Vеcāku aiziеšana mūžībā!

LaskovijMerzavec      Nogāja savu ceļu un saņema lielāko Dieva dāvanu.

Man jau no tā dzīve un ceļs neapstājas.... 2022-10-12

CoCoSan      Pie visa pierod. Savs laiks sērām, savs laiks dzīves turpinājumam. Bet jā, tie cilvēki ir vienīgie, kas nav aizstājami. 2022-10-12

sigita      Pirmajā brīdī ir ļoti grūti to pieņemt. Kamēr izsāp, izraudās. Šķiet... kas tagad būs....ko... darīt... kur likties. Bet viss sakārtojās. Un dzīve turpinās. Un nu paliek viss atmiņās.... 2022-10-12

Chris1986      nu, mēs visi drīz aiziesim mūžibā - 2023. gads diez vai pienāks 2022-10-12

Snowagain      Piekritīšu LM - nogāja savu ceļu un saņēma lielāko dāvanu. Mēs visi tur būsim!
Dzīve no tā neapstājas!!! 2022-10-12

Beretta      Pašos pamatos tas ir pareizi, ka bērni aizvada vecākus, un nedod dievs, ja ir otrādi.
Atvaonojos jau priekšlaicīgi, ja par skarbu, bet uz tuvinieku aiziešanu var paksatīteis arī no šādas pozīcijas: https://youtu.be/w-xNJuJjd48 2022-10-12

Rudaabestija jautājuma autora komentārs     Cris,kāpееc tik pеsimistiski! 2022-10-12

raina1970      Tajā brīdī, kad tas ir tikko noticis- protams, ka teksts par to, ka - tāda ir lietu dabiskā kārtība un lielākā dzīves dāvana- ir viegla aiziešana- nenostrādā... Tās atziņas atnāk -pēc tam.. pēc laika... Visnemierīgākais, grūtakais ir pirmais gads pēc tā , kad cilvēka vairs nav.. Viss ir pirmo reizi-- pirmā dzimšanas diena, pirmā pastaiga pa tik pazīstamām un soreiz tomēr svešādam vietām, pirmie Ziemassvētki, pirmais brīdis, kad nav kam pajautāt , pastāstīt, paklusēt vienkārsi..... Pēc gada paliek vieglāk..Vēl ir tas moments, arī tādas , jokainas sajūtas jāsaka-- kamēr vecāki ir dzīvi-- vienalga, dzīvojat kopā, vienā pilsētā, vai tālu prom viens no otra-- jūt to , ka ir-aiz muguras ir kāds, vel viena paaudze... un te pēkšņi- nav... un saimē tagad es esmu vecākā... 2022-10-12

mairita1971      Es pat negribu domāt,jo mamma ir mans tuvākais cilvēks.Jūtu,gadi iet,kļūst lēnāka,bet Dievs varbūt mani pažēlos,un atvēlēs viņai ilgu mūžu. 2022-10-12

sigita      raina1970 , pilnīgi piekrītu. 2022-10-12

elsa      Ja cilvēks mirst no vecuma, tad par to jāpriecājas. Kad vecmamma nomira, mēs bērēs dancojām un dziedājām, kā viņa vēlējās.
Ja cilvēks nomirst mokās, tad arī jāpriecājas, ka viņam vairs nav jācieš. Tas gan ir grūtāk, ja esi bijis klāt pēdējā posmā.
Ja nomirst bērns - tās ir sēras mūža garumā. 2022-10-12

Alisa      Psihiski veselam cilvēkam sēras mūža garumā nav nekad. Vecāki ir neaizvietojami, sevišķi mīloši, taču mirt vecam ir pakalpojums, nevis sods, sorry par cinismu. Paskatiieties, kā izskatās 100+.
Bet bērnus vienkārši taisiet ar rezervi, kā te viens otrs čigāns. 2022-10-12

elsa      Alisa, to, ka tev nav pilns rublis, mēs jau sen zinam...bet tādā stadijā..
Cerams, ka tev nav bērnu. 2022-10-12

Alisa      Es varu adoptēt!😆
P. S. Ko es tādu pateicu? 2022-10-12

runcs51      Visam savs laiks....Aizies mūsu vecāki-mēs viņus pavadīsim,aiziesim arī mēs-mūs pavadīs mūsu bērni un mazbērni.Parastais laika ritējums un mūžos iedibinātā lietu kārtība,kas nekad nemainīsies. 2022-10-12

Alisa      Tēmu redzu kā lasītāja provocēšanu uz pārdzīvojumiem. Varbūt autors pats nav īsti mentāli un/vai fiziski vai sociāli vesels. 2022-10-12

CoCoSan      Labi nepārspīlē, cinnij. Drošvien autorei tieši šobrīd šis jautājums ir aktuāls. Samērīgu, adekvātu sēru sajūtu diezvai var saukt mentālu un/vai fizisku vai sociālu neveselību. 2022-10-12

Alisa      Bezmaksas ieteikums-neaizraujamies ar "sēru sajūtu", šo emociju bieža izjušana aktivizē negatīvu-pārdzīvojumu ķēdes nostiprināšanos un var gadīties pierast. Ja kāds jums saka, ka "jāizraud", iespējams, viņš pelna uz mierināšanu. Ja saka, soberis trapka, tas jau tuvāk draugam😆 2022-10-12

CoCoSan      Tu tak nezini, možbi tas notika šonakt vai pirms nedēļas. Tas tāds iedirsiens dvēselē sanāk. Cilvēks gribējis kosmosā palaist sāpi, bet umņicas ar savām 5 kapeikām klāt. 2022-10-12

rokons      Aizejot vienmēr paliek pēdas, tikai to ietekme ar laiku mainās, bet pavisam laikam nekad neizzūd. Vairāk pozitīvais atmiņā, reizēm arī neprecīzs, bet kaut kas paliek.
Cilvēks jau ir tik ilgi dzīvs kamēr viņu atceras, sen dzirdēta patiesība 2022-10-12

incis1(2022-10-13 01:24)  Man šī tēma ir samerā svaiga,pagājuši 9 mēneši kopš mammas aiziešanas mūžībā. Smagi ir joprojām,nevaru pierast,ka esmu palikusi viena,nevaru ... nākamās atbildes