Ilglaicīgas attiecības, ja otram neko nevajag?

bru_nette  parunāties? :D

joens  Deisa ir zāģis?

2 pieauguši cilvēki par visu spēj vienoties, pat, ja vienam ir labi tāpat, bet otram gribas/vajag kalnus gāzt. Grūtāk tad, ja tas pirmais to gāšanu uzskata par muļķību un to regulāri atgādina, bet tad jau parādās problēmas ar pieaugšanu.

Ierindas vīrietim parasti nevajag pilnīgi neko no tā, kas ierindas sievietei ir bez maz vai dzīves jēga. Daba tā iekārtojusi, atliek vai nu pieņemt vai āliņģis (vēl tik drusciņ jāpagaida).

Deisa  joen - nav šaubu, ka var vienoties, bet kāpēc to darīt? Ja pilnīgi nekas nav vajadzīgs, tad kāpēc būt ar kādu attiecībās? Parunāties var krogā, oho vai tramvajā arī. Un, kā te no dažiem labiem komentāriem var secināt - ja arī kas vajadzīgs, noalgot profesionāli ir lētāk un parocīgāk. Tad kas ir tas, kas tur kopā?

straujaa  vienojošais faktors - sex un kvalitatīvas sarunas :) jau ilgtermiņā :)

Deisa  Jautājums radās, jo ne vienu vien sievieti zinu, kas ir patstāvīga, visu var pati, nu un neveidojas nekādas pastāvīgās attiecības. Pielūdzēju netrūkst, bet gads, ilgākais divi un viss pajūk. Bijušie pielūdzēji i pēc 10 gadiem vēl zvana, ka no prāta nevar izmest, bet ģimenes izveido ar citām, ne tādām patstāvīgajām visvaronēm.

garlaicigi  kopā tur - bailes nebūt vienam vecumā

Rinkulis  1) Kā pieaudzis cilvēks var nebūt patstāvīgs?
2) Cilvēkiem var piemist ļoti izteikts egocentrisms...un altruisms...kas ir spektra krasi pretējās puses. Abi ir neveselīgi ekstrēmi. Viens ir neveselīgi koncentrējies uz sevi un savu vēlmju apmierināšanu, bet otrs ir aizmirsis par sevi.
3)Ilglaicīgas attiecības arī ir relatīvs jēdziens...var beigtu kaķi vilkt kilometriem ilgi, var nevajadzīgu nastu vilkt kalnā, bet kad to nomet - paliek taču vieglāk. Tad labāk būtu jautāt par harmoniskām, komfortablām ilglaicīgām attiecībām.
4) Un tad ir jāpaanalizē, kas ir nepieciešams tām komfortablajām attiecībām....beigās būs redzams, ka tā patstāvība ir nepieciešamais nosacījums, jo ja kāds ir nepatstāvīgs (piemēram, bērns) - tad tās vairs nav līdzsvarotas, līdzvērtīgas attiecības. Un kā mēs visi zinam, tad bērni arī ir ļoti egocentriski....

Viela pārdomām...

AudraSeele  Kopā tur iespēja dzīvot garīgi un materiāli labākos apstākļos nekā esošie reizi nedēļā.

neko  Nu ja neko nevajag tad tur ne īslaicīgi ne ilglaicīgi nekas nebūs:)

Pieņemu, ka jautājums ir par dzīves praktisko pusi; tādas ir ne tikai sievietes nomali nodrošinātam vīrietim kotlešu cepēja ar mājas nav vajadzīga. Un veļasmašīnu lieto pat mazs bērns var iemācīties.

Kopā satur kopējas intereses. Un tām nebūt nav obligāti jābūt sadzīviskām.

"Varbūt jums ir kāds pazīstams pāris, kur abi divi patstāvīgi " - ne viens vien, kur katram savs biznes un sadzīvē vienam no otra neko nevajag (mājas darbus vispār dara mājkalpotāja).
Un atklāti sakot tie patiesībā ir no tiem retajiem pāriem, kas spēj ilgstoši noturēties kopā.

Tommas  Tas, kurš saka: "Man no otra neko nevajag", vai nu melo, ir garīgi slims vai viņam neko nevajag no konkrētā cilvēka. Būt kopā vērtības: Emocionālā papildināšana ko viens būdams nevar sasniegt. Absolūta uzticības persona, kurai var atklāt gandrīz itvisu. Kāds uz, kuru var paļauties - ja sarunāts, tad izpildīs. Kāds, kurš naktī apķer no mugurpuse, kad ir auksti. Tikai nevajag naivi cerēt ka viss darbosies ja kopā saliks jebkuru vīrieti ar sievieti. Jābūt abpusējai patikšanai, gara brieduma un vēlmei pēc dzīvesveida ko sauc par attiecībām, nevis Tamagoči partnera veidolā.

straujaa  Tieši tā - dzīves praktisko pusi ļoti labi risina veļas mašīna, trauku mašīna, i robots un kvalitatīva sabiedriskā ēdināšana.... un atliek tikai dzīves patīkamā puse :)
un pilnīgi piekrītu Rinkuļa 4.punktam

ne_meklejumos  Ar atkarīgu, kurš kā dadzis otram pielipis, nav patstāvīgas nodarbes, viedoklis un mērķi, ar tādu nav iespējamas ilglaicīgas attiecības. Ar patstāvīgu cilvēku prieks būt kopā, pats nodarbināts un otram ļauj izpausties.
Vieno kopīgas intereses, hobiji, spēja sarunāties.

Deisa  to neko - ļoti labprāt uzklausīšu arī par motivatoriem ārpus praktiskās vides. Taču iespējams tie ļoti līdzināsies tam, ko Tomass raksta. :)

nebuutne  Man ir labs draugs, soms. 40 ar astīti, šķīries gadus 5 atpakaļ. Stāsts ir tāds: Viņiem tur praktiski nav multivārāmo katlu. Pie manis uz tādu noskatījās, iepatikās, ka nav blakus jāstāv, kopā aizbraucām un nopirkām. Lai nebūtu jāved ar lidmašīnu, sūtījām pa pastu uz viņa mājām.
Pēc nedēļas saņemu ziņu: "Čau, katls atnāca veiksmīgi, jau izmēģināju. Super, kam man tagad sieva?" Domāju, daudziem viņa vecumā fiška līdzīga.
Ja nopietni, jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk šķiet, ka labākās attecības tomēr veidojas, ja vienam no otra tomēr kaut ko vajag.

_Krasula_  un sadzīvē vienam no otra neko nevajag /c/.
---------------------------
Tomēr visbiežāk vajag. Sieva ir atkarīga no vairāk pelnošā vīra/jeb otrādi../, vīrs no sievas mājsaimniecības pakalpojumiem un simbiozi vēl vairāk pastiprina kopējs īpašums. Tas neizslēdz jūtas, savstarpējo pieķeršanos un dzīves otrajā pusē nedalāmu savienību, neskatoties ne uz kādiem ārējiem apstākļiem.
Bet gana jauniem cilvēkiem ar to tomēr var būt par maz. Tā man vienam labam paziņam gadus 10 jeb nedaudz vairāk bija attiecības ar ļoti kārtīgu, saimniecisku, čaklu būtni. Mājās vienmēr viss spīdēja un laistījās, lieliska pavāre un tm. Abi strādājoši, bet vīrietis tomēr situētāks-savs bizness. Un tad viņai laikam kļuva garlaicīgi...sāka bieži klaiņot ar draudzeni, šad tad palikt pie viņas pa nakti un vēl šis tas...Galu galā šī bezbērnu savienība izjuka. Tagad ir cita. Lēdija ar tiešu raksturu un "kampienu". Man dārgais paziņa tagad staigā viņai pakaļ un vāc visu aiz viņas/varbūt nedaudz pārspīlē../. Uz aizrādījumiem jaunā dāma atcērt:"Es Tev neesmu nekāda kalpone!" Nu nekas-pamazām viens pie otra pierīvējas... Nesen nopirkts "robotiņš", kas sūc putekļus no grīdām. Ja dievs dos, varbūt kādreiz viņu savienība paplašināsies! :)

joens  Neko nevajag vai no otra neko nevajag ir atšķirīgas lietas, pie tam otrā nav pirmās sastāvdaļa.

Tāpēc jau ir tas vecais šeitan visiem apnikušais stāsts par 2 pusītēm - nav stāsts par vajadzēšanu, bet par būšanu uz 1 viļņa.

Mavs  Tas ir tad, kad abi apzinās, ka neko labāku par esošo vairs nedabūs, tāpēc jāsamierinās ar to, kas ir !

Labāk zīle rokā, nekā mednis kokā ! :)

raina1970  Mēs ar otro vīru bijām tāds pāris... Un bija interesanti un viegli - tieši tajā plānā, ka zinājām- kopā esam jo paši tā vēlamies-nevis vienam no otra kaut ko vajag... Tās bija sarunas, intereses, abi bijām - hm, nu jā- kā teica- uz viena viļņa.. Manā versijā- kopā ar šo cilvēku bija VĒL interesantāk, nekā esot pašai par sevi..

baikeris  Atbildēšu ar to pašu, ko blakus tēmā:
Galvenais, lai vīrietis jūt pastāvīgas rūpes ("še, uzvelc tīru kreklu"), ieinteresētību ("tu šodien tāds noguris izskaties") un maigumu no sievietes puses. Lai viņa ar visu savu attieksmi parādītu, cik ļoti viņai ir paveicies, ka satikusi tieši tevi un neviena labāka pasaulē nav.
Un tas neiet kopā ar pašpietiekamu sievieti. Tam ir jābūt jau gēnos ieliktam, šīm rakstura īpašībām. Nevienam vīrietim ilgstoši nebūs ikdienā vajadzīga blakus sievieti, no kuras nejūt rūpes un ieinteresētību. To nevar notēlot. Vismaz ilgstoši nevar. Kurai nav lemts tādai būt, tai jādzīvo vienai vai pastāvīgos kašķos ģimenē - ka tik es neesmu vairāk ko devusi, nekā saņēmusi.
A pretējā gadījumā vīrietim tiešām ērtāk dzīvot vienam ar sievas aizvietotāju veļas automātu un profesionālēm sexa jomā.

Neesmu_Alise  Esmu ievērojusi, ka ir cilvēki, kuriem otru vajag blakus par katru cenu. Pat, ja nav īstais, ielāpus izmantos un gulta nekad tukša nebūs arī turpinot meklējumus. Abu dzimumu ļoti ģimeniskas personas.
Un ir, kas labi jūtas gan vienatnē, gan kopā ar kādu.
Un tad vēl trešie - izvairīsies no attiecībām un skaidri definē arī kāpēc.
Ikdienā redzu visus tipāžu diezgan bieži.

limonija Balsoju par būšanu uz viena viļņa - tas patiesībā ir līdzīgs skats uz dzīves pamatlietām, bet atšķirību nianses vīrišķajā un sievišķajā aspektā to lietu padara... nākamās atbildes