EGO - kas tas ir un kāpēc visi no tā grib aizbēgt kā no vilka?
Pēc manām domām, EGO ir tas, kad iesāpās, ja kāds mūs nenovērtē, izturas nevīžīgi. EGO arī liek pierādīt savu īpašo svarīgumu sabiedrības acīs, plēšoties pie varas un naudas, un visādi izrādoties, cenšoties izdarīt ko tādu par ko nopelnīsim uzslavu.Tagad visās vietās tik sludina (dēļ kā arī radās šis jautājums), ka vajag atbrīvoties no EGO, tas esot ļoti garīgi un atbrīvo visādām psihiskām problēmām. Bet vai tad ir iespējams atbrīvoties no EGO, kas ir pats personības kodols? Kāds ir cilvēks bez EGO? Vai tāds kā zāle?
Chris1986 Ja es pareizi sapratu, tad termins Ego ir saīsinājums no padomju laikos lietotā Egoisms - visu sev, ne ar ko nedalīties. Nu, ar egoistiskiem cilvēkiem neviens negrib draudzēties, sēž uz savas saraustās naudas kaudzes un skābst
CitaVita
Kā ir atmest ego? Nekādas vainas. Nesaku, ka esmu bez ego, bet periodiski praktizēju savu robežu paplašināšanu, nenokā neko negaidot, vnk pavērojot citus.
Fakts viens, ego ir cilvēku ciešanu cēlonies. Tie, kas piedāvā metodes, kā mazināt ego, tie piedāvā dzīvi bez ciešanām. Tā es to saprotu. :)
1180000_ Vecis bez EGO un naudas un karjeras kāres taču negribēs strādāt divos darbos, lai nodrošinātu sievas prasības!! Tas nekur nederi! EGO ir jābūt!
Luusila
Ego=es (latīņu valodā.) Atmest ego/atmest sevi?
Jeb tomēr domāta egoisma mazināšana, kas pats no sevis gluži tā vis nenotiek.
Vispirms jau ģimenē- ja bērns nav viens, bet vismaz divi, viņi iemācās dalīties, rēķināties ar otru, piekāpties reizēm, kā arī ņemt vērā otra intereses.
Ja nu cilvēkam nav (jeb varbūt tieši otrādi- ir) palaimējies, un viņš vēl joprojām ir egoists pieaugušā vecumā, tad otra iespēja šo egoismu mazināt ir brīdī, kad pašam piedzimst bērns. Tu vari izstiepties vai sarauties ar savu ego, bet viss turpmāk pakļausies bērna vajadzībām.
Kurts69 "Mērenība". Šai vārdā ir atbilde. Ego kā tāds nav nekas slikts. Tāpat kā vairums citu īpašību vai apstākļu, kas veido mūsu personības. Arī mērķtiecība ir laba, ja vien nekļūst par apsēstību. Egoisms nav nekas traģisks, ja nekļūst par slimīgu egocentrismu. Vismaz es cenšos sabalansēt savas vēlmes, savas rakstura īpatnības ar apkārtējo pasauli, lai man būtu patīkami un komfortabli dzīvot.
Gunitaa Nevajag jaukt EGO ar egoismu. Kas nezin atšķirību, meklējiet avotos.
CitaVita Õ, jā, Gunita, zinam jau zinam, kas ir kas. Man tur drukas kļūda. Bija domāts atmest egoismu...
preilene Vispār jau cilvēka ego ir identitātes apziņa un tai nav nekāda sakara ar plēšanos pēc varas un naudas. Ja cilvēks neapzinās sevi kā atsevišķu indivīdu, ar savām vajadzībām, viņš ir viegli ietekmējams un vadāms. Tieši tāpēc reliģija (un dažādas iekārtas) virza cilvēku atteikties no ego un kļūt par daļu no visiem – atdot visu un paļauties uz kaut ko (likteni, dievu, valsti) un ticēt, ka arī viņam tiks dots tad, kad viņam tas būs vajadzīgs. Vienīgi dīvani ir tas, ka parasti šajās “kopienās” tieši pats galvenais “atteikšanās no sava ego” sludinātājs ļoti labi dzīvo uz visu pārējo rēķina 😉
Susure
Ego - tā ir mūsu iedomība, mūsu čiekuri, mūsu nevēlēšanās pieņemt dzīvi tādu, kāda viņa ir, mūsu nevēlēšanos mainīties, nevēlēšanās ieklausīties otrā un kaut ko mainīt sevī -
Teiciens “esmu tāds kāds esmu”, vai “dzēru un dzeršu”, pieņem mani, vēl dusmoties - tās ir ego izpausmes, kad mūsu “čiekuri” spurojas.
Atmest ego - nozīmē mīlēt pasauli.
Lepnība, slinkums, iedomība- tās arī ir ego izpausmes.
Tā es saprotu ego
Gunitaa Susure, Tu esi sarakstijusi muļķības, Un "atmest ego-nozimē" nevis mīlēt pasauli, bet zaudēt savu identitāti un kļūt par amēbu. :D
Susure
Gunitaa- iespējams neizprotu pareizi.
Bet... vēlēšanās mācīt citus ir Ego izpausme. ( arī es to šad tad gribu darīt)
Un es nekļūstu par amēbu, ja man neskauž, ja esmu gatava jauniem izaicinājumiem un sevis mainīšanai uz labo pusi.
Gunitaa Susure - pārmaiņas - tas ir labi, vēlu veiksmi. Tikai nezaudē savu personības kodolu. :)
Kurts69 Ego, individualitāte, personība - stāsts vienalga būs par vienu un to pašu. Un atbilde tā vai citādi, bet būs atrodama izpausmēs. Pazaudēt savu Ego? Tas ir kā? realitātē bez sava ego var būt tikai cilvēks, kas pieslēgts pie mākslīgā dzīvības uzturēšanas aparāta. Visos citos gadījumos var runāt tikai par pārveidošanu vai ierobežošanu. Un tā var filozofēt par neko līdz pat pastardienai...
CitaVita
Kurts69 - Jūs runājat par cilvēku bailēm, ko rada iedomas un fantāzijas, nevis patiesa izpratne.
Mums visiem ir savi neizpētītie un / vai neapzinātie zemūdens akmeņi, kurus, ja katru papētītu, sastopot un aplūkojot ar izpratni, tad arī varam neitralizēt to ietekmi (vienalga, no pašu domām vai citu domām radušos) un pasaule kopumā kļūst tikai draudzīgāka, proti, nekaitīgāka.
gertrude izskatās, ka daži atkal jauc kopā siļķi ar zemeņu zapti. pilnīgi piekrītu Kurtam un preilenei, un arī lepnība, slinkums un iedomība nelielās devās ir tīri noderīgas lietas.
dardedze
Ego-apziņas starpstāvoklis starp primitīvo instinktu vadīto dzinējspēku Id un vajadzību piramīdas virsotni greznojošo Superego.
Visa tēma siļķe putukrējumā!
CitaVita
toč, siļķe putukrējumā ))))))))))) tikai ne jau tēma, bet virtuālā vide...
Piedodiet...
nakunakutekuteku Man gan mans EGO patīk un nedomāju to dārgumiņu projām dzīt.Kā tad es bez EGO,es taču pazudīšu,saplūdīšu ar kopējo masu,mani nepamanīs!Manējais(tas EGO) liek man pucēties,lai patiktu ne tikai sev,liek interesēties par dzīvi kopumā,tas taču lietām piedod "garšu".Rokas nost no mana EGO :):):).
SKUTERS Susure, zini, man ir viens draugs, kurš arī jaunībā pieturējās pie domas- lai mīl mani tādu, kāds esu. Mēs (draugi) daudzreiz mēģinājām viņam ieklārēt, ka mīl par kaut ko, bet ja tu staigāsi apkārt piedzēries, netīrs, apčurājies un bez graša kabatā, tad tev nekas nespīd. Viņš parasti sāka psihot un aizcirsdams durvis gāja projām. Tā viņš nabags arī nav ticis līdz galam vaļā no tā sakāpinātā ego. Apprecējās, dažus gadus padzīvoja skandālēdami un tagad iztiek ar gadījuma sakariem.
Epifanija ego ir sevis apzināšanās, sevis atzīšana par vērtību un spēja pastāvēt par sevi, piesakot sevi citiem kā personību ar kuru ir jārēķinās, jāciena, jāņem vērā, egoisms ir, ja viss tas iepriekš minētais tiek pieprasīts bez kāda pamata, ja cilvēks spētu apslāpēt savu egoismu un pievērstos cilvēciskajām vērtībām - godāt arī līdzcilvēkus, kas ir tik pat tiesīgi uz sevis pieteikšanu sociumam, tad neviens nekur no otra nebēgtu kā no vilka, respektīvi viens pret otru vairāk izrādītu cieņu, kas neciena citus - neciena pats sevi! tā kaut kā, to tulkoju...
uzplanaledus
Man šķiet, ka ego, tā esmu es, kas ir darbā, bet dvēsele, tā, kad esmu viena un nevienam nekas nav jāpierāda. Ego un dvēseles mikslis ir savstarpējās attiecībās.
Nekas nav jāatmet, tas kopā ir Es, vai Tu, vai ikviens no mums.
<< iepriekšējās | Atbildes 21 līdz 41 (kopā 41) |