Vecāki un mūžīgā kritizēšana

preilene  Tu nevari mainīt vecākus, bet vari mainīt savu attieksmi pret notikumiem un pateiktajiem vārdiem.
Vēl iespēja - mēģini izrunāties ar vecākiem, pastāsti, kā jūties un kā esi jutusies vienmēr, kad viņi tā saka. Ka jūties nenovērtēta. Vecāki arī mēdz šad tad dzirdēt un ieklausīties. Bet ir jāsarunājas.

elfu_mazulis  Nevari mainīt apstākļus, maini attieksmi pret tiem. Diez vai vecāki vēl mainīsies, toties pats gan var.

Tessa  nu, pirmkart nav jalaiž, bet ir japasaka, ka tev patiktu, ja tevi novertetu, ka tu esi labs berns, jo../uzskaitiit/. Tas ir jadara vairak joku veida, protams, ne paradot, cik briesmiiga sape ir tevii iekša. otrkart, cilvekam, budamam jau pieaugušam un tadam, kas zina savu vertiibu, ir samera divaini uzmest lupinju un pilinat asarinju ta vieta, lai normali, ka pieaugušam, parunatos, kamer tie vecaki vel ir tepat un pie skaidra saprata. Cilveki neprot novertet to, kas ir. varbut, pukstoši, varbut, iigni un divaini, bet tev ir tie vecaki.
citiem nav un vinji visu atdotu, lai butu, lai pukst un škjendejas. noglaudiitu galvinjas un pasmaidiitu.

puuuka  Piedod viņiem un mēģini sadzīvot ar to,vecāki parasti no bērniem cer sagaidīt savus nepiepildītos sapņus,nemaz neņemot vērā to,ko paši bērni grib.Tas pa lielam ir ļoti izteikti.Un ja Tu pats zini kāds esi,vai tad ir tik svarīgi,ko par Tevi saka radinieki....neaizmirsti,tā ir Tava dzīve,ja Tevi pašu viss apmierina,tad kāda starpība ko citi saka.Visiem nekad labs nebūsi...un vai tas ir vajadzīgs?!?

raina1970  Ja kritizētu kāds no malas, mazpazīstams,- būtu krietni vieglāk tikt ar so situāciju galā. Tiesi tapēc, ka tie kritizētaji ir vistuvakie cilvēki, kuru autoritāte - reiz bija neapstrīdama( kamēr bērns ir mazs)-ir grūti pieņemt, ka vecāki ir - tādi paši cilvēki, kā visi pārējie, un arī mēdz uzvesties, runāt, domāt- nu ne visai pieņemami. Un cilvēkam ir ļoti sarežģīti- pa īstam noticēt sev , saviem spēkiem, savām spējām, varēšanai- ja vecāki- cilvēki, kuri , šķiet,pazīst viņu vislabāk-- saka, ka nu -nekas jau dižs nav..Un nav dīvaini, ka gribas i lūpu uzmest, i asaru nobirdināt- jo tā pašapziņa un pašvērtējums- nav īsti tā veidojies, kā gadījumā, ja tuvie cilvēki izsaka atbalstu--- ne jau tukšu slavināšanu, bet tieši- atbalstu un ticību un novērtē- padarīto, sasniegto. Ir mazliet citādi jāpaskatās uz attiecībam ar vecākiem--- nu jau vairs ne kā mazam bērnam, kurš vēlās uzslavu vai atzinību -nopelnīt... bet kā pieaugušam cilvēkam-kuram preti ir tieši tādi pat -pieauguši cilvēki.. Viegli tas nav, bet izdarāms ir, un tad arī tā mūžīgā vainas, aizvainojuma sajūta pāries un sāks pašvērtējums stabilizēties.

Epifanija  Šādi vecāku paustā mīlestība pret savu bērnu ir saņemta viņiem mantojumā no saviem vecākiem un viņi vienkārši nezin citu mīlestību, kā var būt savādāk, viņus tas apmierināja, ja sasniegumi bija šādi vērtēti, to uztvēra kā iedvesmu uz nākošām uzvarām un jūsu gadījumā šādu pieeju nepieņemat - jums ir visas iespējas lauzt šādu attieksmi un nodod saviem bērniem savu stratēģiju, virzot tos uz panākumiem

saulite34  tad vecāki iesaka nepalikt iedomīgam un netīksmināties par sevi, jo vēl ir tik daudz jāmācās, lai attaisnotu šos vārdus.[c]

Un,kas tur slikts šajos vārdos,ko vecāki ir teikuši,iedomīgu un ar vēlmi tīksmināties par sevi , ir pietiekošā vairumā cilvēku,kuri pat neko īpašu nav sasnieguši savā dzīvē.