kad zāle bij zaļāka ..

limonija  Ja prot ar cilvēkiem sadzīvot, tad ir labi visos laikos - kā mežā sauc, tā atskan - bija aktuāli agrāk un ir joprojām. Daudzi nav izturējuši pārbaudi ar naudu(labiem ienākumiem) un pārvērtušies iedomīgos plātīzeros - uzskata, ka viņu viedoklis par visu ir pareizāks nekā tam, kuram pieticīgi ienākumi, - šis man jaunajos laikos riebjas visvairāk...Bet nevaru padomjlaikus apjūsmot, pretīga bija tā zagšana un šeptēšanās(preces zem letes utml.), arī attiecības nemaz tik ideālas visiem nebija, kā te daži popularizē. Priecājos, ka ar savu bagāto dzīves pieredzi esmu interesanta daudziem arī šodien - jaunie kolēģīši labprāt ar mani patērzē, lūdz padomu. Nekad nevienam neuzbāžos ar savu gudrību, ja neprasa - senīlas tantes niķi, cerams, vēl tālu priekšā:D
P.S. Zāle joprojām zaļa, un dzīve ir skaista;)

neonilla  Dīvains jautājums un tik pat dīvainas atbildes.Cilvēkiem ir zudusi domāšana t.i.kritiskā domāšana un no atbildēm jūtams, ka domāšana ir visgrūtākais darbs.Un aizmirstam, ka noradīt uz vecumu tā ir vēlēšanās diskriminēt.

jadore  Kopumā dzīve ir daudz labāka, nekā teiksim pirms 30 gadiem, ir iespējas sevi profesionāli realizēt daudz labāk, kas dzīvē ir ļoti svarīgi. Par mīlas lietām: satikt partneri pilnvērtīgām attiecībām ir grūtāk, tas tiesa.

111zaagis111  Zaļāka bija jo daudz kas bija pirmo reizi , bija interesanti . Tagad - skaties uz globusu- kur gribējies tur būts, uz Sievietēm - ar ko tad viņas vēl var pārsteigt - izjusts gan fantastiski lidojumi kosmosā, gan kritieni ellē. Bijušas gan no ""augstiem"" plauktiem , gan pavisam "vienkāršas", dažādu vecumu , tautību , reliģiju.... Dabisko ka zāle sāk blāvot.

jurks  noteikti toreiz bija iespeeja vairaak laika- uzmaniibas veltiit viens otram!! piemeers: gaaju pa Vecriigu, redzu- kafejniica, pilna ar jaunatni, bet katrs ieurbies savaa kleepii novietotaa datora ekraanaa un viss!! es ar piepuuli censhos uztureet kaut kaadu liidzsvaru- nezaudeet dziivo saskarsmes speeju!! paldies Kungam!!! Vinjsh paliidz!!!

Luusila  Mīlas lietās nekādus trūkumus nejūtu. Taču citādi...Man ārkārtīgi pietrūkst tolaiku lielās radu kopā sanākšanas, visbiežāk jau pie tiem radiem, kuri dzīvoja laukos...Aizbraucām siena talkā, Jāņos, kartupeļu talkā, kopā padarījām darbus, izspriedāmies, kā katram iet, kopīgi savīkšām mielastu, pāri pusnaktij izdziedājāmies, visādus pekstiņus sastrādājām...
Tagad nosvinam dzimšanas dienu kafejnīcā, pačatojam internetā, un dziedu viena pati mašīnā, braucot garos gabalus. Nav tas. I lielā radu bara vairs nav,- apmiruši.