Paardomas par lielu miiloshu gimeni

Liela kupla gimene.saticiiga..viens par otru ruupeejas..kats sapraatiigs cilvdeks taadu grib.buut miileetam katram gribas.bet aizdomaajos par eenas pusi.katrs cilveeks reiz nomirst..vai saslimst smagi.ciesh kaadaa negadijumaa.kaa ir buut pasham jaunaakajam gimenee?es domaaju vinjam buus jaaciesh daudz saapes..jo teoreetiski dziivos visilgaak un buus jaapbeeree visi savi miiljie..vai nav briesmiigi?.un tad aizdomaajos vai taada miilosha gimene ir ieguvums tam jaunaakajam vai vinja dziives laasts apglabaajot visus miiljos?

Gunitaa      Teorētiski ir un paliek tikai teorētiski!
Manos rados ir divas ģimenes, kurās vecākas māsas nodzīvoja visilgāk un apglabāja abus jaunākos. Mana tante apglabāja par sevi jaunākus brāli un māsu, bet mana mamma - abus jaunākos brāļus.
Katram savs liktenis.
2021-03-28 17:26

CoCoSan      Nu es paliku viena, pēdējā, jā. Bēdīgi un reizēm skumji, bet dzīve turpinās. Tagad nodotā stafete ir jāpārņem un jārūpējas to cienīgi nest un nodot tālāk. Apglabāt savus mīļos nav lāsts, bet bezgalīga mīlestība. 2021-03-28 17:33

CoCoSan      Nu un maza ģimene nenes laimi? Nav būtība cik ģimene liela, būtība, kāda tā ir, cik stipra visos vējos.
Nu tas ir neizbēgami, tāds ir vecums, ka vienīgā aktualitāte ir, kada jauna kaite tev piemetusies šodien un ko iedzert, lai sāpes mazinātu.
Vari iesmiet cik gribi, bet cilvēkam ir svarīgi vecumā nepalikt vienam. Tā ir būtiska viela pārdomām tiem, kuriem šķiet, ka viņi savos 193gados nomirs jauni, mundri un sprigani.
2021-03-28 18:14

Julianna      Tracer.Nāve ir tikai pāreja jaunā kvalitātē. Man bija 19. gadi, kad nositās autokatastrofā tēvs. Kad aizgāju mācīties vēdiskās zināšanas, tad bija tēma par zaudētām dvēseles daļiņām. ar katru mīļo mirušo tu it kā zaudē daļu no sevis. Bija jāskaita mantras, atsaukt savas daļiņas. Nerakstīšu šeit, kā tas bija, kādas sajūtas. Ne visi cilvēki to var adekvāti uztvert. Esmu domājusi, kā dzīvot, kad visi laikabiedri miruši. Un vēl lieta. Tauta saglabājas, ja uz vienu sievieti vidēji statistiski ir 2.2 bērni. Singapūrā, ja pareizi atceros 1.2. Krievijā 1.49. Mums tāpat plus mīnus. Tas ir rādītājs, ka strauji izmirstam. Un kad nedzimst dzimtā bērni, bet jāstāv pie zārka, pavadot beidzamos.Bet komercfirmai ar nosaukumu LR nevajag darbaspēka. Viss uz cīparu tehnoloģijam un robotiem , tie visus geitsus pabaros un apkalpos. 2021-03-28 18:16

Liepa53      Pašlaik cilvēkiem grib atņemt emocijas, bet bez savstarpējām attiecībām, rūpēm cilvēki nocietinās. Liela ģimene sazaro, nāk klāt jauni ģimenes locekļi. Tieši dzimtas tradīcijas vieno dažādas paaudzes, kur katram ir sava vieta. 2021-03-28 18:20

CoCoSan    1 Nu kā tu nesaproti, nāve ir dzīves sastāvdaļa. Tur nav nekāda misticisma. Nāve ir neizbēgama un tā ir jāprot/jāspēj pieņemt. Mirst cilvēka ķermenis, bet cilvēku, kurš ar saknēm ieaudzis tavā sirdī pat viņa nāve atņemt tev nevar. Un cilvēki jau parastāk sēro par to, ka labumi, kurus devis aizgājējs beigušies un turpmāk būs jāizcieš mokas iztikt bez tiem vai mācīties dzīvot tālāk pašam. 2021-03-28 18:39

rebeka    1 Sirds asiņo jebkurā gadījumā par tiem, kurus mīlu, ja viņiem neiet tik labi.
Mums dzīvē katram kaut kas ir jāiemācās. Lielā un vispār ģimenē iemācās mīlēt.
2021-03-28 18:41

Julianna      Labu tēmu esi aizsācis. Dziļu. Manā kompetencē ir apmēram 60 kapu kopiņas 5 dažādos kapos.Jā Tracer, ir bijis tā, ka sakop, iededz sveci un afigennās asaru slūžas parauj. Bet. Saproti, ka tāda ir visu lietu kārtība. Ar daudziem ir bijis tā, parunā, piezvani, satiec un pēc pāris dienām, nedēļas, cilvēks miris. Saproti, ka tā bija atvadīšanās. Tāpēc, jādzīvo un jānovērtē katru vārdu, pieskārienu, darbu, mācību... dzīvi visā tās veidolā. Un saprast, ka te viss ir dots tikai uz laiku. Un būt patiesam ar sevi. Nekāda blāva skata personīgi man nav. Neskaitāmas reizes esmu skatījusies Jamalokai (nāvei)acīs. Sākumā bija bail mirt. Bērni mazi, kas viņus audzinās utt. Tagad uz savu nāvi skatos mierīgi. Protams, man ir ko zaudēt, ir mamma, ir radinieki. Kas to zina, kā organisms reaģēs. Pie nāves nevar pierast. Jau otrā tēma šodien, kur jāsaka -- dzīvojam šeit un tagad, ķermenī iesprostoti(bet esot bezgala tam pateicīgi, ka varam būt klātesoši). Visdārgākā dāvana ir mums dotais laiks. 2021-03-28 18:51

Relita      Mēs visi mirsim, cits ātrāk, cits vēlāk, bet mirsim....Dzīvība un nāve ir tāpat kā diena un nakts....viens beidzas, otrs sākas....protams, ka sāp un asiņo sirds, protams, ka ir smagi pārdzīvot un dzīvot tālāk...jo sāp jau tiem, kas paliek šajā saulē, un cilvēks jau pēc dabas ir egoists, lai cik mīļš un tuvs ir bijis aizgājējs, cilvēks domās tikai par sevi - cik man būs grūti un smagi, būs ciešanas un skumjas....par šo tēmu ir grāmata "Mierinājums". Iesaku izlasīt visiem. 2021-03-28 18:56

AivarsN      Dzīve ir kā viena skolas klase. Ar to attīstība nebeidzās. Satiks savus mīļos arī vēlāk, ja vien tādi ir. Nepatīkami ir nomirt pirms saviem vecākiem, bet tā arī mēdz gadīties. Jo lielāka ģimene, jo labāk. Ir vairāk ko mīlēt un pats nekad nejūties pamests. 2021-03-28 19:30

Tessa      nevajag taisiit tragediju no normaliem dziives procesiem. traki ir, kad aiziet jauni, kad notiek kada nelaime vai dziivu vecaku negrib paša berns.

parejais ir normals, uzsveru, normals dziives ceļš un ta beigas. tie, kuri glaba, arii reiz nepaliks neapglabati.
2021-03-28 19:32

Marita      Dažuprāt labāk dzīvot pa dzīvi vienam, nepieķerties nekam un nevienam.
Ja gribi pilnasinīgu dzīvi, tad jāļaujas visam - gan priekiem, gan bēdām. Tikai tad cilvēks ir dzīvs.
2021-03-28 19:43

GameOver      Pelēm arī lielas, kuplas ģimenes. Tās arī baigi saprātīgas. 2021-03-28 19:53

Felde      Man šī ir sāpīga tēma.... Liela,draudzīga ģimene ir spēks! Mīļi cilvēki apkārt,ir dzīves jēga! Tomēr,kad dzīve apraujas pāragri,tā vien liekas- cik daudzkas vēl varēja būt...notikt... Cik daudz vēl piedzīvot!
Nāve ir pašsaprotama dzīves nogalē,bet ne jauniem cilvēkiem!
Un tiem,kas saka ka tas ir normāli,manuprat klikšķis galvā iestrēdzis!
2021-03-28 19:56

Tessa      Felde, tu nelasi vai negribi lasiit viedokljus, tb, ieraugu vienu vardu un bliežu? 2021-03-28 20:00

Drole      Noklausies Tammy atbildi : https://youtu.be/V7RbFc6AQC0?t=2872 2021-03-28 21:05

incis1      Tā nu pārsvarā dzīvē ir iekārtots,netaisnīgi,sāpīgi liekas,bet tur neko nevar darīt. Dzīve iet uz priekšu.Man arī bija lila draudziga gimene,bet visi izņemot mammu ir miruši. Viņa man tagad ir vismīļākais cilvēks,lūdzu Dievu,lai ļauj viņai nodzīvot ilgāk,lai neatņem man viņu.Ar katru aizgājuso tevī pastiprinās tuksuma sajūta,it kā gabals būtu no tevis izrauts.Novēlu katram lai viņa mīļie dzīvo pēc iespējas ilgāk. 2021-03-28 21:43

AivarsN      Bija man draudzene, vēl tagad uz svētkiem apsveikumus sūta. Sameklēja mani kādā iepazīšanās portālā, lai būtu maksimāli līdzīgs viņas nelaiķa vīram. Vecums, vārds un pat līdzīgs pēc izskata. Lai gan civilizācija ne tuvu nav sasniegusi maksimālo apdzīvotību uz Zemes, tomēr gandrīz katram kaut kur staigā vismaz viens dubultnieks. Taču tā ir tikai ārējā čaula, matrica. Dvēsele eksistē tikai vienā eksemplārā. Ja esi zaudējis mīļu cilvēku, tieši tādu pašu atrast neizdosies. Jūs satiksities kaut kur tur citās dimensijās, vai nākamajā dzīvē. Tikai pacietību. Dvēseles daudzas dzīves nodzīvo līdzās sev tuvajiem, varbūt vienīgi apmainoties lomām. Tur arī slēpjas dzimtas noslēpums. Patiesībā esam daudz vairāk pazīstami un radniecīgi, kā varētu domāt. 2021-03-28 22:11

Līdzīgi jautājumi
Uzdot jautājumu
Iepazīšanās internetā Vēlies iepazīties vai meklē draugus? Iepazīšanās internetā - viss par iepazīšanos internetā, atsauksmes, padomi, kā arī plašākā iepazīšanās sludinājumu datu bāze. www.iepazisanas-interneta.lv
Kontakti: info@jautajums.lv | Lietošanas noteikumi
jautajums.lv sadarbojas ar iepazīšanās portālu oHo.lv.
© 2010
Twitter Draugiem Facebook uz e-pastu
Lietojam sīkfailus, lai personalizētu saturu un reklāmas. Sapratu