Tēma par pieaugšanu

neko  Kurts69:
Nu atbildības uzņemšanās jau prasa, lai tas par ko uzņemies atbildību tevi klausa (jo citādi, uzņemoties atbildību par kaut ko, ko tu nekontrolē; tā jau ir vienkārši muļķa loma).
Lai cilvēku klausītu ir nepieciešama vismaz minimāla autoritāte un /vai harisma.

Tātad pieaudzis ir tikai tad, kad kļūst par harizmātisku autoritāti?:)

Jebšu tomēr pietiks ar spēju parūpēties vēl par kādu citu arī tad, ja tas otrs neklausa, jo tev nav pietiekami autoritātes? Nu līdzīgi kā bērns - atbildību uzņemties varbūt ar nevar, bet rūpes gan.

nakunakutekuteku  Būs netaktiski,bet tomēr pajautāšu-un kā ar vīriešu "pieaugšanu",vai pietiek,ka dīgst ūsas,jeb ar to ir drusku par maz?
Pati esmu bijusi atbildīga par sevi jau no bērnu dienām.Bija grūti,bija kļūdas,bet vienu muļķību nekad nedarīju divreiz-kurā kategorijā man vieta?

Kurts69  neko, es tomēr to pieaugšanu redzu mazliet savādāk un laikam palikšu pie tās atbildības. Atbildības par otru cilvēku, atbildības par saviem vārdiem un darbiem. harizmātisku autoritāti nē, bet personību gan. Mums diemžēl jaunatnei māca, ka viņi ir personības, bet diemžēl tie ir maldi. Individualitātes jā, bet par personību cilvēks manuprāt kļūst tieši reizē ar spēju uzņemties un panest atbildību. Uzņemties atbildību par to ko nekontrolē nav iespējams. Tā nav spēja uzņemties atbildību, bet gan nespēja:D

nakunakutekuteku  Mēdz teikt-ja neprātu nevar apturēt,tad to vajag apzināti vadīt.

Kemina  100% piekrītu neko. Kā citi noliek un noliedz, pieredze rāda, ka atbildību var uzņemties tikai par to kas ir. Un nekā savādāk. Pieaudzis vienmēr to zin un dara kā pašam kārojas!

Piparkuka  Nakunakutekuteku- pārāk pieaugusi!:) Jo šķiet, ka ik pēc laika kaut kādas muļķības atkārtojas...:)