Ilglaicīgas attiecības, ja otram neko nevajag?

Lucy  Nesaprotamas attiecības SM

Rinkulis  Attiecības ir kā nostiepts striķis, pa kuru balansējot jāiet vienam pretī otram - vislaik jābalansē. Ja viens sāk lēkāt, tad otram ir grūtāk (varbūt pat neiespējami), bet tāpat no šīs balansēšanas nogurst - gribās un vajag reizi pa reizei nokāpt no striķa, ievilkt elpu, un tad kāpt atpakaļ un turpināt. Tie, kas nekad nenokāpj - agrāk vai vēlāk tāpat zaudē modrību un nokrīt.
Ja šādi apskata attiecību modeli - ko vajag vienam no otra, lai attiecības būtu ilglaicīgas? - tikai, lai tas otrs netraucē (nelēkā pa striķi vai ja apskata laivas analoģiju - nešūpo laivu). Viss! Respektīvi -cilvēkam jābūt ne-infantīlam (nobriedušam un gatavam PARTNERATTIECĪBĀM nevis kādam citam modelim - meitiņa-Papucītis, pukiņš-Mammīte, divi bērni smilškastē utml). Viss pārējais ir sīkumi, ko katrs pats sevī spēj atrast un kam nav nekāda sakara ar otru. Ne jau jāsagaida no otra kaut kas. Ja no otra kaut ko sagaida, tad brīdī, kad tas netiek sagaidīts, ir vilšanās (gribot negribot tādā brīdī gribēsies palēkāt pa to stirķi), bet ja vienkārši priecājas un bauda to, kas ir - tā jau ir cita jušana, cits komfrota līmenis.
NEVAR otrs darīt tevi laimīgu - NEVAR. Laime nāk no iekšienes - tas par ne-materiālās puses labumu gūšanu. Piemēram, pieminētās interesantās sarunas (reina 1970) - Vai tad tas bija uzstādījums - manam vīram jābūt labam sarunu biedram, ja ne - tad es neprecēšos? Es domāju, ka tas nāca dabiski - pats no sevis. Tā nebija vajadzība, bet vienkārši attiecību rezultāts, ko var izbaudīt abi. Ja savukārt pieiet lietām no sērijas - es jūtos slikti, man ir vienalga, ka tu esi aizņemts ar kaut ko citu, es TAGAD gribu parunāties....jo man vajag! Kur šādā situācijā novilkt robežu, kurš ir patiesais egoists? Pieaudzis cilvēks var tikt pats ar sevi galā...atlikt sarunu, viņam nevajag tūlītējo gratifikāciju, taču ja atkal salīdzina ar bērniem (viņiem atliktā jebšu novēlotā gratifikācija ir svešs kocepts - tad jāuzdod jautājums sev - vai esmu tā k

Rinkulis  kārtīgi pieaudzis?)...

raina1970  IOTA--sarunas bija interesantas, patīkamas, bet- tās bija brīva izvēle- cilvēki vēlējās komunicēt un komunicēja.( ja un kad nevēlējās- nekomunicēja- un nebija problēmu- kāpēc, kā tā var).. Nevis izpausmē- man vajag sarunāties ar šo cilvēku.. Kopābūšana-kā "vajadzīga" - nē , nebija, tā atkal bija brīva izvēle- patīkama, pieņemama, tāda, kurā abi jūtas komfortabli.. Abi pieņēmām to, ko otrs vēlējās sniegt, un tas bija gan interesanti, gan patikami.Tikko kaut kam piekabina klāt- " man vajag´- it sevišķi no otra cilvēka- tā jau ir spēle- vienos vārtos-- ar vēlamo rezultātu- otram ir tas jādara.. Un kas notiek tad, ja nedara- puņķi un asaras, aizvainojums līdz matu galiņiem- kā viņš nelietis( neliete) tā varēja...

Deisa  Jautājumā bija iekļauta frāze "praktiski neko nevajag", kas sevī ietver sadzīvisko motīvu. Tur jau tā lieta - visi saka, ka nevajag, var paši, es arī neesmu izņēmums. Jā, varu daudz ko pati, taču tas nenozīmē, ka esot attiecībās tomēr nevēlies palīdzību. Tāpat vīrietim esot attiecībās tomēr būs patīkami, ja viņa sieviete parūpēsies par viņu, izdarīs to, ko viņš pats var, taču vairāk vajadzības spiests, ne tādēļ, ka patiktu. Tāpat sieviete - i spuldzīti var ieskrūvēt, i remontu mājās uztaisīt vai sameklēt meistarus, kas to dara, un samaksāt, taču patīkamāk ir, kad to kārto vīrietis, vai tad ne? Un, runājot Raiņa vārdiem, dodot gūtais neatņemams. Patīk mums mīļajiem izdarīt ko labu, vai ne? Bet, ja tas mīļais ir pasludinājis, ka visu var pats, ka neko nevajag, tad īsti nav motivācijas viņam ko sniegt. Vēl trakāk ir, ja mēģina ko dot, palīdzēt, bet mēģinājums ir neveiksmīgs un pateicības vietā saņem - es tak teicu, ka neko nevajag!

fargo  (2015-08-12 11:20) jautājuma autora komentārs

šajā gadījumā, varbūt lepnums(pašcieņa) ir vājais punkts? kādu iemeslu dēļ tas ir iedragāts un labi un patiesi gribēta palīdzība tiek uztverta ar pazemojuma devu. ja tās attiecības tomēr gribas, tad te tikai baltiem cimdiem un ar pacietību.

Freja4  Nav tādu attiecību, ka vienam no otra neko nevajag. Var jau definēt, pozicionēt savu brīvību. Bet ja ir kopā, kaut arī sit, tad viņiem ir labi. Kaut vai sajūtu pēc.

Rinkulis  Zin...ar tām rūpēm tā uzmanīgi... jājūt ir personas personīgās robežas....nevajag tām kāpt pāri. Ilgāk dzīvojot kopā, ļoti labi izprot tos brīžus, kad vienkārši paklusēt un likt mieru - un no klusēšanas nerodas diskomfrots. Pārmērīga gādība var brīžiem izsaukt asociācijas ar māti nevis partneri (vai tas ir pozitīvi?) vai vienkāršāk runājot to var uztvert kā kairinājumu (kāds vislaik klauvējas pie manām durtiņām, kad es gribu pagulēt), no citas puses skatoties tāda nemitīgā pārspīlētā gādība var radīt notrulinājumu, kurš ilgākā periodā var nelabvēlīgi atspēlēties. Tādā veidā sieviete var pārņemt ģimenē vadošo lomu, švakāks vīrietis vienkārši ieņems pseidobērna lomu - un ar to ir arī stāsts cauri - nebūs vairs stingrā pleca.
Un arī, nevar tā hops pops jebkurus 2 cilvēkus slaikt kopā un gaidīt, kad sanāks....teorētiski varbūt (ļoti mazvarbūtīgi) tas ir iespējams, bet praktiski ieguldāmais darbs var būt tāds, ka tas neatmaksājas.
Jā, dot ir jāprot, bet arī ņemt ir jāprot, bet arī, vai tā došana (ar domu saņemt pretī) ir pareizais piegājiens? Ja pretī būs nenobriedis cilvēks un attiecību modelis būs pēc dziļākas būtības Vecāks-bērns, tad var tik dot un dot un dot un tikai reizēm saņemt "dāvaniņu" no "bērna". Tādu attiecību ir daudz, to jāspēj identificēt (un vislabāk pēc iespējas ātrāk pārtraukt). Partnerattiecībās ir savādāk...nav nekas jāgaida....plūsma automātiski izveidojas divvirziena, piedevām sabalansēta.

Freja4  Attiecībās parasti viens ir stiprāks, otrs vājāks, tikai to tā kā vajadzētu saprast un negaidīt no otra debesmannu, ja viņš nevar, nemaz nemāk izpildīt. Bet varbūt var iemācīties kopā darīt. :)

Rinkulis  Freja!

Ja cilvēkam otru vajag sajūtu pēc (viņš pats tās sajūtas nespēj gūt, bet viņam viņas vajag), tad tas ir klasificējams kā līdzatkarīgas attiecības, kas nav līdzsvarotas un veselīgas. Klasiski tas var būt - upuris/pāridarītājs, bedolaga/glābējs utml. Tās nav attiecības, kuras vajadzētu sludināt par normu un uz ko tiekties...

Freja4  Rinkuli, sajūtas ir dažādas, tāpat kā cilvēki, kā miegs, kā sapņi, kā darbs, ko darām. Tu taču neslauc govis, ja tās Tev nepatīk? :)

Lianna  Attiecības ir vajadzīgas, lai ir ar ko dalīties priekā, maigumā...

neko  "patīk mums mīļajiem izdarīt ko labu, vai ne? Bet, ja tas mīļais ir pasludinājis, ka visu var pats, ka neko nevajag, tad īsti nav motivācijas viņam ko sniegt."

Viens otru galīgi neizslēdz. Pat ja vīrietim nav vajadzīgas ne tavas brokastis ne vakariņas viņš galīgi neapvainosies par palutināšanu ar brokastu kafiju gultā. Vai man to vajag - noteikti nē, bet vienalga patīkami. Ja vien to nepārvērš par ik rīta obligāto kārtību.

Vienkārši ir zināma "rūpju robeža" kuru pārkāpjot jebkuras "rūpes" tik uztvertas negatīvi.
Nu teiksim iet palīgā toaletē novilt bikses? Domājams nav šaubu ka ar šādām rūpēm tiks pārkāpta robeža. Kādam citam tā robeža iestāsies jau pie mēģinājuma viņa vietā sasiet kaklasaiti un aizpogāt kreklu. Vēl kādam ar sievietes gatavotām brokastīm un/vai vakariņām.

Galvenais ir iemācīties "nedarīt labu pa labi un pa kresi nedomājot" ... un tad reizēm palutināšanas nolūkā varēsi darīt arī "nevajadzīgas lietas" un nevienu tas nesadusmos :)

raina1970  Deisa- zini, kur būs tā atšķirība- esot kopā diviem pašpietiekamiem, un tādiem, kuriem no otra neko nevajag-- traukus mazgā tapat, grīdu slauka, malku skalda,plauktiņus skrūvē un sienas krāso tāpat--- bet to negaida no otra ar gaidīšanu.. Ja otrs vēlējās to izdarīt, vēlējās palīdzēt- un izdarīja, palīdzēja- brīnišķīgi, bet nav nekāda nelaime, ja arī ne--- no tā necieš ne attiecibu kvalitate.

preilene  Ļoti labi zinu tādu pāri. Abi strādā, abi pelna, katram savi kustamie un nekustamie īpašumi. Ēst gatavot māk un gatavo abi, māju iztīrīt nāk cits cilvēks. Krānus nelabo neviens no viņiem, uz servisu dzen katrs savu auto. Kopā viņus tur uzmanība vienam pret otru, mīļums, pieskārieni.
Kāpēc domā, ka pēc pāris gadiem kaisle un vēlme būt kopā pāriet? Ir tādi pāri, kuriem nepāriet – ok, varbūt kaisle vairs nav tik liela, bet vēlme būt kopā paliek gan.

preilene  Palasot autores komentārus saprotu, ka runa šeit vairāk ir par attieksmi, nevis par pašpietiekamību. Piemēram, ja puisis piedāvā pamasēt muguru, mēs varam ļauties, kaut gan īpaši jau tā masāža mums nav vajadzīga un neesam prasījušas, bet varam arī viņam teikt „man to nevajag”.
No rīta, kad puisis atnes kafiju gultā, mēs varam vienkārši priecāties par to un smaidīt, bet varam arī teikt „man nevajag, lai Tu nes kafiju no rītiem” vai „es pati varu aiziet pakaļ kafijai”.
Protams, mēs varam visu izdarīt pašas, bet varam arī ļaut kādam citam to darīt, ja viņš vēlas. Un tur arī ir ilglaicīgu attiecību pamats – mēs otram neko neuzspiežam, nepavēlam, bet izrādām prieku par viņa rūpēm. Un tad otrs jūtas labi. Un, savukārt, ja otrs jūtas labi, arī mēs jūtamies labi.

Rashela  Ir viena lieta, ko mums instinkti diktē, ko vajag no pretējā dzimuma...sievietei drošības sajūtu un aizsardzību, bet vīrietim savas sēklas izplatīšanu. Visu pārējo mēs piedomājam un pieregulējam. Bet jo vairāk vienam otru vajag, jo lielāka iespēja veidot attiecības...bet tās ir veseligas tikai tad, ja ńemt un dot ir līdzvarā abiem.

selnija_  Rashelai cepums, ne torte!

furnitura  Man kādreiz viens jauks vīrietis teica, kāpēc apprecējies - "Lai es būtu kādam vajadzīgs".
Lūk. Ne visiem pietiek ar suni vai kaķi. Cilvēkiem gribas, lai kāda cilvēciska būtne viņus sagaida mājās, apjautājas kā iet, paslavē par uzvarām, interesējas, kā gāja.

viys  Ha,ha,kam Tu uzdod sho jautaajumu?! Sheit vieni un tie pashi slimie eksperti.Jop....man naak smiekli par viirieshu dzimtas dziivniekiem(vieniem un tiem pashiem)kas sheit izliekas par baigiem ekspertiem....nav tachu viņi veseli!!!

Stefaanija  Ko nozīme vienam no otra neko nevajag? Nu pa lielam pieaudzis cilvēks tiek ar savu dzīvi galā, ja vajag. Jautājums, vai vajag. Un tad nu nonivilējas tās lietas tik tālu, man neko no tevis nevajag, bet arī man neko neprasi, jo neko es nedosu/nedarīsu. Vārdu sakot, domāju, nav iespējamas.
Vajadzēt, tas arī tads jēdziens. Mierīgi var ēst maizi ar desu, bet forsāk, ja arī sviests uzsmērēts, bet var arī iztikt. Dzīve veidojas no ikdienas lietām. kas tie par tādiem mistiski eteriskajiem pāriem, kuri satieks, iztiek bez nevienas praktiskas lietas un turpina so lietu mūžam. Tās praktiskās lietas jau veidojas automātiski. Kolēģe man atnes ābolus, es viņai ābolmaizi. Mēs mierīgi varam bez tā iztikt, bet ir daudz forsāk, ja praktiskā lietu apmaiņa notiek.

Maaris_M  kopiigs hipotekarais krediits vismaz uz kadiem 80 000 eur pie minimalaas izpelnas ! 100% garantija !