Vai esat spējīgi pasmieties par sevi pašu?

bruce  neesmu lavijiešu valodas spec, bet "atdzīties" ir no 1-3 klašu latviešu valodas.
līmenis.
labāk būtu ēdusE.

av2  Ssat tad, varbut. Bet cilveeki, kas vissu lauku iereec , passi par sevi, nav vienkaarssi normaali. Jaaarsteejas it kaa buutu.Tabletes kautkaadas tak ir, a? ;(

dainulite  Es ļoti atvainojos te visiem Endzelīna pēctečiem par to,ka atļāvos būt tik stulba,ka nepiefiksēju vienā vārdā ieviesto kļūdu.Vaļsirdīgi ATZĪSTOS un nožēloju izdarīto noziegumu.:)
Viena no latvieša nacionālajām īpatnībām ir,ja " nerubī fišku" pa tēmu,tad sāks meklēt tēmu ne tēmā.Relax and you´ll be happy !

marrex  Ja jau VECA_PIEPE "zin", ka te ir tikai 3-4, kas spējīgi par sevi pasmieties,ieskaitot drošvien sevi pašu, kāda jēga te pārējiem bija ko rakstīt un izteikties par tēmu?? ;D

chaachaa  cilvēki, kas zaudējuši spēju pasmieties paši par sevi, jau faktiski, neeksistē. tā ir trula cilvēka apveida simulācija, ne kas vairāk. arī es, ļoti bieži, mīlu pasmieties par sevi, par to, kas darīts, kā darīts. tas ir jautri, apzināties, ka redz, tolaik, darītu tā, bet ar šodienas prātu, noteikti nedarītu tā.
tradicionāls latvietis par sevi nesmejas, jo. jopt, tas jau zem viņa goda, jo viņš ir perfekts it visā :P

Lylyy20  Gadījums iz dzīves,manai mājai tek jumts,tā kā vīrieša mājās nav ,man jākāpj skatīties kāpēc viņš tek?Uzkāpu ,secināju ka viens bābietis tur neko nevar izdarīt un mēginu pa trepēm tikt atpakaļ,bet tās naitas ņem un slīd uz leju.Tā es krītos ar kājām izsitu caurumu malkas šķūnītī un iesprūdu jumtā.Guķu un skaļi smejos ,zvana māsa un jautā kāpēc smejos.Es saku pirmo reizi mūžā esmu priecīga ,ka neesmu vīrietis,jo savādāk aparāti būtu čupā .Man liekas ,ka māku smieties par sevi ,arī tad kad asaras acīs.Tā ir superīga sajūta.

Kambarkungs  Varu,tikai ja kāds cits smejas. Ja esmu viens tad drīzāk sevi lamāju...

dainulite  Tur jau ir tā sāls,ka no sākuma sevi lamā un dusmojies par sevi,tad kaut kā sāc skatīties uz notikuso no cita rakursa un saproti,ka nav pamata sev pārmest.Tad vēlāk jau citā nokrāsā notikušais tiek uztverts kā kuriozs vai jocīgs gadījums iz dzīves.