Cik patiesībā varam uzticēties par sevi kādam citam?

av2      a kas ir, vai tad ir jaastaasta kaadam oblegaati? Nevarat bez taas klaaccossnaas nekaadi? :(

JurisK      Visu par mani zin tikai Dievs, un tas ar tikai pienjeemums. Ciest nevaru taas atklaataas dveeseliites, kas gan pashi izklaajaas kaa dekji, gan censhaas tavaa aadaa ieliist. Un cienu citu sleegto telpu. Cilveekus vislabaak iepaziit darbiibaa, izdariit savus secinaajumus, nevis meegjinaat atklaat vinju pasleeptos skeletus, iejuutiigi iztaujaajot vai tik pat uzmaniigi uzklausot. Parasti dazhu pljaapiigu buutnju runu izvirdumu laikaa manaam ausiim priekshaa ir klape:)

amis1970      Uzticēties kādam mūsu laikos???? Traks vai esi????
Apskaties kas apkārt notiek, lielie jefiņi pat valsti pa santīmiem pārdod. Par kādu uzticību var būt runa???
Ja pa 15 santīmiem draugs cirvi mugurā iecērt.
Visu nosaka nauda, garīgās vērtības tagad ir 0 vērtībā.

mideea      Tikai ar sirdi var just, kam sevi atklaat un kam neee.....nekaados % tas neietilpst. Citreiz kaads sveshinieks izraisas lielaaku uzticiibu nekaa gadu gadiem zinaamais pazinja....Bet luuk cilveeks, ar ko kopaa dziivo - gan buutu jaabuut visiem 100....

ina51      100%-tikai sev...un tad ne vienmēr....visiem pārējiem,neatkarīgi no iedalījuma grupas-tikai tik, cik uzskatu par vajadzību to darīt...

symbio      Ja nevari kādam uzticēties, tātad nevari! Cilvēks parasti jūt kam var uzticēties! Es piemēram esmu saticis cilvēku, kuram varu uzicēties jau burtiski pēc pāris stundu sarunām! Vajag vienkārši just un viss. Un nevajag neko mērīt procentos, bet jājūt ar sirdi. Un tas ir viss. Lieki noslēpumi arī rada nesaprašanos.

melon      Lielākoties varu uzticēties jebkuram (cits jautājums, kāda iemesla dēļ tas būtu jādara un kuram gan baigi interesē), nav manā dzīvē nekā tāda, kas ārkārtīgi jāslēpj. Nedomāju arī, ka apkārtējā pasaule pie pirmās izdevības vērptu ko ļaunu pret mani. Varbūt, ja būtu naftas magnāte, domātu savādāk:D Katrā ziņā, līdz šim par savu atklātību nekad neesmu saņēmusi ne nazi mugurā, ne ne pirkstos kodusi.

skvo      Cik es uzticos? Sāksim no augšējās skalas: sev 99,99% (tas 0,01% no sērijas nekad nesaki nekad), Vīram 99% (citādi nav jēgas būt kopā ar cilvēku, ja piekrāps tas būs uz viņā sirdsapziņas ne manējās) Meitai 95% (ne viss par vecāku dzīvi Bērniem ir jāzin) Dēliem ka nu kuram..... (vecākajam 25%, vidējam 75%, jaunākajam 15% (vēl "zaļš"). Draugiem 75% Paziņām (te viņi arī dalās pa grupām no 15%-25%) Nu tākaut kā:)

skvo      Pilnīgi svešam cilvēkam var izstāstīt pilnīgi visu, ja zini ka viņu nekad vairs neredzēsi:) Esmu strādājusi par bārmeni un taksisti un bieži vien ir nācies uzklausīt Dzīvesstāstus..... Tālāk tie dzīvesstāsti gan nekur nav "gājuši", es saprotu ka kādreiz tā sirds ir pilna un cilvēkam vajag vienkārši izrunāties.

MaryClaire      a kāpēc vispār ir jāuzticas? ir jāuzticas tieši tik, cik nebūs sāpīgi, ja tomēr, tomēr kaut kas noies greizi.
procentos to nevar izmērīt.

vēl jāņem vērā mežā saukšanas faktors - kā mežā sauksi, tā no meža atbalsosies, tobiš, - cik uzticēsies, tik dabūsi atpakaļ.

Tessa      ko joziic sauc par skeletiem skapii? kadu porno filmeshanos jauniiba? nu jej bogu,megadunduks.
man personiigi nekadu skeletu nav.iisti arii nebutu ko slept no dziivesbiedra.ja jautatu-atbildetu. tas pats ar jauno paaudzi.

kolegjem nav jauzticas,ar tiem ir jastrada. kam tadi ir.
draugiem? nez.pec noskanjojuma.citreiz jaizpurduljo piedurkne,citreiz jaliek miera.
vecaki gan jasaudze.
izaudz reiz,vetarsc-modeljeers tu musu))

Milestiba      Uzticēšanās ir ļoti svarīga. Manuprāt, ja cilvēks nevienam nekad nespēj uzticēties, ir visai sāpīgi, - kā tad dzīvot no visas sirds?

Man būtu tā:
svešiem - 30%
paziņām - 40 %
draugiem - 70 %
draudzenēm - 90 %
mīļotajam - 100 %

Lucy      Es reti kuram uzticos,man nepatīk par sevi kādam stāstīt.Lai domā ko grib.
Te jau pat PA ir nācies dzirdēt,ka savā starpā plēšās un netikai,nopi,,.. un tad te bazūnē cik kuram mīksts vai ciets vai ko vēl.
Izklausas vnk pretīgi!!

Deisa      Svešiem varu visu izstāstīt brīvi. Tas gan nenozīmē, ka to daru, jo nepatīk bāzties ar savu infu virsū cilvēkiem, kam tā varbūt nemaz neinteresē. Ja jūtu ieinteresētību, tad gan stāstu, nav ko slēpt. Procentos varētu būt kādi 90. Uz 100% nevaru nevienam uzticēties, jo tos pati nezinu, esmu nemitīgā attīstībā un regulāri atklājas kas jauns. Vai vajadzētu visu jauno uzreiz kādam izbazūnēt? Priekš kam?
Kolēģi zin maz, mēs darbā par privātām lietām ikdienā nerunājam. Cik ir korporatīvie pasākumi, ar pāris cilvēkiem varbūt sanāk dziļāk parunāt, tā kā ~20-50%. Pat ar darba lietām tāpat, jo patīk savus darbus izdarīt pašai, zinu, ka tos varu izdarīt es un vislabāk.
Paziņas, radinieki - to loks ir plašs, kurš labāk zināms, kurš sliktāk, bet parasti sanāk, ka tieši šiem paziņām vajag uzticības personu, ne otrādi, tad padalos ar savu info tik, cik vajadzīgs, lai paziņa saprastu, ka tiek uzklausīts un varētu nonākt pie kādām atziņām. Procentos - 5 - 70%.
Draugi, to skaitā dzīvesbiedrs, mierīgi var tikt pie maksimuma, ja, protams, viņus tas interesē.
Nekad neesmu izjutusi vajadzību, nepieciešamību kādam tā īpaši uzticēties. Nav nekas slēpjams, bet, ja ir kādi risināmi jautājumi, problēmas, pati gribu ar tiem tikt galā. Protams, dzīvesbiedrs parasti arī iesaistās, jo redz un dzird, kas notiek.
Attiecībā par pagātni - nemeloju. Ja uzdot precīzus jautājumus, tad saņem arī atklātu atbildi, bet, ja neprasa, nu tad ko? Neplātos.

limonija      Kāda jēga no dzīvesbiedra, kuram nevar uzticēties? Vispār jau uzticēties ir cilvēka dabā - Zenta Mauriņa ir teikusi, ka labāk simtkārt būt pieviltam nekā neticēt nekam un nevienam...Neuzticēšanās ir tāda dzīvnieciska padarīšana...Protams, svarīgi tomēr uzticēšanos nejaukt ar lētticību. Vēl tādu tekstiņu nesen izlasīju - ja tu kādu piekrāp, tas nenozīmē, ka viņš ir muļķis - viņš vnk tev uzticējās vairāk, nekā tu esi pelnījis...

panaceja      :)) mjā, mans uzticamais dzīvesdraugs ir internets - no rīta līdz vēlam vakaram es tam uzticu savus stāstus, reizēm gan saputrojos faktos, bet viņš man piedod.:) esmu vienkārša sieviete, cīnos pa dzīvi kā protu, bet viņš - internets, mani saprot un atbalsta.:)))

stardust      Vispār jau svešiem, paziņām, kolēģiem atklāta varētu būt tikai acīmredzamā daļa, viss pārējais ir mainīgi lielumi, pēc tuvības pakāpes, pēc sajūtām, jo kolēģe piemēram var tapt par draudzeni, ar ko satiekas arī pēc konkrētās darba vietas pamešanas, svešinieks var kļūt par tuvu cilvēku. Tad jau vēl tas ir abpusējs process, jo otrs atklājas arī tev, nevar kā skopulis sēdēt uz savas informācijas, kamēr otrs atklāj dvēseli. Vismaz es nevaru, ja tas, kas atklājas, ir kļuvis mīļš. Vai reāli tie 100 % tā arī ir vajadzīgi, ir cits jautājums, ir taču lietas, kas ir aizmirstas, ko otram neienāktu prātā pajautāt, tātad saruna par tām nevar izveidoties. Un tā var nodzīvot nez cik : ))

p_p      Savai ģimenei uzticos vairāk nekā sev. Procentus nepateikšu.
Saviem draugiem ļoti uzticos un līdz šim nav pievīluši.
Ar kolēģiem ir dažādi - dažam uzticos vairāk, dažam mazāk. Un tas attiecas tikai uz darba darīšanām, neuzskatu, ka kolēģi ir jāapgrūtina ar manas privātās dzīves detaļām.
Vispār, uzticēšanās mandomāt nav tas pats, kas citu apgrūtināšana ar savām ikdienas problēmām, tās jārisina pašam.

PS. ja nevar uzticēties savam dzīvesbiedram, tad konkrēti man "tāds hokejs nav vajadzīgs" (c) N.Ozerovs

saimniece      Dzīves pieredze rāda, ka uzticēties nedrīkst nevienam!

never_pa      pietiek ar vienu melu reizi, lai konkrētam cilvēkam vairs neuzticētos. Pratam nav aptverams ko tuvs cilveks var izveikt. Tādēl labāk būt piesardzīgam un turet aces plaši vaļa.

jozolsen      Paldies par prātīgajiem komentiem.Ceru ,ka aizdomājāties un padomājāt par personīgo vēsturi..