Draugu pienākums ir vai nav klausīties depresīvas vaimanas par dzīvi?

Viirietis_V      Te jau var redzēt,kuriem Draugs ir,lai dalītos priekos,bet kuriem tas drauģelis nepieciešams,kā puņdrāniņ,kur papuņķoties!:(

esesmu      Kā vienmēr - cik cilvēku,tik viedokļu..:) Man Draugi ir kā laulību slēdzot- gan priekos,gan bēdās. Āmen. Tāpēc viņi ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Vislabākie.

limonija      Spēju novērtēt grūtā brīdī manā virzienā pastieptu roku. Un pati neatsaku palīdzību, ja varu ko līdzēt. Bet tos, kuri uzskata, ka draugi ir tikai pie pilna galda jāaicina, uzskatu par mietpilsoņiem. Par profesionāliem čīkstētājiem nav runa - arī visspēcīgākajam var uznākt kādreiz depresija...Vai tad viņam jāpagriež mugura? Kāpēc? Audzinošos nolūkos vai vnk tāpēc, ka tā ir ērtāk?

Deisa      Palīdzēt draugiem - tā gan svēta lieta. Kaut iepļaukājot, ja tas līdz. Noteikti ir arī cilvēki, kam reizēm vajag stipro plecu uz kā izraudāties un paliek vieglāk. Taču tam nav jābūt kā pienākumam.

Ai_rina      Pienākums, ir sevi savākt pašam!Vaimanātāji par dzīvi, ir vienkārši pretīgi un manu draugu,paziņu lokā tādu nav.Tomēr, ne jau vienmēr dzīvē viss iet raiti un gludi un tad ,kad ir tie smagie brīži,kad liekas,tūlīt kaut kur lūzīs vai plīsīs,draugu atbalsts ir zelta vērtē.Kas tur ko izlikties,pēdējo gadu posmu par veiksmīgu savā dzīvē, nosaukt nevarētu,vai tādēļ čīkstu katru dienu,nu tak ne!
Tūlīt gadumija un nākošais gads noteiki atnesīs gan veiksmīgas dienas,gan ne tik veiksmīgas ,bet mans pienākums, ir tās godam nodzīvot:)))

skarbaiskungs      Draugu priekshà nav vèrts izlikties, vinji tàpat visu redz.. Bet sheit minètajam piemèram, t.i. depresìvam vaimanàtàjam Draugu nav!!

komjauniets      Draugu starpā pienākumi vispār nepastāv.....ja nu vienīgi darba sakarā.

fabbiana      parama, drēbi nerunā, drēbi zin

AudraSeele      Kam ir draugs, tam nevajag psihologu. Ja draugam palīdzēsi, viņš tevi vienmēr atcerēsies, kad pašam atkal klāsies grūti...

leone      Draugi tāpēc ir draugi,ka savstarpēji uzklausa,saprot un pieņem viens otru,kāds jau nu katrs ir,atbalsta un palīdz vajadzības gadījumā.Bet nevar draugu pārvērst par lupatu,kurā ikreiz saslaucīt savas dzīves peļķes.

Adamsone      Man šķiet, ka problēmas slēpjot pataisi sevi par tādu kā pārcilvēku, un kam ir interesanti ar tādu, kam cilvēcīgas lietas ir svešas. Man ir pāris draudzenes ar kurām varu šo un to apspriest, pārmērīgi viņas negruzījot, jo arī viņām dzīve nav cukurs. Pārskatot šo gadu, būtu vai vērts uzsākt beztermiņa vaimanas, bet tas taču neko nemainīs...

limonija      Adamsonei taisnība - pārmērīgie veiksminieki un supermeni reti kuram patīk, jo viņi parasti ir ļoti neiejūtīgi...Un vēl piekrītu reiz lasītam teicienam - "depresija nav vājuma pazīme, gluži otrādi - tā apliecina, ka pārāk ilgi esat bijuši stipri"...Protams, jānošķir īsta depresija no izlaidīgas puņķošanās vienmēr un visur.

ramazoti      :)Vaimanātāji-neveiksminieki riebjas tikpat, kā tie, kuri atbild, ka nevar iepriecināt, kad paprasu, kā klājas..;)

kalatura      Depresīvas vaimanas par dzīvi un tās sarežģījumiem atstāju psihologa rokās...tiem taču arī peļņa jāgūst(un galu galā,spēj uz visu paskatīties no malas).Tuviniekiem un draugiem-nekādā gadījumā...ja vien nevēlos sabojāt attiecības.Ja runa iet par palīdzēšanu tīri praktiskā nozīmē,nevis psiholoģiskā..tad tuvinieki un draugi ir primārie pie kuriem vēršos.

Ananda_A      Bravo, furnitūra! Mēs te visi atkal sajutāmies baigi krutie!:))))

nenopietninopietna2      Vienreiz var uzklausīt un dot padomu, bet ja tas notiek sistemātiski, tad gan piegriežās un gribas pajautāt: "Ko pats esi darījis, lai tā nebūtu?"

Cukurvirietis      Visus rūpestus tomēr izrunāju ar sievu...