Psihiska saslimshana

kisindzera  Mans darbs zināmā mērā saskarsmē ar pacientiem, kam, lielākoties, diagnoze - šizofrēnija! Nezinu gan, vai ar tādu cilvēku var būt kopā dienu un nakti. Tas ir jāizvērtē ar skaidru galvu, lai cik arī būtu bijusi liela mīlestība pret šo cilvēku. Diagnoze ir ļoti nopietna, apārstējama ir, bet ne izārstējama. Var palikt vēl sliktāk, nekā ir.

PATRICIJA_10  Es mīlēju un paliku,paliku un rūpējos,bet tā jau biju cita es...ļoti sarežģīti,ļoti sāpįgi...nepārtraukts stress un sāpe,biju jauna un savādāk nespēju rīkoties,kaut daudzi ieteica pamest viņu...nekad neesmu nožēlojusi,ka bijām kopā...

regina_dei_diamanti  Jā, ja cilvēks ārstētos. Bet, ja neārstētos un nereaģētu uz maniem piedāvājumiem palīdzēt ārstēties (morāliem, materiāliem), ilgi kopā nedzīvotu - cilvēkam jābūt ar gribasspēku.

limonija  Tas ir smags jautājums...Šizofrēniju nedrīkst ielaist - jācenšas apārstēt pēc iespējas laicīgāk - tad prognoze labāka...Bet lielākoties tas ir tuvinieku labdarības rezultāts, ja slimnieks dzīvo daudzmaz normālu dzīvi. Tie uzmetēji, kas atstāj savu tuvinieku šīs diagnozes dēļ, nesaprot, ko viņi dara - būtībā nolemj cilvēku šausmīgai eksistencei. Lai Dievs pasargā...Tukši vāvuļot - kā būtu, ja būtu - labāk nevajag. Depresija ir izārstējama, tikai nevajag klausīties muldētājos, bet sadarboties ar nopietniem nozares speciālistiem.

puffff  ....gadijums smags,,,,tur noteikti tev pashaij jaaizlemj....
neviens tev nevares pareizo versiju piedaavaat,,
kaa pati izlemsi taa arii bus,,,mes te varam spriedeleet,,,,jebko.....
jebkura tava izveele,bus pareiza,,,

juunijs6  tā teorētiski izklausās.....Īstenībā ir savādāk-- vispirms sāpe, tad skaidrojums un diagnozes. Neviens nedzīvo ar klīnisku gadījumu, bet ar cilvēku.
Jāpiekrīt Adamsonei- arī pazīstu skaistu, aizcirstu , grūti pateikt to vārdu. . .

Vaukskis  Laikam nē, ja tā būtu civillaulība.

PIPPA  Paldies visiem atbildeetaajiem, bet jautaajums nebija konkreeti par shizofreeniju. Jebkura psihiska kaite - manaa gadiijumaa depresija, veel var buut neirozes, psihozes, epilepsija - viss, kas kaut nelielaa meeraa izmaina cilveeka personiibu...

alvis25  Gandrīz visi kas ir te , ir saskārušies ar izjukušām attiecībām . Un visi reizēm ir sliktā noskaņojumā kas arī ir savā ziņā psihiska novirze . Tad kāpēc esam vieni ? Tāpēc mēs visi šeit esam paši vai no otrām pusītēm pamesti vai pametuši .

Neesmu_Alise  Ļoti svarīgi, esot kopā ar garīgi slimu cilvēku, ir zināt par slimības izpausmēm, prognozēm un iespējām palīdzēt. Jo smagāka situācija, jo apkārtējiem biežāk nepieciešama speciālistu konsultācija un atbalsts, lai neiestātos izdegšanas sindroms, bezcerība vai totāli nemazinātos dzīves kvalitāte un neiestātos pilnīga atkarība no slimnieka slimības......

labsa  ja depresija ieilgusi esot attiecībās, tad kaut kas nav kārtībā ar šīm attiecībām.
paliekot tajās nav izredzes iztikt no apburtā loka.

adamsone  9:35 - ko tu ar to gribēji mums pateikt? Ne tikai slimība maina personību, personība laika gaitā mainās pati, ne vienmēr uz labo pusi. Robeža starp veselo un slimo šai jomā var būt visai neskaidra. Bez tam slimība ir labs veids, kā slēpties no problēmām, darbiem, pienākumiem utt. utjpr. Un tāpēc tā nepāriet un nepāriet, nu vai nav posts....Reāli nepāriet, nav nekādas simulēšanas.

DanaL  Atvaino. Adamsone, bet atkal gribu iebilst. Ir tieši tā, kā PIPPA (2015-11-08 09:35) teica. Es atkal atgriezīšos pie savas slimās paziņas. Viņa no inteliģenta, kulturāla, augstāko izglītību ieguvuša sirsnīga un jauka cilvēka ir pārvērtusies par nevižīgu raganu. Man ļoti žēl to teikt un apzināties, jo es atceros viņu kā pavisam citu cilvēku. Viņa kā personība ir pilnīgi degradējusies, slimība ir uzlikusi savu zīmogu.
Un viss būtu savādāk, ja tuvumā būtu bijis kāds ļoti stiprs un ļoti mīlošs cilvēks, kas ik rītu liktu iedzert viņai tās tabletes, problēma būtu gandrīz atrisināta. Tik vien...

adamsone  13:22 Kur es esmu apgalvojusi, ka slimība nemaina cilvēku? Vnk nedomāju, ka ir jēga publiskajā telpā kult fobijas par to, cik pretīgi ir psihiski slimie, ka ar viņiem neko un nekad. Slimība ir liela drāma, bez speciālista neiztikt un bez tuvinieka, kā jau pati saki, arī.

ne_meklejumos  Ko nozīmē palikt kopā? Ir slimībām dažādas pakāpes, ja tas neapdraudētu mani vai līdzcilvēkus, dzīvotu kopā un palīdzētu cik manos spēkos būtu. Pretējā gadījumā, ja situācija kļūtu bīstama, ievietotu attiecīgā ārstniecības iestādē, apciemotu un atbalstītu, bet dzīvotu pati savu dzīvi tālāk bez upurēšanās

likky666  Es neesmu no tiem cilvēkiem, kas atstāj sev tuvos ģimenes locekļus novārtā. Man nav vīra, tāpēc varu kļūdīties savās domās, bet tīri teorētiski - būtu blakus.

Deisa  Pagaidām es nespētu tādu kopdzīvi iedomāties, pirmkārt jau tādēļ, ka ir bērni, kuriem man nebūtu tiesības nodarīt kaitējumu, dzīvojot kopā ar garīgi slimu cilvēku. Tāda uzupurēšanās aizkustina, skatoties filmu "Brīnišķais prāts" (Beautiful mind) bimboju vairākkārt, taču pati tik stipra laikam nebūtu gan, zinot, kādas rūpes, pacietība un atteikšanās jāieliek, lai par garīgi slimo rūpētos - bērnu cerebrālās triekas piemērs bijis līdzās jau no bērnības.

mieru_tikai_mieru  man tāda sajūta, ka teorētiski 99,9% cilvēku, kas nekad savā dzīvē nav saskārušies ar šādu slimību, atbildētu "Mēs būsim kopā, līdz nāve mūs šķirs." Reāli dzīvē, kad nākas saskarties ar ikdienas prozu, tie paši % maina savu viedokli uz citu "katram dota tikai viena dzīve" vai tml. Tiešām - neatbildams jautājums. Atbildēs pati dzīve. Vienīgais, ko varu teikt - ja kāds cilvēks paliek kopā ar tevi arī tad, kad esi neārstējami slims, viņš tiešām mīl. Mīl tevī to cilvēku, kas slēpjas aiz slimības un tikai reizēm iznāk virspusē. Retums gan tas ir.

Cafe_Noir  nepaliktu. un tas nav egoisms.