Varoņi. Vai kāds esat dzīvē juties kā varonis?

spaarnu_meitene  mani šad un tad kāds nodēvē tādā vārdā, pateikt, ka tieši tā jūtos - ne pārāk bieži.

Salote  Es šodien jūtos kā varone - nopeldējos jūrā! :)

jasmina33  Es paziistu kaadu varoniigu vechinu...vina auklee un aarstee visus slimos kakeenus shajaa rajonaa un par savu nieciigo pensiju vajadziibas gadiijumaa nes uz vet kliiniku...

solimarja  Gandarījums par kādu paveiktu darbu rada sajūtu, ka esi paveicis varoņdarbu...

adamsone  Man nav sievietes. /apsver iespēju tādu iegādāties, varbūt būs kāda jēga/
Nekad neesmu jutusies kā varone šī vārda pilnā nozīmē. Kā maza varonīte - šad un tad.

AIS  ? > Svece< Pamest komforta zonu - nu labi atrāvos no OHo, uzmetu jaku mugurā, izgāju ārā sniegā, kur tantuks kacināja suni , -izdarīju pozitīvu sab. labā - salamāju tantuku, par piemēslošanu!!!! Nu vai tā ir varonība.
Ar sajūtu vien nepietiks- dažs ieraus pāris glāzes, uzsmēķēs zāli - un jutīsies nereāls varonis- gatavs ar pašu nelabo cīnīties.
Izskatās tomēr vairāk, ka par varonības izvērtēšanu un noteikšanu vajadzīgs spriedums no citiem.

Svece  Ais - tas ko tu aprakstīji ir iekšs tavas komforta zonas. Arpusē būtu ja tu suņu sūdus būtu rajona būtu pats savācis nevis tantuku salamāji. Vēl ārpus būtu ja salamātu nevis tantuu- bet kačoku ar cīņas suni. Kaut ka tā...

jozolsen  Pārkāpt savam ego un bailēm ,tas daudziem jau ir varoņdarbs..

Paula6  Varonis ir skaļš vārds un attiecināt to uz kādu cilvēku var ļoti reti...bet milzu cieņa un apbrīns būs pret tādu cilvēku par kādu uzrakstīja limonija un man pazīstamu vīrieti, kurš viens pats uzaudzināja savus trīs kādreiz mazos rakarus par lieliskiem cilvēkiem. Bet ja kas...šodien būt īstam vīrietim arī laikam būtu varonība...

VIZUAALAAmaaksla  Mans dēls metās uzreiz savu suni aizstāvēt plikām rokām pret rotveleru. To es uzskatu par varonību. Varonība ir rīcība. Nav jābūt nez cik lielam notikumam. reizēm pat pārliecība prasa varonību.

Vikinja  Es domāju, ka varonība ir tad, ja dara, nedomājot, vai man pateiks paldies, vai ieraudzīs, cik es labs un feins.
Dara tāpēc, ka nespēj nedarīt, nespēj neiestāties, nespēj nepasargāt, nespēj paiet vienaldzīgi garām.

Vaukskis  ..Atbildot uz jautājumiem domāju, ka pats neesmu juties kā varonis, bet kādreiz esmu pieķēris sevi pie domas, ka esmu paveicis kautko ekstraordināru pašam priekš sevis, kas gan īstenībā nav varonība, toties sajūtu pašlepnumu. Ja cilvēks strādā, piemēram tādās ekstremālās darba vietās, kā, piemēram, ugunsdzēsēju depo vai NMP ("ātro") brigādē, ikdienā iespēja justies kā varonim tiek nodrošināta atliku likām, tā kā ļaužu, kurus attiecīgi vilkt ārā no ar tvana gāzi, dūmiem un liesmām apņemtām mājām vai ledū ielūzušus zemledus makšķerniekus bļitkošanas sezonas laikā, ja jāriskē pašam ar savu dzīvību, netrūkst, tie tomēr ir tikai pāris piemēri ikdienas varonībai, kas uzreiz iešaujas prātā. Glābējiem lielākoties nesanāk laika piedomāt, ka tagad viņi veic varoņdarbu, jo ikdienas varoņiem jārīkojas pārāk ātri un, ja konkrētā darbavietā strādā ilgāku laiku, pašam (-ai) sāk šķist normāli kādu izglābt no neatgriezeniski negatīvām sekām ! Tikai daļai vīriešu ir svarīgi būt varonim, jo, manuprāt, lielākajai daļai tomēr ir vai nu vienalga, jo viņus vairāk interesē rezultāts kā tāds, ne tik daudz kādā veidā pie tā nonākt, kaut gan varonības izrādīšana arī būtu noderīga, ja kāds to attiecīgi novērtētu, savukārt vēl daļu interesē tikai pāris procesi (piem., fizioloģiski, gastronomiski) dzīvē . Attiecībā uz pēdējo jautājumu neko pozitīvu (vēl ?) nevaru teikt, jo trūkst pieredzes, resp., attiecīga cilvēka.

mieru_tikai_mieru  cīnoties par saviem bērniem - jā, esmu tā jutusies. Bet pārsvarā tikai pēc tam, uz atpakaļ paskatoties. Tajā brīdī citu variantu nemaz nav. Tu dari to, kas jādara. Un viss. Tikai vēlāk kāds no malas pasaka, ka tava rīcība bijusi reti drosmīga, varonīga vai apbrīnojama. Bet ikdienā katra rīcība, kas vērsta pret iesīkstējušiem uzskatiem, birokrātiskiem aizspriedumiem var būt varonīga - ja cilvēks aizstāv savu paša, personisko viedokli, savu pārliecību, ticību, dzīves veidu.

IlonaB  Izvilku no upes slīkstošu cilvēku. Nesajutos varonīgi, manī bija dusmas uz to otru, ka var tik nepārdomāti riskēt ar savu dzīvību. Vēlāk apdomājos, ka pati arī negudra, vienkārši tobrīd citādi rīkoties nevarēju.
Viss ir atkarīgs no situācijas uncilvēka. Cits sastingst kā iebetonēts, citā atraisās kāda papildus enerģija.

coldlands  Visus komentus nelasiju, bet iesmeju par tantuka raudasanu ok sasutumu par minusa ieliksanu.
Sanak, ja tiek piemineta slimiba vai vientulja mate, tad jaliek tik plusus?
Man skiet, ka minus tika ielikts, jo mineta situacija nav varoniba, bet parasta dzives situacija, kadu ir tukstosiem, un kurai ir izgajusi cauri daudz jo daudz cilveku.
P.S. Es minusu neliku, ka ari nelieku plusus, man vispar ta skiet dumja savas reakcijas izradisana. Labak ir izteikties saviem vardiem.

Nensi10  Varoniiba nav izraadiishanaas..vai kaut kaada veelme peec noveerteejuma...vnk. taa ir riiciiba attieciigajaa situaacijaa, saskanjaa ar savu sirdsapzinju...nesavtiigi paliidzot kaadam citam..!

Piekrītu šiem MrJones Teiktajiem vārdiem!
Gadus divdesmit atpakaļ, pastaigas laikā, savas mājas sestajā stāvā atvērta loga ailē ieraudzīju gadus 3-4us vecu meitenīti. Viņa, ar vienu roku pieturoties loga rāmim skatījās lejā uz nomesto mantiņu.
Vienā mirklī iedrāzos mājā, uzskrēju pa kāpnēm! Durvis bija pavērtas - iegāju, piezagos klusiņām meitenei, lai nesabaidītu... un caur aizskaru sagrābu viņu aiz drēbēm. Nocēlu, aizvēru logu pieteicu, lai nekāpj vairs un uzmetusi skatienu piedzērušajiem, dusošajiem vecākiem - aizgāju.
Tos kaimiņus nepazinu( toreiz visi tikai sāka ievākties šajā mājā) nezinu, vai viņi te vsp. vēl dzīvo un kā klājas mazajai meitenei.
...bet kādreiz atceroties - padomāju, tagad viņa jau izaugusi liela un ne viņa pati, ne viņas sencīši, pat nenojauš, cik tuvu iespējamai nelaimei, viņi toreiz atradās.

kuks10  Varonīga rīcība -vienmēr pie rokas ,lai būtu pampersi..)))Ja pa nopietno ,tad varoņi nāk vienkāršās Tautas,kas dara savu darbu+arī ārkārtējās rīcībā rīkojās pēc savas sirdsapziņas ..tādi precedenti ir daudz,bet no valdības puses redzam figu un pat gļēvu rīcību..vēmiens nāk par mūsu ,,tautas kalpiem"..kas reāli gļēva un tizla..

madlein  Daļēji varbūt varētu uzskatīt par varonīgu rīcību, ja esi paveicis kaut ko tādu, par ko vēlāk pats brīnies, kā dabūji to gatavu, un izvērtējot situāciju vēlreiz, saproti, ka otreiz diez vai tā varētu!

Varonis, manā skatījumā ir civēks, kurš ir riskējis nedomājot par sekām, ar pozitīvu rezultātu.

Kaut kādu labo darbu uzskaiti, uzskatu par pašreklāmu, tāpēc nevēlos neko minēt.

Ananda_A  Šis jautājums radās it kā parastā dzīves situācijā. Kādā ģimenē vīrs alkoholiķis atrada sevī spēku tikt galā ar šo atkarību.
Kad es viņam jautāju: "Kā tu tagad jūties, redzot cik sieva kļuvusi laimīga? Viņš atbildēja: "Es jūtos kā varonis!"
Un es redzēju, ka tā tiešām ir, viņam pat asaras saskrēja acīs. Uz viņu arī es skatījos ar apbrīnu.
Mostas liela cieņa uz tādiem cilvēkiem...

madlein  Ananda_A, protams tas ir varoņdarbs, neapstrīdu to. Varoņdarbs priekš viņa, priekš viņa ģimenes,
bet viņš neskrien pa ielu un nebļauj kāds viņš ir varonis.....
Katram jau ir savi lielie vai mazie varoņdarbi, un tas ir jauki, jo cilvēkiem pašiem rodas pozitīvas emocijas, un apkārtējie viņu arī uztver pozitīvi...

KlusumsL5 Jā, bet atzīstos, tas daudzos gadījumos (laikam ejot, to tā izvērtēju) nebija tā vērts nākamās atbildes