Parunāsim par stereotipiem.. :)

_Krasula_      >Garinsh, neskatoties uz to, vai izvēlēsies rozes jeb pojenes/peonijas/ stādu savam dārzam,- bez kopšanas abi ātrāk vai vēlāk aizies bojā. Vienīgi, ja Tava dārza augsne nav labvēlīga rozei, tad tā aizies bojā vēl pat neiesakņojusies.
>PiparsUzMeles, es tiešām nezinu, ko Tu saproti ar pielāgošanos stereotipiem. Manā izpratnē ir iespējams pakļaut savu domāšanu kādam stereotipam jeb no tā pilnībā atbrīvoties nevis pielāgoties.:)

fernfahrer      degradējas viss... kādreiz bija laiks, kad vientuļās mātes tikai uzskatītas par varonēm. Nu ko emancipētās, uz priekšu? Vīriešu drēbes valkāt esat iemācījušās, armijā arī pamēģināts asinis nolaist par naudu... Ko vēl? Ak, donžuānus padod, ar naudu/ ar lielu naudu, mīļus,skaistus, pūkainus, bet tajā pašā laikā niknus plēsoņas, kuri pārgrauzīs rīkli, lai mīļotai tikai būtu labi?
Visnoslīpētākais stereotips- visi vīrieši cūkas! :D
Piedodiet, ka sievietēm domātā tēmā iebraucu! ;)

garinsh207_PA      :)tur jau tā fīca slepjas-tur, ka lielumlielākā daļa cilvēku nav paspietiekami, šamos trūkst mīlestibas, tapec jau tās meklešanas,ilūzijas, palusanas, vilšanas, jo savu tuksumu iekšā cer aizpildīt ar kadu, kurš to tukšumu aizpildīs, bet nabagam vienmer būs par maz, un pats skumjākais ir tas, ak nabagam neko nevar iedot, kamer šamais pats sevi nepiepildīs ar prieku un mīlestibu. paspietiekams nav egoists, no pašpietiekama staro mīlestiba,bet egoists tikai prasa un pieprasa, jo pasam nav nekā:)tāpat ka nabagam:)
:)krasula-protams, seklas uzdīgst tikai auglīgā augsnē, bet par to augsni sevī ir vispirms pašam jarupējas. un tad par ziediem būš visiem prieks un pašam arī:)

GenAir      Tātād ,pašpietiekāms (kuru te,cik sapratu netrūkst,visa kā ir gana daudz)
Staro mīlestību,un grib dalities ar to...

Un kas palikek pašam,pēc tam,kad izdali visu,kas ir svēts?

Ahaa,zinu -egoists esmu! :))

effy_      garinsh, man gan liekas, ka pašpietiekams cilvēks, tas ir pohuists (sorry par rupjībām), ja mēs runājam par vienu un to pašu. pašpietiekam cilvēkam ir labi pašam ar sevi, rezultātā viņam ir poh... vai tu esi, vai neesi, jo labi tak ir tāpat, vai ne? pašpietiekams cilvēks nekad neies piekāpties tev vai panākt pretīm ne par milimetru, jo atkal jau poh... vai tu esi, vai neesi, ja kaut kas nepatīk, ej pupās. divi pilnībā pašpietiekami cilvēki nevar izveidot ilgstošas attiecības, ja nu vienīgi just for sex, jo abiem tak ir labi pašiem ar sevi. priekškam tad vēl kādu?
es domāju, ka, lai starp diviem cilvēkiem izveidotos attiecības, viņiem abiem ir jābūt ne pilnībā pašpietiekamiem. respektīvi - jā nav slikti arī vienam, jā varu tikt galā ar visu pats/pati, bet labāk tomēr, ja ir tas otrs, par kuru domāt, ar kuru gribēt satikties, kuru negribas pazaudēt un kura dēļ esi gatavs kaut kādās lietās mainīties, piekāpties, jo tas otrs ir svarīga dzīves sastāvdaļa. un manuprāt tas ir tikai normāli, gribēt otru satikt un saņemt uzmanību, tev tā neliekas?
par to, ka nevar otram dot to, kas nav pašā, tur es tev daļēji piekrītu. tikai jebkuram var dzīvē iestāties melnais periods, kad nav palicis pāri ne prieka, ne mīlestības.
es personīgi ļoti labi apzinos, ka nekad nevienam nebūšu ne nozīmīga, ne vajadzīga.

ago      neko - zini neko pielikt ,neko atņemt,desmitniekā!!!

garinsh207_PA      :)to saka effy-,,es personiski ļoti labi apzinos, ka nekad nevienam nebūšu ne nozīmiga, ne vajadzīga... nu re, bet ja Tu jūties labi, no Tevīm staro prieks prieks un mīelstība un Tevi īpasi nesatrauc, ka esi viena, jo tik un tā jūties labi un apkartejie cilveki ar Tevi jūtas labi, Tev nav jāmokas par dzīvi, jo savu dzīvi veido pati, nevis gaidi kadas želsirdības davanas vai ziedojumus un ja ir melanis periods, tad nevis ples matus un nemitīgi raudi, bet maini sevi vai apstakļus, lai butu labāk, tad esi paspietiekama. tiaki pašpietiekams var panakt citam pretī, dot mīļumu un pie tam mūžigi, saprot otru, ja tas otrs domā savadak un grib iet citu ceļu, jo saprot, ka var mainīt tikai sevi, ne citus paspietakams netur sevī dusmas, naidu, aizvainojumu, jo saprot, ka tas jau grauj pašu,:) Jā, paspietiekamam ir labi ar sevi un arī zin ka tādiem līdzigiem ir forši, jo ir ko vienam otram dot, neprasot pretī, jo viss dotais atstarojas atpakal ar lielāku speku un enegīju. vnk super.
:) jā, paspietiekams zina, ka ar varu neko nevar panakt, visam janotiek brīvi un nepiespiesti. un var aŗī nekas nenotikt:)bet vai tāpec jaraud un japlēšs mati? nu nē, ja ir dzīvesprieks sevī , tad tik un tā viss ir o.k:)

effy_      garinsh, jā es to zinu. tāda man karma, neko darīt :D bet nu neba tāpēc es plēšu matus un krītu izmisumā. cilvēks pierod pie visa un ar laiku iemācās pieņemt visu. un nav man nekāds melnais periods. melnie bezdibeņi ir bijuši, bet tā jau ir pagātne.

" ar varu neko nevar panakt, visam janotiek brīvi un nepiespiesti. un var aŗī nekas nenotikt:)bet vai tāpec jaraud un japlēšs mati? nu nē, ja ir dzīvesprieks sevī , tad tik un tā viss ir o.k:)"

jā, ar varu neko nepanāksi, bet bez piepūles un iespringšanas ilgtermiņā arī neko neizveidosi. pat lai uzceptu olu, ir jāpārsit čaumala.
tāpēc jau arī ir tik daudz šķiršanās un neizdevušās attiecības, ka cilvēki nevēlas piepūlēties, nevēlās risināt problēmas, vai arī izvēlās vieglākos risinājumus.
attiecībām vienkārši vairs nav nekādas vērtības. tagad vērtība ir "būt labi pašam ar sevi", nevis "būt labi divatā". un tā mēs te visi pašpietiekamie ganamies, negatavi iespringt da par jebko. nu nesanāca, nu pofig, būs nākamais. un tā tie nākamie nāk un iet, bet beigās izrādās, ka gan pašam ir pofig par visiem, gan arī visiem ir pofig par tevi. labi vēl, ka ir draugi.

selavi_5      Jā, ir skelets izveidots vīrietim, ko vēlos sev blakus un pārējais jau ir elastība. Elastīgumam arī ir savas robežas. Dažkārt pat nepamanu, ka kaut kas tomēr tieši šajā cilvēkā nav vai ir, kas it kā bija nepieņemami un izrādās, ka te tas netraucē, bet pat uzbudina vai priecē, jo konkrētais cilvēks šo netikumu vai nepieņemamo īpašību tušē vai pārvērš par nepamanāmu... Ar katru ir savādāk. Es arī mazliet mainos - ar katru vīrieti - pamatos palieku es pati, bet ir lietas, ko negribas, nav vajadzīgas vai, tieši otrādi, parādās kas jauns manā uzvedībā vai raksturā, jo šis konkrētais vīrietis mani noslāpē vai pavedina, vai atplaucē ko jaunu manī.

duuja      GenAir foršs dīls ar Piparuuzmēles-pats piedāvā-pats piekrīt:), pats izvēlas diskusiju tēmas! Ko tu "saimniekam" padarīsi.....:))

psychobitch      iespēja palikt vienam nav dota ne vienam...

Deisa      Lai būtu normālas, ilgdzīvotspējīgas attiecības, nevar grābt pirmo, kas pagadās - no sērijas, ka tik viens/-a nepalieku. Ir jābūt līdzvērtīgam gan fiziskam, gan garīgam līmenim, citādi ātrāk vai vēlāk tas otrs ar savām "nepilnībām" sāks krist uz nerviem. Piekrītu, ka, jo vairāk attīsties, jo grūtāk to otru atrast, jo mērķauditorijai ir jau konkrētākas aprises, tā sašaurinās, toties īr augstāka kvalitāte. Tāpat varam apavus izvēlēties - kurš grib tikai sezonu pavalkāt un izmest, bet kurš ņem augstvērtīgas kvalitātes un nēsā gadiem. :) Es jau 2 gadus nespēju sev atbilstošus ziemas zābakus dabūt, taču ir labi rudens. :D

MaryClaire      jā, man arī ir stereotips, - tie, kas neizveido ģimeni, stabilas attiecības līdz 27 gadiem, būtībā var uzskatīt, ka "vilciens ir aizgājis", jo līdz minētajam vecumam cilvēka prāts ir elastīgs, kad gandīz viss ir iespējams. vēlāk pieredzes dēļ [jo pie pirmās šaizes meklē seksu pie drauga māsas vai kaimiņa] ir bijis tik daudz partneru gan seksā, gan dzīvē, ka līdzīgi kā vienveidīgs uzturs - tik ļoti piešķiebjas, ka pat prāts nespēj izdomāt, ko viņš vēlas, beidzot.
un ne vienmēr tas ir elastības jautājums, drīzāk ticība tam, ka mums pretī vienu dienu nāks "pilnīgi balts un pūkains cilvēciņš", kuram nav ne attiecību pieredzes, ne dzīves problēmu, ne dažādu grūto "nastu" un mums BEIZOT būs kāds, kuru spēsim pielāgot savai vajadzībai - piepildīt ar savu saturu un izveidot sev tīkamo formu.

snamlet      Stereotipi...ne vienreiz vien diskutēts jautājums un vēl jo vairāk šodien, kad sabiedrība ir atradinājusies domāt individuāli, bet liela daļa dzīvo "šabloniski" t.i. stereotipiski. Man nav stereotipa un nejūtos tik moderna kā šodien saka, pašpietiekama, ja esmu viena un neticu, ja kāds to saka par sevi...tad ir jāielien alā un jāeksistē. Vai jautājumā nav sajauktas divas lietas, kuras ir svarīgas attiecībās: pielāgošanās līdz absurdam un saprātīgs kompromiss attiecībās? Atkāpties lai pielāgotos otram? Tad jau tu vairs neesi "tu" un otram kļūsti neinteresants..līdz ar to pazaudē arī attiecības un laimīgs arī nebūsi! Kompromisi no abām pusēm ir iespējami un vēlami, saglabājot katram savu "es", tā papildinot un bagātinot, padarot interesantāku kopābūšanu un esot laimīgiem. Otra jautājuma svarīgā puse ir - satikt otru cilvēku, kuram tas viss arī ir svarīgs un ir vēlēšanās būt kopā. Un te nu ir pamats daudz plašākai diskusijai - kādēļ šādu cilvēku satikt ir laimes spēle...

Zeltiite      Nav laimes spēle, palīdz pat zināšanas socionomikā (16 cilvēku tipi) - lai zinātu, kas esi pats, kam tāds vari patikt un ar ko tāds vari veidot attiecības. Ja neapmierina tipāži, kādus pievelc tāds, kāds esi, maini sevi, saskarsmes veidus. Var nākties mainīt arī stilu, vizuālo un fizisko tēlu. Nevis gausties, ka esi sirsnīgs, labestīgs, bet nenovērtē (un pat nepamana) augsto intelektu un neatkarīgo personību...