Kam patiesībā mēs apsolam savu uzticību?

Rashela  Ui, aizmirsu pieminēt sexu... Vīrietis būs neuzticīgs, ja sieva negribēs viņu...

Un jā - mēs nevaram kontrolēt to, ko mēs gribam...bet mēs varam kontrolēt savu rīcību... ;)

scheriff  Nu man smieties gribās. Neprognozējama ekonomika!!! :D Kurā vietā tā neprognozējama? Daža indivīda maciņā tā ir 100% neprognozējama itīpaši pēc sīvā patērēšanas. Ja cigaretēm nauda atrodas, bet ne sporata zāles apmeklējumam, tad par ko vispār ir runa. Ir cilvēki, kuriem dzīve ir viena liela bēdu ieleja - valdība zog, priekšnieks nokalpina, pārtika dārgāka paliek, džinsi dilst, ziema atnāca, jauniņās nedod, iespēju nekādu. Viss tik slikti, tik slikti.
Kas grib un var, tie ar ekonomiku tīri labi sprotas. Kaut mums te raibi gājus tik un tā ekonomika ir apmierinoši stabila, ko gan nevarētu sacīt par latviešu izdaudzināto čaklumu.
Kautkas tur vēl par uzticību bija. Jā, vispirms to mēs solam sev. Kad nododam savus personīgos mērķus un principus, tad sākam nodot tos, kuri uz mums paļaujas un uzticas. Neviens negrib būt saistīts ar meli un krāpnieku.

Geisha  Var arī skaļi nesolīt neko, bet būt mīļš un uzticīgs. Ar ekonomiku vai politiku tam nav pilnīgi nekāda sakara.

hashashiin  Velti smīkņāt par ekonomikas neietekmi uz attiecībām. Tieši aiz cilvēcības, iepazīstoties mēs nevienam neprasām venerologa izziņu, psihiatra uzstādītu diagnozi, kredītvēstures izdruku vai kādu citu izziņu - noticam mums sacītajam, īpaši ja paši esam nepieredzējuši kādā jomā un īpaši neknābājam vienā punktā. Mēs attiecībās laižam saknes viens otrā, lobot viens otru kā sīpolu - tuvāk serdei. Un tad var gadīties dažādi nepatīkami atklājumi. Piemēram, "treknajos gados" paņemti kredīti, vai vēl ļaunāk - neapdomīgi galvojumi. Ja vien ekonomikas lejupslīdē neizdodas atrast kompensējošu mehānismu (pēkšņi kļūt par pelnošiem biznesmeņiem), tad sākas vētīšana.
Un ir bezjēdzīgi moralizēt, jo vājības ir katram, bet kaislīgā mīlestība ir gaistoša, tīrajai mīlestībai materiālais nebūtisks.

Deisa  Pirmkārt jau uzticība tiek solīta sev. Sevis dotajam vārdam, kā paša apņemšanās nostiprinājums. Ja cilvēks uzticības solījumu lauž, viņš pirmkārt jau lauž uzticību sev, sāk apzināties, ka nav uzticams. Nereti vieglākais ceļš ir meklēt savai rīcībai aizbildinājumus un tad vainot citus, ka pats nav izdarījis to, ko apņēmies.

Ananda_A  Kad es precējos, jā vārdu dodot, sirdī bez apņemšanās iezagās šaubas. Toreiz centos tās aizdzīt, bet pēc 25 gadiem atcerējos. Tāpēc domāju, ka solījumu dod sev un tajā momentā jūt, cik tas īsts vai neīsts. Cita lieta, kā uz reaģējam.
Ja no sirds nevēlas precēties, nevajag to darīt. Bet jaunībā ir citas prioritātes, ne sirdsmiers! :DDD

luiss  Tēmas jautājums pēc būtības ir tikpat absurds kā ja pajautātu otrādāk: kā var solīt stabilu ekonomiku, ja uzticība ir tik neprognozējama... :D