Māte necieš znotu
Esam mātei 3 bērni, es esmu jaunākā. Māte vienmēr bijusi valdonīga, kas uzspiež savu vieodkli. Tēvs iet viņas pavadā. Pirms 6 gadiem satiku savu nākamo vīru - 10 gadus vecāku, ģimenisku, mīļu, bez bērniem, materiāli nodrošinātu (ir savs bizness). Jau tad mātei radās riebums pret viņu - esot vecs, neglīts un sāka piekasītie spie visa..pat pie tā spilsētas, no kuras viņš nāk. Kāzas gandrīz nenotika, bet laimīgas sagadīšanās pēc tomēr esma kopā vēl šodien. "Sliktais znots" man (meitiņai peciņai) ir uzcēlis māju, nopircis mašīnu, braucam ceļojumos, es strādāju uz pusslodzi, audzinu mūsu kopējo bērniņu un gribam vēl tādus. Mūsu ar vīru attiecības ir labas - mūs vieno ceļošanas prieks, mūzika, ir vienāda izpratne par labu gaumi interjerā, apģērbā, smaržās..Ir kopēja izpratne par dzīvi, par cilvēm utt..tā varētu turpināt. Ir, protams, arī kādi kašķīšī, bet kā tad bez tā! Bet znots tik un tā ir un paliek slikts. Kāpēc slikts? - tāpēc, ka nedrīks tmuti vērt vaļa´un iebilst mātei. Pat attiecībā pret bērnu. Māte neklausās, ko es saku un ar bēnru dara pa savam. Man vienmēr ir cilvēciski žēl, jo viņa ir mani dzemdējusi, audiznājusi un bijusi laba mamma, stingra, bet arī lutinājusi, protams. Tāpeč tagad, kad viņa ir pāragrā pensijā un viņai ir garlaicīgi, man viņas ir žēl. Katru dienu man zvana un tie jautājumi ir kontrolējoši. Tad bieži brauc ciemos, jo nedživo tālu. Bet tās jau manas problēmas, ka neprotu novikt robežu. Bet jautājums jau ir par to - ko darīt, lai man nenāktos vius mūžū cīnīties..dživot starp dieviem dzirnakmeņiem - vīru un māti? Viņi nevar ciets viens otru. Ir tikai mierīga līdzāspastāvēšana. Ir, protams, bijuši arī labi brīžī..kopīgi tusiņi, kad viens otru viņi pavelk uz zoba un piebaksta. Bet visā visumā ir saglabājies tāds negatīvisms vienam pret otru. Tagad arī, vīrs izpalidzēja kārtējo reizi vienā lietā, māte superlaimūga, bet vīrs atļa´vās redz pacelt balsi par to, ka slimu bērnu ved ārā un nuZizi Nu re, ar baigo sapratni jau arī nerēķinājos. Sanāk, ka emsu izlutināta (tikai no kurienes tāds viedoklis?), ka māti nemīlu, necienu, esmu v;aja rakstura, muļķe, man trkao hormoni utt. Ko citu gaidīt no cilvēkiem, kas nezin par ko vispār iet runa. Un nevajag man bāzt acīs dieva baušļus, jo aklajiem atkārtoju -palasiet iepriekš, kur rakstu, ka MAMMU MILU, jo viņa mani ir dzemdējusi, audzinājusi un bijusi laba mamma. Tāpeč jau man ir tik grūti nostāties vienā vai otrā pusē..nolikt viņu pie vietas. Un tā arī nesaņēmu atbildi - ja arī mamma no malas kaut ko saredz un jūt, tad man arī automātiski tas pats ir jašaredz un jāsajūt - cik slikts cilvēks ir mans vīrs? jebšu tomēr dzīvot tā, kā mēs vēlamies un, ja arī kādreiz kas notiek, tad tā būs tikai un mūsu darīšana un mūsu vaina. Neviena māte nevar savu bērnu pasargāt no zilumiem un ciešanānām. Un nevajag bāzst acīs, ka arī es esmu māte un redz kā man pašia kādreiz būs, kad dēlu nocels kāda..Tas, ka mūsu bērnus ""nocels"" tas ir tikai loģiski un pret to ir jāattiecas ar sapratni. Izņēmuma gadījums varētu būt tads, kad māte redz, ka znots ir dzērājs, apkārtlaidējs un par ģimeni nerūpējas. Tad piekrītu. Bet, ja mums ar vīru šajā gadījumā nav tādu problēmu? Cilvēkiem jau vienmēr vajag atrats kaut ko sliktu otrā..ne tā pateica, ne tā pskatījās...ne tā izdarīja..ne tur ´´cibas atstāja...Ja cilvēks nepatīk no paša sākuma, kad viņš neko vēl slktu nav izdarījis, tad nekādi centieni nespēs mainīt siltās domas par viņu. Viņš var izstiepties vai sarauties. Nu purns nepatīk, a ko darīt. 2013-03-06
Zizi Atradīšu jaunāku, zaķu gurķi, kas padosies mammas spiedienam, kas nespēs iepīkstēties, lūk tad būs mammai laime pilnībā ;) 2013-03-06
Deisa
Ja bērnu pieskata tavi vecāki, tad gan, sorry, bet tu esi tiešām ierobežota savās prasībās. Tu savus uzskatus par bērnu audzināšanu savai mātei uzspiest nevari, lai cik tie pareizi būtu vai nebūtu. Ja zini kā pareizi - audzini pati. Elementāri. Man pašai ļoti labi zināms kā tas ir, ka bērnus grūti disciplinēt, jo vecmāmiņa audzina pa savam. Arī es ar māti esmu gana strīdējusies šajos jautājumos. Bezjēdzīgi. Izmaiņas ir tikai tagad, kad mana māte vairs nenodarbojas ar viņu audzināšanu. Jā, satiek ik pa laikam, bet audzināšana (jeb drīzāk neaudzināšana) vairs nav no viņas puses. Un tāpēc vainot māti? Nē, jo viņa jau pēc labākās sirdsapziņas, pēc savas būtības. Vai viņa vainīga, ka meita domā savādāk?
Vēl kas attiecībā par tavu vīru - slavē viņu visu laiku. Lai ko māte neteiktu, slavē cik viņš tev labs. Katru lietu, ko mamma pasaka kā sliktu, pasaki, cik ļoti tev tas patīk un piemet vēl kādas 5 lietas, kas patīk klāt. Un tā katru reizi. Iespējams mammai tā slavināšana apniks un viņa nolems neko sliktu neteikt, lai nav tā slavināšana atkal jāklausās. Un nevis vienu vai divas reizes tā. Regulāri.
2013-03-06
Adamsone
Ko tu gribi no virtuālajiem cilvēkiem? Neviens tev nepateiks, kā samierināt māti ar vīru, jo tas nav iespējams. Tas ir tāpat kā uzvārīt ledu - vienlaikus uzliet tēju un atdzesēt kokteili.
Mīļajām meitiņām ir jāgaida vai nu šķiršanās vai mātes nāve. Un jo tu to ātrāk apjēgsi, jo labāk. Dzīvo realitātē, kāda tā ir. Ir vēl zināmas cerības, ka tiksi pie kārtīgas neirozes vai vislabāk - saslimsi ar vēzi. Tad viss atrisināsies, it sevišķi, ja vēzi ielaidīsi.
Pieņem situāciju, kāda tā ir, atrodi tajā kādas labās puses, atslābsti un pārstāj domāt, ka dzīve var būt ideāla. Nevar būt. Ir sievietes, kas visu mūžu tēkalē starp māti un vīru, apčubina vienu, otru, vienam paglaimo, otru nomierina un tā tālāk...No kaut kā ir jāatsakās, protams.
Dūšas kaut ko mainīt tev nav un nebūs, ne tas cilvēks, cena par skarbu un vispār... Tas NAV slikti, necensties ko mainīt, reizēm....
2013-03-06
bubucis_agucis10
man tikai viens jautājums,ja mamma tik slikta,kapēc joprojām kontaktējies,mamma teica,mamma šito,mamma to,pieaudzis cilvēks,bet ņuņā,kā mazs bērns?
Tev ir sava dzīve,mammai sava un visss.
2013-03-06
p_o_x Nesaprotu,kur tad ir tā problēma?Jums viss ir okk,neesat iznīkuši,tikai nesaprotu,kāpēc tad ir jākontaktējas ar cilvēku,kas ir slikts,vai to,kas otru uzskata par sliktu? 2013-03-07
| << iepriekšējās | Atbildes 41 līdz 46 (kopā 46) |
