Kā tikāt pāri grūtībām?

Frezija  Kad Tu saproti, ka viss ko cēli, kur ieguldīji sirdi, atteicies ir bijis purvā. Bez ticības tam pāri tikt man neizdotos. Toties rezultātātā sākās apzināta dzīve, ja nedaru pāri tad ne tāpēc, ka man nedara pāri.

Geisha  Visas grūtības kādreiz beidzas. Kad paies laiks - atskatīsies un sapratīsi, ka nemaz jau tik ļauni nebija, ja vien Tavi tuvie un mīļie ir veseli un dzīvi. Pārējais viss ir pārejošs.

Pillerina  Tuvinieku un draugu slimošana vai aiziešana, duncis mugurā no it kā lojāliem kolēģiem vai draugiem, bezdarbs, negaidīti triecieni sadzīvē.....Emocionāli smagi, bet laiks izkaukties ir naktīs uz spilvena vai pie kāda koka mežā, kad neviens neredz un nedzird. Fiziska slodze un darbs, ar mērķi uzpost apkārtni, līdz ar to arī sevi. Kāpēc citiem redzēt manas sāpes? Vienkārši jāturas savējo un ģimenes dēļ. Ar laiku un ar sevis nostrādināšanu pāriet...

danaja18  Ja man gadās kādas grūtības vai nepatikšanas, manī atdzīvojas lauvene - spēju darīt tādas lietas, ka pēc tam, kad viss nokārtojies, pati brīnos, un domāju ka nekad mūžā neko tādu nebūšu spējīga izdarīt... Līdz nākošajām grūtībām. :) Ar nāvi ir savādāk, tur ir jāsakož zobi un jāļauj laikam paiet.

Paula6  Grūtākie periodi bija vairāki...gan kad redzēju gaismu tuneļa galā, gan kad paliku tumsā, gan smaga sporta trauma, kad citi neticēja ka spēšu piecelties, gan 5 vistuvāko cilvēku boja eja pusgada laikā, gan arī tagad kad vecā sporta trauma gandrīz lika palikt bez kustībām. Bet palīdzēja manu tuvāko un dēla ikdienas atbalsts, ticība sev ka spēšu pārvarēt un viss būs labi, palīdzēja mūzika un sports, smags darbs ar sevi, dzīvesprieks un dzīvesspēks, un ka labo cilvēku pasaulē ir vairāk...jāa, un parādīja kurš ir draugs un kurš ir tikai vārda pēc...tikai darbs palīdzēja atgūties. Tāpēc mīlu šo dzīvi un dzīvošu to ar baudu un prieku.

CharlieH  Manas likstas laiks dziedēja. Mēģināju slīcināt alkoholā, bet nepalīdzēja, tikai laiks un tā aizpildīšana ar kaut ko citu, vēlams citiem nekaitīgu.
Bet kā jau te daži ir minējuši, palasot citu šejieniešu pārdzīvoto, manējās likstas tādas pupu mizas vien bijušas.

neko  Uztver to kā svētību. Tā pa īstam cilvēks pieaug un kļūst par cilvēku tikai tad, kad iziet cauri pirmajām lielajām nepatikšanām. Un cilvēki kas šo dzīves "izlaiduma eksāmenu" ir izgājis un kas caurkritis uz reiz var atpazīt.

Skarlete  *Ja esi zemākajā punktā, tad ir tikai viens virziens-uz augšu!:)

*Iekrita divas vārdes krējumpodā. Viena padevās un noslīka. Otra sakūla krējumu sviestā, atspērās un izlēca!:)

*Meklē un Tu atradīsi!
Lūdz un Tev taps dots!
Klauvē un Tev tiks atvērts!

av2  Kad izsskkiros. Auzbraucu dziivot uz zemeslodes otru malu.

neko  AV: Kad izsskkiros. Auzbraucu dziivot uz zemeslodes otru malu.
---
un kā, palīdzēja?:) Vai viss atkārtojās jau kar kādu citu?

uusins  Kad šķīros. Meklēju atbildes uz jautājumiem. Tās "apstrādāju". Mainīju sevī to, ko spēju mainīt. Un mācījos pieņemt lietas, kuras nav manos spēkos ietekmēt. Vislabākais rezultāta atspoguļojums ir manāms manos bērnos :)

jurks  Izlasot to, ko cilvēki ir piedzīvojuši un daudzi vēl jo projām iet cauri tam, pārņem diezgan smaga noskaņa!! Protams, arī mani neapiet grūtības, var būt arī pašlaik ir pārbaudījumu laiks!! Svētajos rakstos stāv rakstīts: katra cilvēkam būs jāiet, agri vai vēlu, caur bēdu ieleju, bet svarīgi nebūt vienam šajā ceļā!! Otrs cilvēks nevarēs mums doties līdzi, bet kā tad lai mēs nebūtu vieni? Svarīgi lai Dievs ir ar mums, jo tikkai Viņš var būt ar mumsīm, ja aicinām Viņu!!! Kad biju Aglonā, satiku daudzus brāļus un māsas Kristū un nācās dzirdēt daudzus bēdīgus stāstus, pārsvarā par ģimenes izjukšanu! Un ko tur var darīt?? Var darīt!!! Visiem kopā lūgties un saugt uz to Kungu!!! Jo ir rakstīts: kur divi vai trīs lūdzas Manā Vārdā, tur Es Esmu starp viņiem!!! Un lūdzāmies arī, jo lai Viņš pasargā no vienaldzības, vienaldzība- nāve!! Arī oho draudzi pieminēju domās lūdzoties!!!

Edgars37  ...grutibas bija un bus...ka tikt pari? Tikai darot to, kas pasam skiet pareizak un skatities uz lietam reali...

chaachaa  nekonkretizēšu kas tieši bija, bet teikšu to, ka pāri tikt tam nav tik vienkārši, kā liekas. protams, ja vien cilvēks nav tāds, kurš ir mazāk emocionāls vai emocijas vispār nejūt. tiem vienalga, tuvinieka zaudējums vai jebkas, tiks pāri visam, pat aci nepamirkšķinot. pārējiem - visu dziedē tikai laiks un nekas cits.
protams, aizliegt sev domāt un atcerēties, izbaudīt mirkļus, piedomāt pie nepateiktajiem vārdiem arvien būs aktuāli, bet tikt pāri var tikai ar līdzās esošu, tuvu, cilvēku atbalstu un apziņu sevī, ka pienāks diena, kad tas viss tik ļoti nebūs aktuāls un neradīs tik daudz negatīvu emociju. visiem gribas, lai šī diena, šis laiks, pienāk ātrāk, bet tā nenotiek; vai arī pamosties no rīta ar apziņu ka pagājis jau pusgads, un tik ļoti tas nelec sirdī, acīs, arī nesanāks.
vajag censties to, kas noticis, atstāt pagātnē, nevis ļaut tam urdīt sevi tagadnē un turpmāk nākotnē. vārdi ir viegla lieta, bet darbi ne tik ļoti un ne vienmēr sanāk izdarīt tā, kā zini, šādi jādara, tā būtu pareizi un labāk, nesanāk, diemžēl. piespiest sevi domāt vai nedomāt arī ir pagrūti, jo neesam nekādi robotizēti autopiloti.
ir laiks, kad jāsmejas, ir laiks, kad jāļaujas izsāpēšanai, jo tas viss ir ikviena cilvēka dzīves ietvaros paredzēts! jāapzinās, ka tikai ar laiku kas notiks, mainīsies, un ka tikai tad, kad tas būs pārsāpējis, pāries vai mazināsies. nenorobežoties no pasaules un domām, darbiem, izpriecām ir visieteicamākais. lai arī kā negribas to darīt, sevis pēc nākas.
zaudēto neatgriezt, bet tāpēc nevajag ļaut zust tagadnei un nākotnei.