Par vai pret šo ?

Svece  Lielakai daļai doma ka esi vajadzīgs ir motivators dzīvošanai , darbībai. Lai aizietu no dzīves doma ka nēsi vajadzīgs man liekas noder vairāk.

Labak atceries par nāvi un baudi dzīvi. ""Memento Mori"´ Noteikti strādā labāk šīs uzskats.

DanaL  Sveiciens indivīdam, kurš mēģina ieskaidrot, ka uz viņu nu gan nekādi neattiecas tēze, kura tā pēkšņi ne no šā, ne no tā trāpījusi sirdī gluži kā Amora bulta, no cita analfabētiska indivīda :)
Dzīve kļūst vieglāka, jebkurā formā atvieglojoties.
Vai tā kļūst vieglāka, iebarojot sevi ar kādiem dīvainiem pieņēmumiem vai tomēr tiekot no tiem vaļā???

limonija  Cilvēks nav vientuļa sala. PunkC.
P.S.Izlasi to grāmatu, ko ieteicu.

Chris1986  Jā, par suni taisnība. Tas ir vienīgais, kam patiesi būsi vajadzīgs, lai arī kāds būtu

adamsone  Zināmā mērā jā. Dzīve tiešām kļūst vienkāršāka, tikai pats un viss. Tomēr tā laikam ir tā nevēlamā vienkāršība.

Closing_Time  limonij, tu šķiet šo tēzi uztver kā gaudas, bet tas var būt arī dzīves moto.

planerdelta  Acīmredzot, Tu neesi, bet es un daudzi citi, esam. Tava dzive, Tavas izvēles. Tavs ceļš. Mēdz būt arī tā. Tāda ir reālā dzīve.

Rashela  ...tas padara dzīvi bezjēdzīgu. Protams, vienmēr ir variants doties kaut kur kalnos vai mežos meditēt un atklāt īstenību par Visu, bet nu arī - ja zināšanas nevienam tālāk nenodod kaut vai pierakstot un atstājot "atklāsmju grāmatu" aiz sevis - arī tad tas ir bezjēdzīgi...

Vaukskis  Esmu par to dzīvošanu ar domu, ka nevienam neesi vajadzīgs, tikai ierobežotu laiku tādos gadījumos, ja, piemēram, vairs nav tuvinieku vai visi dzīvi esošie no tevis atteikušies- respektīvi, negrib ielaistoies nekādos kontaktos, kā arī, ja tas izdevīgi egoistiskajam "pofigismam" - sak, nevienam es nerūpu, tagad es darīšu kā gribu tikai es (svarīgi- tiktāl, ciktāl tas nav aizliegts ar likumu !) un lai citi "iet ieskrieties", kāda man gar viņiem daļa. Pēdējā laikā esmu izmēģinājis pēdējo variantu itin bieži, kad uzskatu to sev par izdevīgu, un vismaz pagaidām domāju, ka rīkoties ar tādu domu man ir tīri materiālā ziņā atmaksājies- citiem droši vien esmu paguvis noriebties, toties, eksperimentēdams ar šādu domu, ar to, ko vairākums visdrīzāk nav spējis iedomāties vai tikai neuzdrošinās reputācijas saglabāšanas dēļ, sastapšanos ar izacinošu negatīvu pretreakciju (lasi- slēptiem draudiem) esmu spējis mierīgi atcirst ar citiem vārdiem domu, ka neesmu jau nauda, lai visiem patiktu, galvenais, ka mana rīcība pašam, nevis, piemēram, pašvaldībai, ir radījusi kādu labumu. Tajā pašā laikā domu, ka nevienam (itkā) neesi vajadzīgs nevajag izmantot, lai citus speciāli pazemotu ar moto: es esmu viss, bet pārējie ir nulles. Nē, mana pieeja ir - tomēr pēc iespējas rīkoties tā, kā gribētu, lai citi izturētos pret mani, īstenojot pieklājīgu "pofigisms", protams- bez rupjībām un vardarbības, jo, ja reiz vēlos dvēselei mieru kaut kādā perspektīvā, ir jāpatur prātā, ka Dievs visu redz un par tādu izturēšanos ticīgajam draud "izkrišana" pastardienas tiesas priekšā.
Uzskatu, ka ilgi dzīvot ar domu, ka nevienam neesi vajadzīgs, var būt kaitīgi, tādēļ jālieto uzmanīgi un ne pārāk ilgstoši. Ja domas būtu kā cigarešu paciņas, tad Veselības ministrija sadarbībā ar psihiatriem brīdinātu, ka "ilgstoša aizraušanās var novest pat līdz letālām sekām". Nu, ja tā padomā, kam gan tas .. ?! No šādas attieksmes viennozīmīgi zaudētāja ir sabiedrība un va

Closing_Time  Nevarēju nepateikt paldies Vaukskim paldies par komentāru. Labs

Araabs  Kā nevienam nevajadzīgs? Es esmu viss vajadzīgākais!!

kokote  Nezinu, neesmu nekad tā aizdomājusies un doemāju, ka tas, kas tiek pozicionēts kā "viegli" vai manā leksikonā "pofigistiski" vienkāŗsi ir sekli un bezvērtīgi.
P.S. tikai mans viedoklis

Edgars37  Mani vairak ieintereseja kas cits - ka nebeidzama kniebiena apstaklos vispar sada doma vareja iesauties galva;)?

Ananda_A  Ja fiziskais ķermenis nebūtu mirstīgs, tad šo tēzi varētu realizēt un justies laimīgs. Vecums bieži ir drausmīgs. Sevišķi tiem, kas ignorējuši dvēseli un dzīvojuši prātā.

Realizēt tēzi, kam mani vajag, lai paši meklē, var vienīgi tad, ja indivīdam ir tādi resursi, kādus citiem vajag, bet pārējiem pašiem tā nav. Šī tēze savukārt derīga mirstīgajiem, jo viņi pārsvarā dreb par fizisko labklājību.

No tā izriet, ja cilvēkam šajā realitātē ir resursi, ko citiem ļoti vajag un viņš apzinās savu nemirstību, tad viņam parādās izvēle:
1) kļūt par intelektuāli, aukstu manipulatoru un ironizēt par šo pasauli un pārējiem cilvēkiem;
2) sākt ar to visu nesavtīgi dalīties un gūt gandarījumu no došanas, brīvības u.c.kas ierobežo parastos mirstīgos.

limonija  Autor - neuztveru tēmu kā gaudas, bet gan šādu pozīciju - būt vienam un "neieņemamam cietoksnim" - uztveru kā iekšējas gaudas un nestabilitātes pazīmi(pārdzīvojumu un kompleksu sekas). Tu jau gan laikam otrādi cerēji notraktēt - viens, tātad ļoti jau nu stabils un pašpietiekams;) Nekā nebija - viens, jo rausties no sabiedrības(kaut kādu iemeslu pēc, neminēšu te nevienu konkrētu, kaut varētu). Un ne jau tikai par partnerattiecībām te runāju - attiecībām(kaut kādām) taču jābūt kaut vai ar kaimiņiem(radiem, kolēģiem, interešu biedriem).
P.S.Joprojām iesaku augšminēto grāmatu - tajā tieši ir par šāda "spītnieka savaldīšanu", kurš nolēmis būt viens un nocietināt sirdi pret visiem(pēc lieliem pārdzīvojumiem - tas jāatzīst)...Noplucis, slims kaķis(pieklīdenis) un dīvaini kaimiņi tik sirsnīgi piedalījās viņa "pāraudzināšanā", ka es raudāju balsī, lasot šo stāstu - šedevrs:)

Closing_Time  Limonij, nu es personīgi šajā tēzē nesaskatu nekādu spītu,pašpārliecinātību, nekādu "neieņemamu cietoksni". Es tajā saskatu labprātīgu izvēli. Izvēli vienkārši tā dzīvot it kā nebūtu nevienam vajadzīgs.Bez nožēlas, bez aizvanojuma, bez vēlmes pievērst sev lieku uzmanību. Bet lai nu paliek... katrs traktē kā vēlas.

Atena  Kāpēc tad neesam vajadzīgi? Esam! Kādai kanibālu ciltij (ja tādas vēl eksistē) maltītes statusā, narkodīleriem tīkla paplašināšanai vai vēl kādiem frīkiem. Bet vai TU gribi būt vajadzīgs viņiem?
Man pilnīgi pietiek būt vajadzīgai tikai savējiem.

Ananda_A  Ja nekāpj pēc kāda brīža Vanšu tiltā eklērus diedelēt, ja jūtas mierā un paļāvībā, nav atkarību un kaislību plosīts, tad tas ir kā kūniņas periods, kurš vnk jāizdzīvo. Tam seko brīdis, kad izlido taurenītis... un ir piedzimis pilnīgi cits cilvēks. Kā Jēzus pēc tuksneša!:DDD

Sermule  Dzīvo sev...tad vēlāk arī uzradīsies priekš kam dzīvo...

likky666  Kaut kādā ziņā varbūt arī ir vieglāk dzīvot, taču tas ir diezgan gļēvi. Ja tā džīvotu visi planētas iedzīvotāji, vai tas nebūtu biedējoši? Kāpēc gļēvi? Doma, ka nevienam neesi vajadzīgs principā ir attaisnojums, ka var nedarīt šādas vai tādas lietas, jo kam gan to vajag- es taču tāpat nevienam neesmu vajadzīgs? Cilvēks degradējās. Turklāt šī doma ir visai depresīva, nav ilgi jāgaida līdz domām - kāpēc man vispār ir jādzīvo, ja jau neesmu nevienam vajadzīgs?

Lai vieglāk pārdzīvotu atraidījumu vai kādas citas neveiksmes sakarībā ar citiem cilvēkiem, šī doma būtu nedaudz savādāk jānoformulē. Kā? To es sešos no rīta nepateikšu. Viennozīmīgi - dzīvošana savā pasaulē ir egoistiska rīcība, kas nekādaziņā nepalīdz šo pasauli veidot labāku.

Par to papildinājumu - " ja nu kādam ko vajag no tevis, lai pats tevi atrod" - atradīs arī. ja cilvēkiem vajag palīdzību viņi to arī mēdz meklēt. Bet kādreiz arī būtu tomēr jāpaskatās pašam, vai kaut kur neprasās pēc palīdzīgas rokas vai klātbūtnes. Reizēm ir jauki norobežoties no ciiem, bet ja visu laiku dzīvo savā pasaulē, tad var znāt un prast daudz, bet vai tas nešķistu diezgan bezjēdzīgi? - nu tādā ziņā, ka nebūtu motivācijas (vai arī tā ar laiku zustu) censties darīt lietas labāk?

chaachaa  depresīvās tēmas.... mjā, citi vairo pozitīvo, cits tikai savu žulti un sāpi izkliedz, piedevām, bez jebkāda pamatojuma, tikai vienkārši... iespēra zibens un radās doma :D

intervija  Tā teikt:
Kurš gribēs - uzrakstīs.
Kam vajadzēs - piezvanīs.
Kurš sailgosies - atradīs.
Bet, ja neuzraksta, nepiezvana un neatrod?! Kas pēc tam...?