Cik ļoti esat gatavi uzupurēties attiecību vārdā?

preilene  Tas „upurēt” skan pārāk baisi. Pirmā reakcija – neko netaisos upurēt. Bet atteikties no šā tā varētu gan – bišķīt no sava brīvā laika, bišķīt no miega, bišķīt no draudzņu izklaidēm un noteikti vēl no kaut kā pa bišķītim.

raina1970  Pat domas tādas nav- kaut ko upurēt, kaut kā vārdā.. Jo normālās , adekvātās attiecībās- viss notiek vienkārši- abiem ir pieņemami tas, ko un kā dara, domā, kā attiecas- otrs.. Un nav nekādi upuri vajadzīgi.

ingryda  Piekapties mazliet un atrast kompromisus, to ja. Upureties galigi ne.

Araabs  Nekādu kompromisu.Mani jāpieņem tādu kā esmu.Ja kas nepatīk,esi tik laipna un mainies uz augšu.

mikjeliite  Iedomājoties attiecības parasti jau sapņojam tikai par ieguvumiem. Upuriem gatavi neesam. Bet svaru kausi ir divi. Ir diezgan liela māksla pārkāpt savam personiskajam egoismam un saredzēt un respektēt arī otra vajadzības.

Linda_Melinda  Nekādas upurēšanās. Bet augt un attīstīties/pilnveidoties un mācīties gan.

keksene66  Upurēt neko! Es nevaru sevi iedomāties kopā ar cilvēku, kam man kaut kas būtu jāupurē. Es ceru, ka būšu kopā ar cilvēku, ar kuru attiecībās nebūs upurēšanās vienam otram, bet būs attiecības kā uz viena viļņa....viena vēlmes sakritīs arī ar otra vēlmēm.

Lianna  Ja viens ir upuris, automātiski, otrs ir tirāns, kas šos upurus prasa...Kaut kā slimīgi izklausās. Nu ja ļoti vajag, kādu reizi var izdarīt viskaut ko. Vai tad nu īsti prasīs nocirst roku, kāju vai izraut aci vai nieri. Ja prasītu nodzīt matus uz 0 (varētu upurēt)vai izraut kādu zobu (ieliktu inplantu vietā)... un tas tad nu būtu tas attiecību garants. Par ko ne??? Agrākos laikos tak visi kaut ko tādu darīja, lai dabūtu to izredzēto.
Es gan savam izredzētajam prasītu, lai manis dēļ upurē savu apdrupušo zobu saknes un zobus saliek nevis rauj...bet par gaumi nestrīdas:DDD

Pillerina  Annai Saksei ir "Pasaka par Peoniju". Lūk, uzupurēšanās savu māsu, brāļu, vecāku dēļ. Tikai - vai tie pēc tam to novērtē... Mūsu līdzcilvēkos var sastapt daudzus tāda veida likteņstāstus... Jāprot saskatīt un iedziļināties, un izprast, nevis lieki un sāpīgi apsmiet.