piedot

mulkojas_visu_gadu  ko piedot? situāciju studijā. Ja tā bez filtra visas pēc kārtas dzīves situācijas vajag piedot, tad visi juristi, policisti, robežsargi un muitnieki var pārkvalificēties par māksliniekiem, lai dziedātu baznīcas korī.

janisqwerty  Nodari ljaunu tuvaakajiem ,iekams vini nav atjeegusies ,apvienojusies in nodariijusi ljaunu tev pasam !!! Ja rodas saubas , atceries - Dievs debesiis saskiros ! ( Francijas karalis Sarls -Beertula nakts organizators !)

Ingucits  Ja nevar piedot tagad, ir jāatliek tas uz nenoteiktu laiku. Jādod sev iespēja izsāpēt un izsērot. Pēc tam tikai sanāk piedot pa īstam.

Epifanija  galamērķis Aglona sasniegta, cilvēks lidinās, tagad bez grēkiem, vienu metru virs zemes, jums ņemt piemēru, ne zīlēt, kas jāpiedod... kaut kā šķiet, ka kāds atkal šovakar ir vairāk iedzēris un gatavs sprediķot par un ap to...

jurks  paldies Jums par interesi! jā! arī Aglonas laiks tuvojas! Piedošana cilvēka dzīvē spēlē vienu no svarīgākajām lomām! ja es nepiedodu, tad arī man nepiedos! un ja kur nav piedošanas, vai tur ir vieta mīlestībai?

Realitaate  Oi, jurks 22:17, piedošana nav nekāda tirgus prece, ko var iemainīt pēc principa - es Tev, Tu man. Aizvainojums ir jāizslimo tāpat kā jebkura cita slimība, vēl jo vairāk, ja tas ir hronisks. Piedošanai ar vārdiem "es Tev piedodu" nav nekāda sakara. Dažreiz piedot var tikai tad, kad ir apzināti un izprasti otra cilvēka rīcības motīvi, vai arī ir izdevies ieraudzīt to baļķi savā acī, vai apzināta tā mijiedarbība, kā rezultātā radies aizvainojums, utt. Piedošana ir apzinātības akts, nevis tirgošanās.

jurks  ļoti pareizi! tikkai Viņš mums dod šo brīnišķo iespēju piedot! jo aizvainojums tiek pārvērsts citā kvalitātē! tas vairs nav strupceļa variants, bet gan jaunu iespēju plašums! mūsos izmainās notikušā uztvere! tas vairs nav bremžu, bet gan gāzes pedālis! gāzi grīdā!

Realitaate  jurks 23:07, ar gāzi uzmanīgi...Zaparožec ar Ferrari motoru nobirs pie pirmā kārtīgā uzrāviena...

Liepa53  Atbilde Sallijai 2.Es tekstā minēju, ka nepaliek vieglāk no tā, ka pāridarītājs ir saņēmis pēc nopelniem. Šodien man ir tieši tāda situācija. Varbūt kādam būtu prieks, bet man ir skumji par to.Pārāk personiski, lai visu atklātu.

mulkojas_visu_gadu  apvainošanās, klačošanās, piedošana....
autors ir sieviete vai pasīvais. īsts vīrietis nemaz tādās kategorijās domāt nemāk. Viņš domā-problēma-risinājums vai ignorance.

raina1970  Ne pirmo reizi teikšu ļoti nepopulāru viedokli- piedošana ir smaga manipulācija- ar sevi, ar otru un risināmo situāciju- nevis problēmas patiess risinājums.Jā- tad, kad sev pasaka "es tam cūkcepurem piedodu"- jūtamies labi- jo-- piedevējs sev uzsit uz pleca- redz kāds es stipraks, labāks, pareizāks,u.t.t - par to otru. Savs komforts tajā nenoliedzami -ir. Taču- kad atceramies to, ka situācijā iesaistās divi - līdzvērtīgi personāži, kuram katram ir tiesības uz savām izvēlēm, rīcību un visu pārējo-- tad tā piedošana neizskatās nemaz tik super-puper balta un pūkaina.. galvenokārt- nepatiesa.Uzņemoties atbildību par otra rīcību--nebūs risinājuma. Ir cits ceļš kā ar to visu šaizi tikt galā- izprast, un atstāt sev iespēju brīvi vērtēt -ir vai nav pieņemami tas, kāpēc otrs rīkojās tieši šādi.Un solis talak- brīvs lēmums- ko es daru tālāk- teiksim- turpinu komunikāciju(dajebkādu)- neturpinu, nospļaujos un dzīvoju tik talāk, izliekos neredzam, u.t.t.//

jurks  jā! pasaulīgais uzskats mūs aicina- iebāz galvu smiltīs un jautājums atrisināts! kā jau daudzi iepriekš rakstījuši- tā ir sarežģīta tēma, cilvēku mijiedarbība, un apskatāma no daudzām pusēm, lai mēs, tie, kas esam cietuši, nebūtu zaudētāji, bet gan ieguvēji, un arī, līdz ar to, ieguvējs būtu tas pāridarītājs! jo Mūžības priekšā viss ir tikkai mirklīši, kas jāizmanto kā mācību savai un tuvākā pilnveidei! tikkai tad visam notiekošajam ir jēga! protams, tas ir saistīts ar garīgo un intelektuālo pieaugšanu!

Realitaate  raina1970, šis izklausās pēc tā, kas liek patiesās emocijas nogrūst pēc iespējas dziļāk, lai netraucēti varētu dzīvot savās prāta pārleicībās par savu "garīgo attīstības līmeni". Diemžēl, tam ir slikta prognoze, jo izslēdzot realitāti (kas šinī gadījumā ir aizvainojums), nav iespējams neko izmainīt. Cilvēks dzīvo sava veida psihozē, kas sašķeļ, jeb atdala domas no emocijām.

raina1970  Realitātei--- redzi, katrs laikam izlasīs tik daudz un izpratīs tik daudz, cik šajā brīdī ir gatavs. Īstenībā ir gluži otrādi, kā var saprast no Tava rakstītā-- situācijas un rīcības iemeslu izprašana- nenoliedz aizvainojumu, tikai maina formu kādā tiek risināta problēma. Pie- došanai ir tendence nolikt iesaistītos personāžus uz dažādiem pakāpieniem- viens dod- piedošanu, otrs to saņem... un tad tas vairs nav līdzvērtīgi.Savukārt- Izvēles , ar ko pabeidzam šo izprašanas procesu var būt dikti dažādas-- no kardināla risinājuma- dajebkādas komunikācijas pārtraukšanas, līdz tam, ka - jā, patīkami nebija, man sāpēja, bet es varu saprast tos iemeslus, kāpēc otrs tā rīkojās, tādēļ turpināšu attiecības, komunikāciju, sadarbību- dajebko.. Un ir viens ļoti interesants moments tajā visā- kad izproti- kādas likumsakarības ir stradājušas vienā vai citā gadījumā--- aizvainojuma nav...ir reāls skats , reāla aina, un tā ir tā info- ar kuru var talāk strādāt- lai nonāktu pie lēmuma- ko es darīšu , vai- nedarīšu --un kāpēc- ....Patiesībā- nav viegli tikt līdz šādām darbībām un vēlēšanās otru vainot savās sāpēs, aizvainojumā- ir cilvēcīga, impulsīva , var teikt normāla.. taču tā nedod risinājumu, un līdz ar to- paliek gaisā karājoties, ja var tā teikt.

Realitaate  raina1970 13:15, saki, ko Tu gribēji ar šo pateikt, pierādīt?
Visvairāk mani uzjautrināja Tavs redzējums par došanu un ņemšanu kā nelīdzvērtības tendenci attiecībās. Domāju, diez´ kurš Tev šitā smadzenes sapūderējis!? Būšu Tev pateicīga, ja neatbildēsi...

raina1970  Realitāte-- došana- ņemšana---nu izspēlē savā prātā vai vēl labāk - dzīvē dažādas situācijas- un tad redzēsi- kādas ir sajūtas, kādas pārdomas raisās.. vienā vai otrā tā teikt ierakumu pusē-- dodot, lūdzot un pieņemot..Ka jau teicu- mans viedoklis šajā jautājumā ne tuvu neatbilst pārsvarā popularizētajam- piedošana ir laba un apsveicama... Kas savā laikā man pamudināja pārvērtēt šo štelli? Lekcijas pie dr. Ļitvaka.. profesora, psihiatrijā.tas tā īsumā.

Realitaate  raina1970 16:12, Ļitvaks, visticamāk zin, ko runā. Bet par Tavu saprašanu gan es šaubos. Tevis rakstītais liek domāt par selektivi uztvertas un izkropļotas informācijas atspoguļojumu bez izpratnes.

Fausts  Patiesībai ir jāskatās acīs, to nedrīks ignorēt. Cilvēks jau ir tikai cilvēks, un viņam drīkst sāpēt, ir iemesli dusmoties un būt aizvainotam. Svarīgi to redzēt un saprast, kas notiek. Tad jau ar laiku var arī ko pamainīt.

furnitura  Eh, jurks! Kādreiz mācītājs man teica - piedošana nozī ē attiecībau atjaunošanu. Nu tā padomā caur šo filtru. Bet kā var piedot, ja otrs nemaz negrib, ka viņam piedodm ja viņam pofig? Labi, kaut kā pie sevis var padomāt ka katram sava taisnība un iemesli, kaut kā atlaist tās sāpīgās domas, un ignorēt. Bet atjaunot attiecības, čubināties, ar cilvēku, kas uzskata, ka darīt tev pāri ir kolosāli? Nu nē. Kaut kas tur nav.

Realitaate  Piedošana vienmēr ir saistīta ar zaudējumu - morālu, materiālu, fizisku.

Rezultātā rodas sāpes, skumjas, netaisnības sajūta, pazemojums un bailes, ka kaut kas līdzīgs varētu atkārtoties. To nav iespējams mainīt, iestāstot sev, ka dusmoties un apvainoties ir slikti, vai viss, kas notiek, notiek uz labu. Iedomāta piedošana iedzen emocijas vēl dziļāk, līdz sāk ciest un slimot ķermenis.
Tā nav arī nekāda manipulācija ar sevi, citiem, vai situāciju, kā to apraksta raina1970, balstoties uz visai apšaubāmām populistiskām teorijām.

Izeja ir kompensācija tanī vērtību sistēmā, kurā noticis kaitējums. Ja kaitējums ir materiāls, tad arī kompensācijai jābūt materiālai. Ja kaitējums ir morāls, tad arī kompensācijai jābūt tādai, kas apmierina to vajadzību, kas ir traucēta.

Attiecībās piedošana sākas ar vainas atzīšanu. Ja pāridarītājs savu vainu neatzīst, ir nepieejams, vai nevēlas kompensēt zaudējumu, patiesi piedot ir ļoti grūti. Tieši šī iemesla dēļ, ļoti daudzas attiecības paliek "gaisā karājoties" jeb nepabeigtas.
Diemžēl, aizvainojums saglabājas tik ilgi, līdz izdodas izveidot citas, uzticamas attiecības, kas kompensē zaudējumu. Tikai tad var notikt patiesa piedošana.

Indira11  Tas viss ir ļoti atkarīgs no cilvēka un to cik labi viņš saprot, vai piedodot spēs arī ierakt nodevību dziļi atmiņā un neraut to visu gaismā, kā tik radīsies kādas nesaskaņas. Tā jau saka, ka cilvēkam ir jādod iespēja un varbūt, ja mēs to otram neiedodam, pēc tam sev to pārmetīsim... Bet tas viss ir ļoti individuāli....