Vai ticat, ka var būt mīlestība virtuālā vidē!? ... es to nosauktu kā - virtuāla mīlestība

keksene66  Var būt, ja tas otrs Tevi saprot un esat kā uz viena viļņa, bet , diemžēl, mēdz būt, ka vizuālais nesaskan ar virtuālo tēlu, kas virtuāli izveidots, tad rezultāts ir 50/50

KOMPETE  Oi, nu nevajag mīlestības vārdu kabināt visādām virtuālam ilūzijām ar neirotisku fetišizāciju un psihologiskām atkarībām!
Bērnudārzs.

AivarsN  Cita.
Runa jau bija tikai par mīlestību. Sekss ir fiziska darbība,gan virtuālais,gan reālais. Dvēselēm nav obligāts fiziskais kontakts lai iemīlētos. Ja mīlestība tiek jaukta ar tikai seksuālo iekāri,par kuru daudzi nemaz tālāk netiek,tad gan ar virtuālo nekas nebūs līdzēts. Tāpēc jau arī komentētāji sadalījušies divās nometnēs.

cita  AivarsN
Vai virtuālais seks ir fiziska darbība tam kurš skatās vai klausās!???... nu nezinu... tad, kāda starpība virtuālai rakstīsanai internetā, vai runāšanai pa telefonu, vai Skype, vai WhatsApp... tad tās arī ir fiziskas darbības!?...

Gizondta  Hmmm... Jautājums ir par turpinājumu fiziskajā, reālajā dzīvē. Mīlestība ir reālas attiecības, kopā būšana. Ja turpinājuma nav, tad tā ir ilūzija, sapņi. Jā, kādreiz tā var būt ļoti dzīvīga, bet tā ir un paliek ilūzija. Ir, protams, cilvēki, kam pietiek ar ilūzijām. Daži pat no tām rada īstus mākslas darbus - lai ņemam par piemēru kaut vai Petrarkas "Sonetus Laurai". Viduslaiki, bet tā mīlestība bija pilnīgi virtuāla... :)
To miers2 19:52 - Jūs aprakstāt reālu virtuālu izmantošanu.

Paula6  Virtuālā pasaulē skaisti vārdi sarakstē un domu apmaiņa vēstulēs ir tikai simpātijas un iedomāta mīlestība. Realitāte un ikdiena, tieša saskarsme un komunikācija, sekss un emocijas un viss pārējais, kas sastāda cilvēka ikdienu, ne iedomāto pasauli...tā ir mīlestība, tas tā vienkāršotā izteiksmē. Tagad bieži var novērot, ka virtuāli ir saskaņa, bet reāli ir problēmas komunicēt un visa virtuālā mīlestība pazūd.

av2  jaa, ticu. Dveeseles radinieki sajuut to, ko daudzi ikdienaa taa arii nekad neizjutiis dziivee, reaalajaa.

Lisichka  Tas nav komentārs, vienkārši dalos kā ir bijis man.
Īsi pirms Jaunā gada, sāku šajā saitā sarakstīties ar vienu foršu puisi...divus gadus jaunāks un kā izrādījās uz to momentu viņš vēl strādāja UK....Uzreiz kaut kā paprasīja numuru un piezvanīja,kopš tā vakara viņš man zvanīja katru dienu...tā nu viņš tērēja nezinu cik tam kredītam))))sapratu, ka cilvēkam varbūt vnk ir garlaicīgi, bet arī man uz to momentu neviena nebija un puisis tāds likās patīkams, mīļš, jautrs...vienmēr pilns pozitīvu emociju...pēc nedēļas kontaktēšanās sapratām,ka citi mūs nemaz neinteresē...tā nu viņš nolēma ka maija beigās atgriezīsies...un mēs piecus mēnešus,kā nu varējām.. pa telefonu, caur skype komunicējām katru dienu!ļoti pieķēros šim cilvēkam, dalījāmies ikdienas problēmās, rutīnā...Šis cilvēks saprata mani no pusvārda, saprata manu balss intonāciju...uzreiz juta ko man atbildēt, kā nomierināt...sarunai pa skype es jau pucējos kā uz randiņu...Viņš atlidoja maija beigās....satikāmies jūnija sākumā, neticēsiet, bet pavadījām lielisku dienu kopā...tas nebija svešs cilvēks, tas bija mans Aigars,mans sirdsdraugs no skype,telefona, kuru beidzot varēju cieši apskaut un samīļot!....tas bija mans cilvēks...Diemžēl...burtiski pēc pāris dienām pēc mūsu satikšanās...viņš traģiski gāja bojā...Bija tik daudz plānu kopīgu...kuri nu,nekad nepiepildīsies...es nezinu vai paspēju iemīlēties...bet viņš man bija ļoti tuvs,radniecīgā dvēselīte...biju bērēs..viens, kad tev paziņo pa telefonu,protams tas ir šoks...bet kad tu redzi kā aizveras zārks....pagaidām man pasaule ir sadalīta baltajā un melnajā...pateikt ka tas ir netaisnīgi,nepateikt neko... kāpēc viņš?kāpēc tas notika ar mums?laiks iet uz priekšu...mainīt jau neko nevar!saprotu, ka katrs šajā dzīvē ir zaudējis tuvu cilvēku...bet šobrīd tas mani nemierina...ir tā, kā ir...ja man nebūtu meitas un darba,laikam sajuktu prātā.

Lianna  ...kāpēc nevar...vēlams uz dievu nevis uz kādu konkrētu cilvēku. Ja pa vidu dators vai baznīca... sanāk dikti dārgi un sāpīgi.

Astronaute  Man gan patīk dzīvot reālajā dzīvē. Virtuālais sanāk nedaudz sevis mānīšana, kas traucē nodibināt reālas attiecības. Bet, redzot jauniešus - dzīvo telefonā un nevis savu, bet svešu cilvēku dzīves, nebrīnos, ka tai paaudzei nevajadzēs ne tikšanos, ne kopīgus tusiņus, gulēšanu blakus, kopīgas ēdienreizes (visu taču redz instagramā). Seksu laikam arī nevajadzēs.

998  Pienemu, ka lielaka dala cilveku, kuri medz uztureties virtualaja vide, visspecigako emo klastu, savilnojumu, vilsanos ir izjutusi tiesi attieciba uz tur sastaptu objektu, komunicejot virtuali, kamer virtuali, ko retais atzis. Ari mazais, milais oho ir fantazetaju konference. Var jau sacit, ka tie ir maldi, imitacija, pat surogats, ka augstak kategoriski izsakas 1 furija, bet nevar noliegt to, ka sads virtuals jutu lidojums loti daudziem ir vienigais iespejamais..

Samurs  Kāpēc mēs nebrīnāmies, ja realitātē ir cilvēki iepazinušies rindā pie tualetes vai tml. "atbilstošās" vietās? Vai pirmie iespaidi vienam par otru ir bijuši nekādi vai pat naidīgi, bet kaut kā izkārtojas, ka izrādās - viens otram īstie.
Un cik bieži realitātē notikušas iepazīšanās ir beigušās ar šķiršanos, vai pat īsti nesākušās?
Nav recepšu cilvēku attiecību notikšanai vai nenotikšanai. Protams, var būt vienkārši aprēķins, saliek kopā kaut kādu tur dzimtas vai finanšu interešu pēc. Un pat šajos gadījumos var rasties pieradums, no pieraduma cieņa, no cieņas - mīlestība.(no kaut kā teiktā)
Ja agrāk iemīlējās, tikai lasot vēstules, tad kāds brīnums, ja kādiem tas mūsdienās var sanākt ar interneta starniecību? Ja netēlo, bet ir tādi kādi ir. Nebīstas viens otru ieraudzīt tikko pamodušos vai apslimušu, ne tikai "parādes formā".
Protams, ir jau nelāgie riski, ka pretī nostāties var ķīmija (garša, smarža) vai fizika(tauste, ja pieņem, ka attēlu un skaņu pārraida kvalitatīvi), bet izslēgt iespēju nevar. Un arī nevajag. ☺

fantastiska_sieviete  Pati esmu pabijusi šādās lamatās. Mans ieteikums - pēc iespējas ātrāk tikties realitātē. Es nemūžam neticētu, ka var tā aizbraukt širmis. Mēs iepazināmies tepat oho, sarakstijāmies... tad sākām sazvanīties. Un tā nemanot, manas ilūzijas iemājoja burvīgās balss īpašniekā. Viss būtiskākais notiek galvā. Un tā ir tīra patiesība. Emocijas bija krāšņas. Beidzās viss ar diezgan smagu depresiju. Esmu guvusi labu pieredzi, vai mācību... sauciet kā gribiet. Pēc tam redzēju TV šovu par iepazīšanos faceb_k, kur profilu īpašnieki satikās dzīvē, pēc ilgstošas komunikācijas internetā. Reizēm skatoties bija jāraud... Tā, nu tagad esmu izārstēta no virtuālām attiecībām, tā sacīt dzīvoju ārpus zilā ekrāna. Bet, katram jau savs ceļš ejams. Nepamēģināsi, neuzzināsi.

Droshs_Plecs  Ja cilvēks ir pietiekoši nožēlojams, izmisis un ar pietiekoši zemu pašnovērtējumu, tad var iemīlēties arī virtuālā tēlā. Tā jau vientuļos un vecos pensionārus internetā apkrāpj tie afrikāņi.