Asaras. Vai kautrējaties no savām asarām?

sju4  Principa pēc neraudu cilvēkos..negribu lai redz manas asaras,to,ka ir mani sāpinājuši un manu vājumu..Ciešos līdz laikam ,kad tikšu mājās un varētu paraudāt spilvenā,bet parasti līdz tam laikam jau ir izsāpēts un raudāt vairs negribas:)).Esmu emocionāla un,ja draudzene stāsta kaut ko aizkustinošu ,man acis slapjas,bet cenšos smaidīt,smieties un neraudāt..Bet kad skatos filmas un arī multiplikācijas filmas..ir kādi momenti,kad nobirst kāda asariņa..Mans bērns to nesaprot.. :D Un reizēm,ļoti reti gan,neko nedaru,neko neskatos,neko it kā tādu nedomāju,bet asaras birst pašas no sevis...dīvaini :) Bet vienreiz sirsnīgi raudot,droši vien bija par ko,padomāju ko man dod raudāšana?Pēc tam sāp galva,grūti elpot,deguns un acis sarkanas... un vai man to vajag?!Protams nevajag!Un tad kāpēc.....? :)

SaintSin  Ja agrāk asaras bira (un nekaunējos) bērēs, īpaši jaunu cilvēku vai mazu bērnu bērēs, tad tagad drīzāk kaunos par savu nejūtīgumu... Jeb, nav tā, ka nepārdzīvoju, bet asaru vairs nav... Balss gan nodod vairāk... Tai pat laikā tā balss reizēm aizlūzt arī no aizkustinājuma...

jozolsen  Asarām cēloni ir dažāds...No smiekliem ,sīpoliem...vai tāpēc jākaunas!!

slaida  Dzive rozu darzs,neraudu:))

Ievinjata  Manā dzīvē ir bijis smags posms (saistīts ar veselības problēmām), kad asaras lēju caurām diennaktīm un acis izskatījās kā uzdauzītas. Vispār, uzskatu, ka ja redzam cilvēku ilgstoši lejam asaras, vajag tomēr painteresēties vai kā nevaram palīdzēt. Varbūt uz konkrēto momentu līdzpārdzīvojums ir viss, kas vajadzīgs. Tāpat neuzskatu, ka par savām asarām būtu jākaunas. Ne vīriešiem, ne sievietēm. Man vislabāk patīk izraudāties noskatoties kādu romantiski melanholisku filmu. Uzreiz paliek vieglāk.

ponytail_PA  Tad jau par smiekliem krietni biežāk būtu jākaunas - jo tie mēdz būt ļooooti ļauni, ko par asarām nevarētu teikt. Kamēr biju stipra, raudāju reti un vienmēr esmu uzskatījusi asaras par vājuma izpausmi, nekad neesmu tās izmantojusi par ieroci un neciešu, kad tā dara. Bet, kad dzīve mazliet salauza un sajutos vāja, tad tiešām raudāju 24/7. Aiz vājuma, aiz bēdām, aiz bezspēcības, aiz dusmām - nelīdzēja. Nācās vien sapurināties un cīnīties citiem līdzekļiem.:) Bet arī par to bimbu laiku nekaunos - drīzāk uztveru to kā mācību stundu. Tātad, man vajadzēja raudāt tik ilgi, lai saprastu, ka raudāt nav jēgas.:)
Un - jā, esmu saņēmusi tādus mīlestības apliecinājumus, kas likuši acīs sariesties asarām (raudāt gluži nē) - gan no vīra savulaik, gan no bērniem, gan citiem mīļiem cilvēkiem. Esmu raudājusi filmās, grāmatas lasot (bieži).
Esmu redzējusi vīriešus raudam, un tas nav licis novērsties tad, kad nav bijis no vājuma, bet gan bēdām. Vai patiesa aizkustinājuma.
Nē, nē, asaras nav nekas apkaunojošs. Pasaulē ir gana daudz riebīgāku emociju izpausmju, par kurām būtu jāpadomā un (varbūt) savureiz arī jānokaunas.

Ananda_A  Nu puiši! Ir jūsos arī kaut kas sakarīgs:DDD Varbūt neiznīks Latvijā skaistais un cēlais, ja vīriešiem pietiek drosmes runāt par jūtām, sāpēm un cildeniem mērķiem!
Mūzika, jā; tā paņem!
MUSICA DE RELAX,YOGA ,REIKI ( caricias para el corazon) RELAXATION 2H

Paula6  Asaras ir cilvēka dabiska emociju izpausme. Nobirdinu asaras, kad ļoti sāp zaudējot tuvu cilvēku, citas asaras ir no smiekliem, lasot grāmatu(kā piem."Lieti nāk") vai skatotes filmu..cilvēka iekšējā pasaule nav nocietinājusies un tā ir dzīva. Publiski cenšos savaldīties, bet sāpēs ne vienmēr tas izdodas. Asaras ir sava veida atbrīvošanās no stresa, sasprindzinājuma un pēc tām jau paliek vieglāk. Asara nobirst arī no prieka, maiguma un mīlestības un tās ir ļoti labas, ar pozitīvismu...esmu to izjutusi un tad ir tāda patīkama sajūta.
Domāju, ka nav pareizi, ja audzina zēnus, puišus, nākamos vīriešus, norādot, ka vīriešiem neklājas raudāt...viņos krājas spriedze, kas atsaucas uz sirdi. Dakteri saka, tāpēc arī vīrieši, viena daļa, agrāk aiziet no dzīves. Bet vīrieši ir vairāk emoconāli kā sievietes! tikai cenšas to neizrādīt un visu nospiež sevī...Vīrieša asaras manī rada cieņu pret viņu, tas notiek tik reti..
Jā..ir cilvēki, kuri raud par katru nieku...bet katrs mēs esam savādāki.

psychobitch  mani parasti aizkustina situācijas, kad tiek sniegta kādam palīdzīga roka, vācot ziedojumus slimajiem bērniem, kad nolaidās eņģeli pār Latviju, par bāreņiem, par vientuļajiem, veciem ļaudīm, par pamestajiem dzīvniekiem.. aizkustina, tajā visā tas, ka ir vēl palikuši uz pasaules cilvēki, kuri nevar paiet vienaldzīgi garām novārtā pamestajiem un tiem, kuri vairs nevar parūpēties par sevi paši, patiesi aizkustina cilvēciskums.. tās pat nav prieka, ne bēdu asaras, bet kaut kas cits.. jauki, ka es vēl sevī kaut ko tādu esmu saglabājusi..

miers2  Mūzika paņem gan! Man darbā skuķiem nafig visu dienu Radio2 ļerkst - reizēm šķiet- apraudāšos no izmisuma :(

KlusumsL5  Raudoši vīrieši nerullē daudzu sieviešu acīs; neatliek nekas cits, kā mācīties raudāt ar iekšām, uz āru to īpaši neizrādot.. / reizēm naktī sapņos apraudos, tā ļoti no sirds un ne pa jokam...

psychobitch  vīrieši parasti apraudas, kad ir par daudz iedzēruši.. tad lej tādas krokodilu asaras.. :))

DanaL  Raudāt raustoties konvulsijās aiz žēluma pret sevi ir viens, bet ja asaras acīs par tuvu cilvēku zaudējumu vai lepojoties par viņiem, asaras aizkustinājuma brīžos - olimpiešiem uz olimpiskā pjedestāla vai dēlu mātēm, klausoties mūsu valsts himnas otro daļu (ak, šis laikam par mani pašu), tad tā ir vairāk nekā normāla emocija, arī vīriešiem.

KlusumsL5, droši uzšķaudi ikvienam, kas par tevi slikti padomā šādā brīdī, tā ir viņu problēma, nevis tavējā.

inito4ka  .....nezinu ... un neuzskatu,ka asaras saistītas ar vājumu! Esmu gana stipra / man tā domāt :) / BET asaras birst bieži > par dzīvniekiem,par bērnu namiem,par slimajiem,par veciem ļaužiem.... filmas skatoties un muziku klausoties ... aiz sajūsmas arī. Bet ne kad sāp vai esmu aizvainota,tad gan nē.

jadore  Ir bijis dzīvē posms, kad raudāju biežāk, aiz bezspēcības lielākoties, tas ir pagājis, tagad ļoti reti mazliet paraudu. Biežāk asaras saskrien acīs no kāda aizkustinoša pārdzīvojuma, kādas cēlas rīcības, skaistuma, labiem vārdiem. No asarām nav jākaunas, bet man nepatīk,ka citi to redz. Aizkustina, ja redzu asaras vīriešu acīs, varu apraudāties līdzi :)

MrJones  Da laaadno....neaizmirsiisim, ´´ Maskava asaraam netic..´´!!!!! ;) :))

Rudensroze18  Man acis ir slapjā vietā, un diezgan bieži arī sakautrējos, kad redzu, ka man vienīgajai asaras līst kādā pasākumā (izlaidumā, piemēram) vai skatoties filmu vai izrādi. Par bēdīgām situācijām vispār nerunāsim - nesaprotu, kā lielākā daļa cilvēku var savaldīties un neraudāt, bet man asaras birst kā pupas. Ikdienā tomēr neesmu nekāda čīkstētāja, tieši pretēji - bieži un daudz smaidu un smejos, bet nu asaras novaldīt arī nemāku. Dažreiz cenšos to darīt, bet tad vairāk no malas izskatās, ka esmu dusmīga vai vienaldzīga.

ganjaubei  raudu kā traks! katru dienu, tikai iemesli aizvien citi! :P

Ananda_A  miers2- piekrītu, reizēm es izjūtu līdzjūtību uz darbiniekiem lielveikalos, kur visu dienu skan vienas un tās pašas dziesmas. Ja šādā situācijā varētu paraudāt, vismaz nevajadzētu griezt zobus un bezmaz jukt prātā, kad līdz apnikumam skan kāda dziesma, kas jau sen apnikusi!:DDD

Lucy  Senakos laikos,kad es biju vēl maza,tā tas bija auzdzināts,ka vīrietis ir stiprais plecs un vīrietis neraud.Tā tas arī bija,savu tēvu raudam nekad neredzēju,arī rados vecākus vīriešus nevienu.
Visi viņi dienēja armijā,pat karoja.
Tagad pasargdievs,katik nepārpūlās puisīts,katik nedabū lielos,visādos veidos cenšās atbrīvoties no sporta stundām.Bērniem muguras jau sačakarētas jau 3-5klasei,nu var jau būt,ka tas no smagajām somām,bet tāpēc jau nevajag memļas audzināt.
Īsti veči neraud par niekiem!!

Neona Var jau asaras birt no smiekliem, ka kāds no niekiem taisa megaproblēmu. Un kā teikt, pasmieties par sevi ir vissvētīkāk. Tāpēc man ļoti patīk krievu "Krivoje... nākamās atbildes