Kāpēc ir tik grūti lūgt palīdzību?
Brīvdienās tikos ar labu draudzeni un viņa, pļāpām pa vidu, atzinās , ka vairākus gadus atpakaļ, esot bez darba, viņai esot bijis tāds moments dzīvē, ka nācies nest uz lombardu savu zelta gredzenu, lai, lai nopirktu paēst. Es labi atceros to periodu, kad, šķiet, gadu viņa bija bezdarbniece un es labi atceros, ka bieži jautāju gan es, gan citas "mūsu" meitenes, vai viņai kas nav vajadzīgs, vai viss kārtībā, bet viņa vienmēr atbildēja, ka viss ir labi, bet tagad tāda atklāsme... Aizdomājos, ka pašai arī ir bijušas smagas situācijas dzīvē, bet palūgt palīdzību ir ļoti grūti un tas ir darīts tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Kāpēc tā ir un kāpēc ir tik grūti?Torpedo Nē, nu kā kuram. Man nebūtu grūti lūgt palīdzību, ja nebūtu ko ēst. Vot, pieiet uz ielas skaistai sievietei un lūgt seksu gan būtu grūtāk. A ja nu atsaka?! :(
Nate Tāpēc ka neviens negrib izskatīties kā lūzeris.
Rudensroze18 Ar mani ir tāpat. Pat nezinu, kāpēc... laikam tas raksturā - kad ir slikti, negribu nevienam uzmākties ar savām problēmām, parasti saku, ka man iet labi vai normāli.
zalacainaa Hmmm...visdrīzāk kauns...negribas izskatīties pārējo acīs sliktāk, neveiksminiecei!Paldies Dievam tagad ir tāds vecums un tādas draudzenes pie kurām varu vērsties un ja nu kas palīdzēs gan morāli, gan fiziski, gan materiāli!Tādas nu mēs esam sievietes, visu pašas!negribam padoties!
Eny_Deny
1) tas, kurš palīdzēja, noteikti to neaizmirsīs un katrā izdevīgā brīdī, vot es :D
2) tas ir individuāli, jo kādam nav problēma dzīvot na haļavu, bet kādam lepnums neatļauj :)
3) un protams, ka atteiks lielākā daļa, cik ta var aizdot, ja neatdod :D
Anciite Visi ielīduši savu ikdienas problēmu risināšanās, darbos, ka.. viņiem negribās ar saviem " sīkumiem" uzbāzties. Diemžēl tā ir ar lielāko daļu cilvēku. Un neesmu izņēmums.
Aldis211 Kas tam nav gājis cauri-tas nesapratīs.Viss atkarīgs no tā,kādā vidē cilvēks ir audzināts,protams ir arī tipāži,kas šādu situāciju draugiem un radiem pārvērš ,,kas kaunu neprot- badu nemirst,,
neratni_stasti
Pārprasta lepnība tandēmā ar sevis noniecināšanu, izskatās. Ir cilvēki, kuriem šī iemesla dēļ palīdzība bez maz vai jāuzspiež (ārēji), lai gan viņš to gaidīt gaida.
Arī palīdzētājiem, izskatās, pietiek tikai ar pajautāšanu. Savam sirdsmieram. Redzi, ja kādam kas nav labi, sejā var izlasīt patiesību. Un tādā gadījumā prosta var ierasties ciemos ar ēdiena vezumu, un bez liekām runāt tur to arī atstāt. vai sarunāt vai teikt, ka, ai, man te no laukiem atveda daudz dārzeņu, zini, iet postā, paņem lūdzu. Variantu ir daudz.
Torpedo neratni_stāsti, nu tā tak izplatītākā sieviešu nelaime pa dzīvi - tēlošana. Ja paprasa, kāpēc tēlo, tad neko sakarīgu nevar atbildēt. Laikam, tā tāda sugas īpatnība, kas kkad alu laikos bija noderīga izdzīvošanai. Nu ja tēlo, ka badu nemirst, kaut patiesībā mirst, tad lai tik mirst tālāk
neratni_stasti Torpēdi, cik esmu manījusi, ja sieviete pārstāj tēlot, tad lielai daļai veču tā ļoti pietrūkst :D
Pamiers Labo ir vienmer gruti izdarit,pat iedot neko nesakot ir gruti...Vai kā pateicibā iedot svešam cilvekam ziedus mes nokaunamies...jo domajam...ko par mani domās?????
alvis25 Īsti draugi uzreiz redzēs ka kaut kas nav kārtībā un bez teikšanas palīdzēs . Arī īsti vecāki uzreiz redzēs ka bērniem kaut kas nav kārtība un palīdzēs bez teikšanas . Bet visa pārējā palīdzība ir ļoti dārga !
adamsone Katram tiesības savas problēmas risināt pašam. Ja ir tas zelta gredzens, tad vēl viss ir samērā normāli. Ja cilvēks ir sevi cienošs, vesels un badā nedzīvo, tad varbūt arī neuzskata par nepieciešamu ko lūgt. Protams, piedāvāt palīdzību ir labi, tomēr jārēķinās, ka palīdzības piedāvātājs ir varas pozīcijā attiecībā pret palīdzības ņēmēju Ir ļoti maz cilvēku, kuri prot piedāvāt palīdzību tā, lai neizraisītu neērtības sajūtu, tā ir īpaša prasme. Un piedāvāt to, ko patiešām vajag, nevis to, kas pašam pāri paliek.
Paula6 Dzīvē bieži dzirdam "kā tev iet? vai kā tu jūties?" un visbiežāk arī atbildam..."viss ir kārtībā, normāli". Dažu tas apmierina, jo ir apjautājies par dzīvi, tikai ļoti reti pēc tādas atbildes uzmanīgi paskatāmies uz otru un vēl daudz retāk pajautājam "vai un kā es tev varu palīdzēt?" vai kaut bez vārdiem aiziet ciemos un pašam pārliecināties vai tavam draugam/dzenei klājas labi. Īsts draugs un tas, kuru uztrauc otra dzīve, nekad neprasīs, ko dot atpakaļ.
