Kā slavēt (audzināt) topošo sievieti un topošo vīrieti

JANTRA  No klasiskās psiholoģijas viedokļa smukās meitenes NEDRĪKST slavēt par ārieni, bet par padarīto, toties ne pārāk vizuāli talantīgās - otrādi - par jebko, kas viņās smuks. Vasarasraibumiem, bālumu, matu kuplumu, taisniem zobiem, ausu formu utt.
Bet, puikus, jā -tikai par sasniegumiem.

Lucy  Jāslavē ir abus,ja pelnijis!
Bet diemžēl vai par nožēlu tagadējie vecāki bērnus bojā ar naudu,ja izdarīsi dabūsi tik un tik,ja pabeigsi dabūsi tik UN T.T
Un bērns no mazotnes pieradis,ka viņam par padarīto maksā un bieži ir nācies dzirdēt,ka piem māte runā pa telf.ar bērnu,cik noprotu bērns prasa cik man maksāsi,māte atbild-nu labi,labi,gan ja būs,tikai padari.

limonija  Vēl no klasiskās psiholoģijas - ikviens bērns grib būt labs. Viņš vēlas to dzirdēt no citiem(ka ir labs). Par krietnu rīcību jāslavē vienmēr un abu dzimumu bērni.

Sakta  Nezinu, kas tā par dīvainu teoriju tēmas izklāstā. Uzslavas un komplimentus vajag KATRAI sievietei, arī smukai (patiesus, protams!), jo bez komplimentiem jebkuras sievietes pašapziņa nīkuļo...

Geisha  Pirmkārt pašam ir jābūt par paraugu. Ir jābūt savam bērnam par draugu, atbalstu, padomdevēju. Vārdiem obligāti ir jāsakrīt ar darbiem. Jebkuram cilvēkam patīk, ja viņa centieni tiek novērtēti. Pārlielīt savu bērnu nevar. Tieši tāpat kā nevar iedot par daudz mīlestības.

riks086  Nezinu, kur to izrāvi, bet formulējums "es esmu pelnījusi mīlestību, tāpēc, ka esmu, tāpēc, ka esmu gudra, tāpēc, ka saimnieciska, tāpēc, ka princese, tāpēc, ka esmu feja virtuvē u.t.t. un lai saņemtu mīlestību, man jābūt tādai, kāda esmu" neveicina topošo sievieti pilnveidoties un attīstīties... un viņa var sākt dzīvot ilūzijās par savu gudrību, saimnieciskumu, "fejismu" utt. Un tad, kad pati dzīve pateiks viņai acīs skarbo patiesību (maigākajā variantā tā būs atskārsme, ka viņai ļot daudz vēl jāiemācās), tā var izrādīties pārāk smags trieciens pašapziņai... un tad jau daudz kas būs, iespējams, vienkārši nokavēts :(

Torpedo  Nu, bet par ko tad citu viņa būtu pelnījusi mīlestību, ne par to, ka ir _ja ne par to, ka esmu saimnieciska, čakla un protu visādus sieviešu darbus_ ?? Par to, ka izaugušas garas kājas un lieli pupi?? :D

Samila  1) Diezgan bīstami lasīt dažādus prātojumus [murgus], ja nav pa rokai lakmusa papīrītis;
2) Audzini bērnu cik gribi, vienalga līdzināsies Tev pašam, tā kā audzini labāk pats sevi.

No pieredzes: neatceros, kad tētis būtu mani jebkādā veidā audzinājis, slavējis vai citādi, bet es viņu dievinu! Vienīgais, ko atceros - viņš spēja atrisināt jebkuras manas problēmas un mani ļoti lutināja. Vienkārši.

Tāpat es tagad daru ar saviem bērniem... nedomāju, ka es viņus jebkā īpaši audzinu, mēs vienkārši dzīvojam kādu brīdi kopā un mums ir savi noteikumi. Viņi paši pieņem lēmumus. Vai slavēju, jā, pat par sīkumiem. Tomēr man šķiet, ka tā nav slavēšana, vnk mēs katru dienu sašķirojam - kuri ir bijuši labi darbi un kuri ne tik labi.

Ricijs  Tas laikam no tas pašas teorijas, kur sievitēm vajag uzmnību , bet virīešiem atzinību.

Tinte  "...pelnījusi mīlestību..."

Mīlestība nav jānopelna, jo mīl ne jau par kaut kādiem īpašiem nopelniem.

DanaL  Nezinu, kāpēc tāds sadalījums padzimumiem. Neesmu meiteņu mamma, bet domāju, ka jebkurš bērns ir pelnījis uzslavu. Gan ne par dabas dāvanām, bet par panākumiem. Piemēram, es sava dēla "9" informātikā, sportā vai angļu valodā, kuru viņš tāpat zina labāk par skolotāju, saprotams, pamanu un atzīmēju, bet par piecinieku latviešu valodas domrakstā slavēju vai 3 dienas no vietas. Tas vien, ka šis domraksts dabā pastāv, jau ir uzslavas vērts :))

dafnids  Lucy, diemžēl naudu ir vieglāk iedot kā uzmanību, arī atpirkties. Mūsdienu realitāte.
Sakta, dīvaina ne dīvaina teorija, bet tāda bija. Un izklāstā jau bija minēts, ka meitenes jāslavē vienkārši, ka viņas ir :) Tas jau arī ir tas pats kompliments.
Geisha, es tā kā mazliet apšaubu, ka nevar pārlielīt. Droši vien loma ir tajā, kā un kad tiek slavēts. Par mīlestību, tur gan šaubu nav.
riks086, man likās līdzīgi, tādēļ arī jautāju ko domā citi. Fakts jau vispār tāds, ka uz jebkuriem teicieniem, pamācībām, citātiem, jāskatās vairāk filozofiski un vispārīgi, jo citādi daudz ko var apšaubīt un kritizēt.
Torpedo, jā arī par garām kājām un lieliem pupiem :)
Samila, kas konkrētā gadījumā ir lakmusa papīrītis? Par sevi pašu jau Geisha teica un tur protams taisnība. Bet kapēc bieži it kā labiem vecākiem, neizaug tik labi bērni?
Ricijs, jā, liekas ka tieši tā pati teorija ir pamatā. Tādēļ pieminēju beigās, ka tas turpinās arī vēlāk, jau izaugušiem.
Tinte, kapēc izrāvi un komentēji to vienu frāzi? Jautājums ir par visu kopumā, nevis mīlestību un mīlēšanu kā tādu. Skaidrs, taču ka katrs normāls vecāks mīl savus bērnus neatkarīgi no viņu kvalitātēm un blēņām. Jautājums kā to izrāda, bet tas kā teicu ir cits stāsts. Pieļauju ka minētā citātā doma vairāk ir par slavēšanu, kas aizstāts ar vārdu mīlestība. Kāpēc, neprasi, neesmu autors.
DanaL, sadalījums acīmredzot tādēļ, ka meitenes un zēni (arī vīrieši un sievietes) mazliet citādāk uztver lietas un ir citādas vajadzības.
Paldies visiem par viedokļiem.

Par cik daudzi brīnās par šīm dīvainajām teorijām, formulējumiem, prātojumiem (murgiem), tad norādīšu avotu. http://www.draugiem.lv/astrologi.lv/#/astrologi.lv/news/?p=13275652

psychobitch  bērniem viss jau ir ielikts šūpulī - mīlestība, talanti, spējas..
vislielākais ļaunums, ko bērni var sagaidīt no saviem vecākiem ir fiziska ietekmēšana un vardarbība ģimenēs..

Paula6  Daudzos dzīves jautājumos, lietās paraugs bija vecāki un vecvecāki...ar savu mīlestību, stingrību un apbrīnojamo uzticību bērnu patstāvīgu lēmumu pieņemšanā un izpildē, mācīja nečīkstēt, iesāktos darbus pabeigt līdz galam, atbildību u.tt. Savāri ziepes, tad arī atbildi, bet galvenais...ar saviem darbiem, nedarbiem un uzvedību tu pats veido savu dzīvi..iemācīsies to visu, tad stingri stāvēsi uz zemes, lai kādi vēji pūš. Pēc vairākiem gadiem izlasīju japāņu audzināšanas teicienu: bērnu līdz 7-8 gadiem audzini kā karali (brīvs, bet ar saviem pienākumiem, prasmi uzvesties pie galda, sabiedrībā, ar vecākiem cilvēkiem, domāšanu un atbildību u.tt.), līdz 16 gadiem kā kalpu (mācības ne jau priekš citiem, bet dēļ sevis, iesākto padarīt līdz galam, arī nepatīkamo, izzināt, būt atbildīgam, sevi attīstīt un izglītot u.tt.), no 16 gadiem kā draugu ar ko pārrunāt dzīves jautājumus, dalīties savos vērojumos, pieredzē, ļaut pašam uzsist punus un saņemt zilumus un nekad neliegt padomu, nenosodīt, bet ļaut laboties, saglabājot bērnos mīlestību un labestību. Padomājot, mūsu vecāki pie tā arī pieturējās savā ziņā...arī es, kad gribēju dusmoties vai bārties, padomāju, kā es pati rīkojos un kā uz tādu rīcību reaģēja mani vecāki. Protams, neiztika arī bez kļūdām, asarām un neveiksmēm un vēl...bērns nav ES, bet tā ir cita personība, kurai vecākiem ir jāpalīdz izveidoties. Par savu dēlu man ir prieks...Nu jāaa...tad nebija datoru un nesēdēja stundām pie tā, bet muzicēja, sportoja un vecāki kopā ar bērniem piedalījās daudzos pasākumos, ceļoja un veltīja daudz lielāku uzmanību saviem bērniem. Paziņu un radu ģimenēs tā arī ir, bet daudzās tā visa nav...Uzslavas un uzmundrinājumus (pelnīti) saņēmām neatkarīgi no dzimuma, bet svarīgākais paraugs bērniem bija vecāku savstarpējās attiecības.

neko  Nu tas par to runāšu attiecībā uz puikām galīgi nav taisnība, tā atceroties bērnību un atzinības tad viņa visas darbos izpaudās (vārdi ja ar bija tad sen jau aizmirsti).
Pirmā lielākā atzinība ko vēl šodien atceros bija gadiem ~10 kad vecāmāte uzdāvināja manu pirmo nazi (nu tāds parasts kabatas "sēņu nazis" vien bija), bet bij sajuta ka man beidzot uzticēts ka nopietns no pieaugušo lauciņa, ka esmu novērtēts un atzīts par gana saprātīgu esam. [dzīvesgudra sieviete bija, saprata ka puikam vajag savu nazi un tas uz to brīdi būs viņa lielākā vērtība]
Vel atceros brīdi kad onkulis mašīnu remontējot pirmo reizi ne tik instrumentus padot ļāva, bet pašam kādu skrūvi atskrūvēt (viņš savai mašīnai vispār reti kuru laida tuvumā). Atceros ka pirmo reizi atļāva vienam pašam ar draugiem nedēļas nogalē doties izklaidēs.
Kontrastam no negatīviem aspektiem, atceros ka māte nekad neļāva nažus asināt aiz kam neticēju nevienam viņas vārdus par to kā viņa mani vērtē... nu ja jau neko neuztic. (tik jau pieaugušā vecumā nāca saprašana, ka pie visa vainīgas bija viņas paniskas bailes no asiem priekšmetiem un daudz kā cita).
Ta ij attiecībā uz pieaugušiem.. uztaisat labāk savam vīrietim kafiju, pašas apsēžaties klēpī un iedodat buču nesakot neko - un jutīsies jūsu vīrietis daudz labāk kā pēc stundu gara monologa par to kā viņš tiek vērtēts.

Gan puikām gan vīriešiem vārdi maz ko nozīmē viņiem darbus vajag; uzticoties, nekontrolējot bez vajadzības, paļaujaties; respektīvi pierādat darbos, ka tas teiktais patiešam ir taisnība, citādi nebūs ticības nevienam teiktajam vārdam... bet pieaugušiem esot viena buča nozīmē vairāk kā gari slavinoši teksti.