Kaa juusu vecaaku shkjirshanaas juus ietekmeeja (attieciibas, dziivi, u.t.t.)?

neko      Krietni uzlaboja... beidzot man nebija jārisina viņu konflikti. Ja ar par kaut viņus var vainot (kaut ar ticu ka abi centās darīt to labāko), tad tikai par to ka tik katastrofāli savstarpēji nepiemēroti cilvēki izdomāja veidot kopdzīvi.

planerdelta      neko, Tu buutiibaa "jau izstaastiiji" manu staastu. Viss ko vareetu "paarmest" vecaakiem, bet tas buutu ljoti muljkjiigi, ir tas, ka appreceejaas ljoti nepiemeeroti, viens otram, cilveeki.
Katram kardinaali atshkjiriigas intereses, gaumes (ieskaitot muuziku, atpuutas veidus, u.t.t.).
Buutiibaa, man ir ljoti viegli nosaukt to,kas vinjiem bija kopiigs, jo taas sakumaa bija 2 lietas, veelaak 1 un tad jau neviena. Jaa, kopiigs biju un esmu es un par to esmu ljoti pateiciigs, bet manu vecaaku lauliibas shkjirshana ienesa muusu maajaas un galvenais, attieciibaas vienam ar otru, mieru un zinaamu saskanju.

Ezjule      Izpostīja bērnību.

fifene      Un ko tad manai mātei visu dzīvi vajadzēja dzīvot atraitnēs,jo tēvs mums nomira,kad vēl 3 kl., gāju...un tajos laikos vienmēr šķībi uzlūkoja vientuļnieces...ziniet,arī skolā šad tad nacās dzēlīgas piezīmes dzirdēt da no audzēkņu puses un pedagogi jau arī bija kas škiroja bērnus līdz ar to,bet lai es justos draņķīgi nu nav tā kad man būtu skaudis,bet to kad jau no bērnības būt stiprai gan iemācījos..toreiz bija citadāki uzskati,bet lai ko nozēlotu,nē...tā bija mātes dzīve,bet savu veidoju pēc saviem ieskatiem...jā arī es esmu vientuļā,bet nečīkstu un nevaidu,kad vienai jacīnās,bet lai es raudatu,nu nav tā un nevienu nelādu,nezākāju par to,bet ar saviem bijušajiem vilnu nemetu,un lai veicas viniem...

_lady_      Es jau zemapziņā zināju, ka manējie izšķirsies. Pareizi arī, ka mana mamma to izdarīja, jo mans tēvs dzēra. Viņi vēl kādus četrus gadus dzīvoja zem viena jumta, jo tēvs vienkārši negribēja iet projām. Toreiz tik viegli nebija atrast dzīvokli, kad mamma to izdarīja, arī tēvs drīz pārvācās uz citurieni. Ko par to visu varu teikt - neskatoties uz to, ka mani vecāki ir šķīrušies gandrīz pirms trīsdesmit gadiem, man tēvs vienmēr ir palicis tēvs neatkarīgi no tā kāds viņš bija manā bērnībā....

Skorps      Sāksim ar to, ka bērnam(-iem) ir nepieciešami abi vecāki, kas audzina un rūpējas. Katram vecākam ir sava loma bērna dzīvē, atkarībā no bērna vecuma tajā brīdī.
Tad, kad tiek izjaukts šis dabiskais līdzsvars, un kādu apstākļu pēc vecāki šķiras, bērns izjūt milzu diskomfortu un bailes no nezināmā. Tas var reaģēt dažādi, jebkurā gadījumā, bez sekām tas viss nepaliek. Protams, ir svarīgi arī, cik bērnam ir gadi, brīdī, kad vecāki šķiras, un kā to izdara.
Ja runā par to, vai vaino šobrīd, pieaudzis būdams, kādu no vecākiem par notikušo, tad atbilde ir nē. Katram ir bijuši savi pamatoti iemesli, kāpēc lēma par tādu nopietnu soli.
Vienu gan zinu droši, vecākiem ir svarīgi arī pēc šķiršanās bērnam vienam par otru neteikt neko sliktu, jo tas iespaido to, kā bērns izturās pret katru no saviem vecākiem.

jozolsen      Bērni tiek audzināti kā siltumnīcas puķes,nesagatavoti dzīvei..Strīdi,konflikti ģimenēs vienmēr ir bijuši ...No bērniem to slēpj!!No Kā viņi iemācīsies rrisināt konfliktus??Šodienā ,salīdzinoši ar iepriekšējo paaudzi,konflikti ir neizbēgami.Jo notiekas cīņa par sievietes dominēšanu ģimenē..Šķiršanos neatbalstu,tikai izņēmumu gadījumos..Šodienā vidējais laulību igums 13 gadi!!Tā ka visi esam iesaistīti šajā egoistiskajā procesā un sen vairs bērni nav galvenais,no kuru interesēm rīkojamies..Paiet gadi un šķiršanās procesi izskatās savādāk,jo mazinās emocionālā sadaļa,vairāk skaties ar saprāta acīm..Ne jau man nosodīt vecākus,vai kāda cita rīcību..Jo patiesību pasniegs ar ieinteresēto subjektivitāti,sev par labu,,

Bellatrixa      Savulaik izmisīgi vēlējos, lai viņi izšķiras, un man beidzot ir miers.

dafnids      Es tad biju bērns un totāls nejēga pieaugušo attiecībās, lai kaut ko baigi spriestu. Tā bija viņu dzīve un man nav pamata to nosodīt. Arī pēc tam neesmu runājis ar viņiem par to. Vienīgais, laikam labi, ka arī pēc šķiršanās ģimenē bija aizpildītas abas lomas.

veejpuuta      Personīgi mani vairāk ietekmēja vecāku nešķiršanās.Lai gan mammai mūžīgi dīcu,lai šķiras,tajā laikā,ja nebija kur palikt,tas neko nemainīja,jo tā kā tā jādzīvo vienā dzīvoklī.

neratni_stasti      Manējie izšķīras tad, kad es jau biju pieaugusi. Izšķīrās formālu iemeslu pēc, abi ir draudzīgās attiecībās. Vienīgais, kā tas mani ietekmē, ir tas, ka tēvu redzu reti, jo visi kontakti grozās ap mammu.

Dinamiete      Mani vecaku skirsanas ietekmeja loti smagi. Izpostita berniba un pamestibas sajuta no teva puses.Vins ari kadreiz bija turigs un mums ar brali neko.Pat nesveicinaja mus uz ielas. Tagad vins ir invalids ar tikko ka nesen noamputetu kaju un gaida, kad berni atbrauks .Bet mes nebrauksim. Bralis pat ir nomainijis uzvardu, lai saviem berniem nebutu tas janesa ka dzimtas turpinajums,Izklausas skarbi, bet ta tas ir. Neapzinati esmu ari viriesu nideja, jeb ka draugi smej-feministe.Ta man ir tada dzila sape. trauma un nesaprassana, kadel tetis mus berniba nepalidzeja audzinat un ari mammu materiali neatbalstija. Bet ja nopietni, tad laikam tadel virietii augstu vereju to, ka vins rupejas par saviem berniem un kadas attiecibas viniem ir. Tas ir viens no galvenajiem , ko virieti verteju. Tas izsaka loti daudz.

Deisa      Manus vecākus izšķīra nāve un nu jau vairākus gadus jūtu, ka mammai pietrūkst tēva viedokļa, skatījuma uz lietām. Tās nebūt nebija ideālākās attiecības, tajās bija arī strīdi, krāpšana, piedošana, taču ilgstoša naida un nesaskaņu nebija. Pati biju pubertātes vecumā, kad gāja runa par šķiršanos. Man bija it kā vienalga, taču tagad atskatoties ar jau nedaudz pieaugušāka cilvēka acīm, saprotu, ka cienu savus vecākus par to, ka palika kopā. Viņi papildināja viens otru, kā cimds ar roku.