Paspēlēsim spēli ?
Pirms daudziem gadiem, kad manā dzīvē bija ļoti tumšs periods, es sāku spēlēt pati ar sevi Poliannas spēli. Uzaicinu visus paspēlēt šo spēli kopā.Noteikumi - atbildēt uz jautājumu : Par ko es varu šodien pateikties?
klaidone
Zepa,
lasu komentāru un jūtos mazliet pārsteigta un noskumusi vienlaicīgi. Joks? Bet smiekli nenāk..
Varētu pateikties ,ka cilvēkiem joprojām galvās neķītrās domas? Teiciens,ka cilvēks visu saprot pēc savas samaitātības pakāpes,arī joprojām dabojas...Tātad pagaidām viss ok, izdzīvosim.
----------
Jā,periods bija gan tumšs,gan tukšs. Nesen bija gājis bojā mans vīrs.Viņam tobrīd bija tikai 35.Es paliku viena ar 5 bērniem lauku mājā.Tobrīd vienīgā divdomība bija: izturēt, jeb ne. Un tad es kādā rādio lasījumā izdzirdēju Poliannas stāstu...un tas pārvērta manu domāšanu un mani - no nelaimīga cilvēka par laimīgu. Protams, ne jau vienā mirklī, un pat ne vienā gadā.
Te vienreiz bija tāds jauks komentārs, ka cilvēks smejas pat tādos brīžos,kad citiem no adrenalīna slapjas bikšeles. Domāju,ka šis vīrietis ir manas dvēseles radinieks.Es nekad neteikšu "viss ir slikti",jo tā nekad arī nav. Es teikšu vienmēr: pasmaidīsim,kaut ir grūti un viss nenotiek tā kā gribētos! Svarīgi,lai šajā laikā mēs nepārvērstos drūmos nūģos,uz to arī aicinu.
2020-03-18 12:39
Piparkuka Varētu pateikties par konkrētām lietām. Taču- kāda ir tās spēles būtība?! 2020-03-18 12:44
Piparkuka
Es sapratu- prieka spēle, par katru sīkumu. To "spēlēju" katru mīļu brīdi:)
Par to, ka maz cilvēku tramvajā un uz ielām!
2020-03-18 12:47
klaidone
Nē, pat ne prieka un pat ne spēle. Daudz dziļāk. Būtība ir - būt pozitīvam cilvēkam. Jo pozitīvs cilvēks uzlāde ar savu lādiņu arī apkārtējos, tāpat kā drūmais noliedzējs arī rada ap sevi savu gaisotni. Grūtos brīžos un slimībās ir svarīgi nezaudēt pozitīvo pozīciju.
Tikai dažas karantīnas dienas pagājušas un paskat,kas noticis ar oho! Varētu tak domāt ka tagad cilvēkiem daudz vairāk laika, kur tad visi palikuši? Nav pat nevienas dumjās diskusijas!
Ne jau par velti tik daudz pētījumu par to,kas notiek ar cilvēkiem,kuri spiesti apavadīt ilgu laiku iesprostoti kādā slēgtā vidē. Kā sāk izpausties raksturi,kā iedarbojas viens uz otru utt.
Kā izturas cilvēks,kad saskata draudus savai dzīvībai...bailes...
Pārbaudījumos visas maskas nokrīt un parādās cilvēka patiesā būtība.
Var jau paironizēt par manu muļķīgo jautājumu,par to,ka nosaucu par spēli.Iesākušies drūmi laiki, tātad smieties vairs nav pieklājīgi?
Ko vēlas smagi slims cilvēks,kad pie viņa atnāk dakteris? Viņš vēlas ieraudzīt smaidu ārsta sejā, līdzjūtību un cerību.
Kas vajadzīgs šobrīd cilvēkiem Latvijā un visā pasaulē?
2020-03-18 14:08
riebekle
Ir neiespējami no krējuma paciņas laukā dabūt ābolu sulu. No tās ārā dabūsi tikai krējumu. Tas pats ar cilvēkiem - ārā nāk tas, kas ir iekšā.
Bet mani safrizēja, apgrieza matus un sačubināja manas smukās cirtas. Un piezvanīja kāds mīļš cilvēks. Un mana priekšniece padeva ziņu, ka šonedēļ darbā nebraucu, strādāju attālināti, un man izdevās viņu sasmīdināt pa telefonu. Un vēl man tikko sanāca ļoti garšīgi makaroni ar malto gaļu. :) Rīt sola sauli!
2020-03-18 18:07
veejasuns
18:07
Nu, nu, acīmredzami cienītā riebekle nav bijusi saskarsmē ar vecpuiša ledusskapi un tā iemītniekiem. :D
2020-03-18 18:19
riebekle
18.19
Nē, riebekle tiešām nav bijusi saskarsmē ar vecpuišu ledusskapjiem. Bet precētie savus ledusskapju krājumus nerāda. :D
2020-03-18 18:32
ne_meklejumos Dzīve nav spēle, ļaujos visai emociju gammai, atkarībā no garastāvokļa un apstākļiem. Kad mani sita, atbildība un mani mīļie bērni bij mans glābiņš un tālākvirzītājs. Pēc laika redzēju, ka arī šāda dzīve ir skaista un esmu laimīga. 2020-03-18 18:40
Piparkuka
Nu šobrīt jokiem nav vietas, tikai normālai nopietnībai un uzmanībai. Un parastam ikdienas smieklam, ja ir tāda situācija:)
Vai cilvēks grib redzēt smaidošu ārstu- nē, drīzāk normālu un nopietnu. Labsirdīgu! Bet taisnīgu, patiesu.
Šādā situācijā kā tagad galīgi nav vietas jokot. (tieši speciāli- jokot!).
2020-03-18 19:03
klaidone Riebekle ,Tu man patīc! 2020-03-18 20:36
vilx Kurš periods spēlei? Tiesneši arī ir? 2020-03-19 15:26
Alice Man pateicības nav spēle, bet ikdiena. 2020-03-19 21:15
Kemina Varu pateikties sev, jo neviens manā vietā ne darīs, ne domās. Un kam būs lemts aizies, kam jāpaliek, paliks, man tas šķiet loģiski un sapratīgi. 2020-03-20 14:02
Floriana Spēlēt ar sevi spēli ir garlaicīgi, turklāt slimīgi. Kā zinām, kāds cits manā vietā nedzīvos. Ja dzīvosi ar pateicību pārliecībā, nevajadzēs spēlēties. 2020-03-20 14:27
<< iepriekšējās | Atbildes 41 līdz 54 (kopā 54) |