Paardomas par lielu miiloshu gimeni

Gunitaa  Teorētiski ir un paliek tikai teorētiski!
Manos rados ir divas ģimenes, kurās vecākas māsas nodzīvoja visilgāk un apglabāja abus jaunākos. Mana tante apglabāja par sevi jaunākus brāli un māsu, bet mana mamma - abus jaunākos brāļus.
Katram savs liktenis. 2021-03-28 17:26

CoCoSan  Nu es paliku viena, pēdējā, jā. Bēdīgi un reizēm skumji, bet dzīve turpinās. Tagad nodotā stafete ir jāpārņem un jārūpējas to cienīgi nest un nodot tālāk. Apglabāt savus mīļos nav lāsts, bet bezgalīga mīlestība. 2021-03-28 17:33

tracer  Nu labi..nav jautaajuma buutiiba kad kursh mirst..doma taada ka liela gimene ness saapes..es redzu ikdienaa uz ielas veikalaa vecus cilveekus..paveerojiet..vinjuem aciis nav mirdzuma..nav nakotnes plaanu..cits ar spiekji.cits mundraaks..bet visi bez dzirksts.es zinu ka arii taads buushu kaadreiz..patiesiibaa biedeejoshi..jo tas cienijama vecuma cilveeks dziivee redzeejis daudz saapju un cieshanu..un tas atspogulojas vinja sejaa..tikai hevajag tagad likt priejshaa izneemumys ja jaads paziist veciiti 100 gadiigu mundru.tas ir izneemums.es domaaju vairaakumu 2021-03-28 17:40

CoCoSan  Nu un maza ģimene nenes laimi? Nav būtība cik ģimene liela, būtība, kāda tā ir, cik stipra visos vējos.
Nu tas ir neizbēgami, tāds ir vecums, ka vienīgā aktualitāte ir, kada jauna kaite tev piemetusies šodien un ko iedzert, lai sāpes mazinātu.
Vari iesmiet cik gribi, bet cilvēkam ir svarīgi vecumā nepalikt vienam. Tā ir būtiska viela pārdomām tiem, kuriem šķiet, ka viņi savos 193gados nomirs jauni, mundri un sprigani. 2021-03-28 18:14

Julianna  Tracer.Nāve ir tikai pāreja jaunā kvalitātē. Man bija 19. gadi, kad nositās autokatastrofā tēvs. Kad aizgāju mācīties vēdiskās zināšanas, tad bija tēma par zaudētām dvēseles daļiņām. ar katru mīļo mirušo tu it kā zaudē daļu no sevis. Bija jāskaita mantras, atsaukt savas daļiņas. Nerakstīšu šeit, kā tas bija, kādas sajūtas. Ne visi cilvēki to var adekvāti uztvert. Esmu domājusi, kā dzīvot, kad visi laikabiedri miruši. Un vēl lieta. Tauta saglabājas, ja uz vienu sievieti vidēji statistiski ir 2.2 bērni. Singapūrā, ja pareizi atceros 1.2. Krievijā 1.49. Mums tāpat plus mīnus. Tas ir rādītājs, ka strauji izmirstam. Un kad nedzimst dzimtā bērni, bet jāstāv pie zārka, pavadot beidzamos.Bet komercfirmai ar nosaukumu LR nevajag darbaspēka. Viss uz cīparu tehnoloģijam un robotiem , tie visus geitsus pabaros un apkalpos. 2021-03-28 18:16

Liepa53  Pašlaik cilvēkiem grib atņemt emocijas, bet bez savstarpējām attiecībām, rūpēm cilvēki nocietinās. Liela ģimene sazaro, nāk klāt jauni ģimenes locekļi. Tieši dzimtas tradīcijas vieno dažādas paaudzes, kur katram ir sava vieta. 2021-03-28 18:20

tracer  Noreduceeshu...cik cilveekus miilat?piemeeram 5...saprotat ka piecreiz raudaasiet.ka piecreiz sirds asinjos? Neticu ka paardzijvojot so visu piecreiz juus buusiet dziivexprueciigi.juus buusiet iztukshoti..ar blaavu acu skatu.bez dziivesprieka.ja busiet taadi pashi kaa pirms zaudejuma tad vienjaarshi neesat miilejushi bet izlikushies 2021-03-28 18:28

CoCoSan  Nu kā tu nesaproti, nāve ir dzīves sastāvdaļa. Tur nav nekāda misticisma. Nāve ir neizbēgama un tā ir jāprot/jāspēj pieņemt. Mirst cilvēka ķermenis, bet cilvēku, kurš ar saknēm ieaudzis tavā sirdī pat viņa nāve atņemt tev nevar. Un cilvēki jau parastāk sēro par to, ka labumi, kurus devis aizgājējs beigušies un turpmāk būs jāizcieš mokas iztikt bez tiem vai mācīties dzīvot tālāk pašam. 2021-03-28 18:39

rebeka  Sirds asiņo jebkurā gadījumā par tiem, kurus mīlu, ja viņiem neiet tik labi.
Mums dzīvē katram kaut kas ir jāiemācās. Lielā un vispār ģimenē iemācās mīlēt. 2021-03-28 18:41

Julianna  Labu tēmu esi aizsācis. Dziļu. Manā kompetencē ir apmēram 60 kapu kopiņas 5 dažādos kapos.Jā Tracer, ir bijis tā, ka sakop, iededz sveci un afigennās asaru slūžas parauj. Bet. Saproti, ka tāda ir visu lietu kārtība. Ar daudziem ir bijis tā, parunā, piezvani, satiec un pēc pāris dienām, nedēļas, cilvēks miris. Saproti, ka tā bija atvadīšanās. Tāpēc, jādzīvo un jānovērtē katru vārdu, pieskārienu, darbu, mācību... dzīvi visā tās veidolā. Un saprast, ka te viss ir dots tikai uz laiku. Un būt patiesam ar sevi. Nekāda blāva skata personīgi man nav. Neskaitāmas reizes esmu skatījusies Jamalokai (nāvei)acīs. Sākumā bija bail mirt. Bērni mazi, kas viņus audzinās utt. Tagad uz savu nāvi skatos mierīgi. Protams, man ir ko zaudēt, ir mamma, ir radinieki. Kas to zina, kā organisms reaģēs. Pie nāves nevar pierast. Jau otrā tēma šodien, kur jāsaka -- dzīvojam šeit un tagad, ķermenī iesprostoti(bet esot bezgala tam pateicīgi, ka varam būt klātesoši). Visdārgākā dāvana ir mums dotais laiks. 2021-03-28 18:51

Relita  Mēs visi mirsim, cits ātrāk, cits vēlāk, bet mirsim....Dzīvība un nāve ir tāpat kā diena un nakts....viens beidzas, otrs sākas....protams, ka sāp un asiņo sirds, protams, ka ir smagi pārdzīvot un dzīvot tālāk...jo sāp jau tiem, kas paliek šajā saulē, un cilvēks jau pēc dabas ir egoists, lai cik mīļš un tuvs ir bijis aizgājējs, cilvēks domās tikai par sevi - cik man būs grūti un smagi, būs ciešanas un skumjas....par šo tēmu ir grāmata "Mierinājums". Iesaku izlasīt visiem. 2021-03-28 18:56

AivarsN  Dzīve ir kā viena skolas klase. Ar to attīstība nebeidzās. Satiks savus mīļos arī vēlāk, ja vien tādi ir. Nepatīkami ir nomirt pirms saviem vecākiem, bet tā arī mēdz gadīties. Jo lielāka ģimene, jo labāk. Ir vairāk ko mīlēt un pats nekad nejūties pamests. 2021-03-28 19:30

Tessa  nevajag taisiit tragediju no normaliem dziives procesiem. traki ir, kad aiziet jauni, kad notiek kada nelaime vai dziivu vecaku negrib paša berns.

parejais ir normals, uzsveru, normals dziives ceļš un ta beigas. tie, kuri glaba, arii reiz nepaliks neapglabati. 2021-03-28 19:32

Marita  Dažuprāt labāk dzīvot pa dzīvi vienam, nepieķerties nekam un nevienam.
Ja gribi pilnasinīgu dzīvi, tad jāļaujas visam - gan priekiem, gan bēdām. Tikai tad cilvēks ir dzīvs. 2021-03-28 19:43

GameOver  Pelēm arī lielas, kuplas ģimenes. Tās arī baigi saprātīgas. 2021-03-28 19:53

Felde  Man šī ir sāpīga tēma.... Liela,draudzīga ģimene ir spēks! Mīļi cilvēki apkārt,ir dzīves jēga! Tomēr,kad dzīve apraujas pāragri,tā vien liekas- cik daudzkas vēl varēja būt...notikt... Cik daudz vēl piedzīvot!
Nāve ir pašsaprotama dzīves nogalē,bet ne jauniem cilvēkiem!
Un tiem,kas saka ka tas ir normāli,manuprat klikšķis galvā iestrēdzis! 2021-03-28 19:56

Tessa  Felde, tu nelasi vai negribi lasiit viedokljus, tb, ieraugu vienu vardu un bliežu? 2021-03-28 20:00

Drole  Noklausies Tammy atbildi : https://youtu.be/V7RbFc6AQC0?t=2872 2021-03-28 21:05

incis1  Tā nu pārsvarā dzīvē ir iekārtots,netaisnīgi,sāpīgi liekas,bet tur neko nevar darīt. Dzīve iet uz priekšu.Man arī bija lila draudziga gimene,bet visi izņemot mammu ir miruši. Viņa man tagad ir vismīļākais cilvēks,lūdzu Dievu,lai ļauj viņai nodzīvot ilgāk,lai neatņem man viņu.Ar katru aizgājuso tevī pastiprinās tuksuma sajūta,it kā gabals būtu no tevis izrauts.Novēlu katram lai viņa mīļie dzīvo pēc iespējas ilgāk. 2021-03-28 21:43

AivarsN  Bija man draudzene, vēl tagad uz svētkiem apsveikumus sūta. Sameklēja mani kādā iepazīšanās portālā, lai būtu maksimāli līdzīgs viņas nelaiķa vīram. Vecums, vārds un pat līdzīgs pēc izskata. Lai gan civilizācija ne tuvu nav sasniegusi maksimālo apdzīvotību uz Zemes, tomēr gandrīz katram kaut kur staigā vismaz viens dubultnieks. Taču tā ir tikai ārējā čaula, matrica. Dvēsele eksistē tikai vienā eksemplārā. Ja esi zaudējis mīļu cilvēku, tieši tādu pašu atrast neizdosies. Jūs satiksities kaut kur tur citās dimensijās, vai nākamajā dzīvē. Tikai pacietību. Dvēseles daudzas dzīves nodzīvo līdzās sev tuvajiem, varbūt vienīgi apmainoties lomām. Tur arī slēpjas dzimtas noslēpums. Patiesībā esam daudz vairāk pazīstami un radniecīgi, kā varētu domāt. 2021-03-28 22:11

ne_meklejumos Liela ģimene ir neaprakstāma vērtība, nav svarīgi kurš bērns pēc skaita esi.To jau mēs nezinām cik ilgs laiks mums dots šai pasaulē, kuram tā stunda sitīs... nākamās atbildes