk ir tad, ja stādi to citu dzīvam pa virsu tam iepriekšējam, ko esi mīlējusi. Un tā, domāju, reizēm ir, atvainojos, bet saderībā solījušamies partneru maucīgā griba izvairīties no saistībām vai atbildības kopt attiecības, bet ne tas, ka tā patikšana izsīkusi būtu, kādam nestāvētu vai kāds nodzēries būtu

Araabs      Pagaidām tāda kā tukšuma sajūta,kad neko īsti negribās darīt.Visu daru automātiskajā režīmā.

KlusumsL5      Jā, Araabs..

vikavikina      piekrītu ananda_A viedoklim :) un lielākā daļa mūsu(ar ļoti maz izņēmu,kuri patiesi zina,kas ir garīgums,dzīvo attiecīgi savai pārliecībai),vēl ilgi ies ciešanu ceļu,kamēr iemācīsies saprast iepazīt izjust patiesu mīlestību:) Tad pamazām izzudīs greizsirdība,privātīpašnieciskums, sāpes,jo būsim sapratuši,ka neviens nevienam nepieder-mums pieder tikai IZVĒLE-ciest vai mācīties no konkrēta notikuma mūsu dzīvē:)

KlusumsL5      Ananda_A piekritējas savu seju tomēr neatklāj. Laikam jau zīmīgi, bet, iespējams, tā ir viena un tā pati persona, iemiesojusi sevi dažādos OHO profilos

Deisa      /ar savu seju iezīmējas arī Anandas_A piekritējos/
Apzinos, ka atraušanās brīdī ir sāpīgi, bet tas tieši tādēļ, ka otrs ir kļuvis par ieradumu, pierastu lietu. Ne gluži atkarība, taču viennozīmīgi tā nav mīlestība pret otru, tikai mīlestība pret sevi - kā es tagad, nabadziņš, dzīvošu, esmu abortizēts, ak jel!

knika      Sāp.
P.S. Salīdzinājums ar abortu gan ir garām...

KlusumsL5      Domāju daudzu vadošo ticību konfesiju priekšstāvji šādiem Anandas_A izvirzītās teorijas traktātiem nepiekritīs, kas būtībā attaisno staiguļu dzīvesveidu, graujot saderināšanās un divu cilvēku kopā būšanas (reģistrētā laulībā vai civilattiecībās) būtību, kas nozīmē kaut ko vienotu, atbildību par otru un izaugsmi kopā, bet ne atrauti vienam no otra, tostarp pārguļot ar kādu citu, kā pie trešā tēvadēla (tipa, vispirms patērējam tavējos labumus, pēc tam katrs savējos). Tu taču gultā pie Viņa devies no laba prāta un pie skaidras saprašanas, bet pieaugušiem un garīgi attīstītiem cilvēkiem ir dota arī sajēga un nojauta par nākotni pirms tā vēl notikusi, tātad ir arī atbildība. Nu, ja ar aprēķinu devies un mazliet iereibusi, tad tā ir cita lieta.

Un, diemžēl, tieši dēļ šo teoriju pastāvēšanas atsevišķās tautās pastāv tādi šausminoši rituāli, kā sievietes apgraizīšana, kur tiek uzskatīts, ka bez tās sieviete ir nešķīsta (iesaku noskatīties autobiogrāfisko mākslas filmu Desert Flower, kriev.val. Цветок пустини, par tumšādainās supermodeles Varisas Dirī dzīvi).

Deisa      Klusum - Tu taču neaizsāki šo tēmu par laulību. Laulība tik tiešām ir svēta un tajā vajadzētu doties vien tad, kad abi tajā iesaistītie apņemas par spīti visām likstām būt kopā. Taču mūsdienās laulības nozīme ir krietni trivializēta - kaut kas nepatīk, var aiziet katrs uz savu pusi. Un ar tādu attieksmi arī attiecības tiek aizsāktas. Ja jau aizsāk tā - nu ko tad gausties, ka beigās nesanāk. Taču, ja aizsāk pēc visiem īstas laulības principiem, tad arī derētu noskaidrot, ka tam otram šīs vērtības ir līdzvērtīgas. Taču pārmest otram, ka viņš ir ar citādām pēc tam, kad pats esi ļāvies pieradināšanai - egoistiski.
Kāds varētu iebilst - taču sākumā izliekas par labāku. Kamon - ja attiecības ir tuvas, vai tiešām nespēj otru saskatīt reāli, tik caur rozā brillēm?

Ananda_A      KlusumsL5, patika Tevis dotā līdzība ar koku, jo tajā ieslēgta arī atbilde uz paša uzdoto jautājumu. Koks ārda zemi, pārtiek no tās auglības un pats vai nu apzinās vai neapzinās, bet ir no viņas atkarīgs. Ja koku izrauj, viņš cieš, bet zeme, kāda bijusi, tāda paliek, jo bija, ir un būs nesavtīgā mīlestībā.
Saprotu, ka autora dzīvē bijusi situācija, kad pamats no apakšas izrauts, tas ir sāpīgi... Ir maz cilvēku, kam vispār ienāk prātā doma pajautāt pamatam(zemei), kā viņa jutās audzējot(uzturot, balstot, mīlot)koku.
Ne autoram veltītas pārdomas - bieži vīrieši kā pašsaprotamu pieņem to, ka sieviete no daudz kā atsakās viņu un ģimenes dēļ. Tāpēc viņi arī nesaprot, kāpēc sieviete aiziet, kad sāk domāt arī par savu labumu.
Priecājies, ka viņa aizgāja, jo tad Tu esi spiests iedziļināties lietās, par ko pirms tam nebija ne jausmas. Tev priekšā daudz atklāsmju par sevi, citiem un mīlestības mistēriju.:DDD

KlusumsL5      Zemei tāda sūtība, un arī dabā tas nav cikliskums tikai vienā virzienā, arī zeme no tā koka lapu trūdiem bagātinās, saņem pavēni citai mazai radībiņai, ko tā tik ļoti savā tuvumā mīl; ja pati sieviete to savu klēpi neapgāna ar sakņu un kopējo sapņu grauzējiem, tā bagātinās no dzīvības, kas ap to reiz iemīlēto Koku virmo.

Un pretstatā zemei sievietēm pašām sava griba ir dota, kādu sējēju pielaist sev klāt, nevis norādīt: -lūk, mani viņš lielajā mīlestības mistērijā apsēkloja un tā trejdeviņas reizes pēc kārtas! Bija kaifīgi, bet.. :)))

Ok, ar varu dvēseli mīlēt nepiespiedīsi. Bet esmu jau pasen no tā vecuma izaudzis, lai neapjaustu kas ir kas, pirms kādu konkrētu sievieti nopelt vai dievināt; arī atklāsmju mistērija bez cilvēcīga pieskāriena mīlestībā ir tikai murgs, kam labāk neļauties

Ananda_A      Viss skaidrs, loģisks lēmums!:)))
Pareizi (sajūsmā berzēju rociņas); ja koks pirms kāda notikuma lapas bārstīja, domājot, ka vareni palīdz zemei(a šī, pankūka krievu valodā, to nenovērtē un gaida, lai šo vēl mīl), tagad koks konsekventi lapas vairs zemē nebērs:DDD