Vaislojieties un vairojieties... pārdomas vai ir vērts realizēt šo pavēli

etc      Vairošanās ir normāla parādība. Dabā viss vairojas. Protams, Āzijas, Dienvidamerikas un Āfrikas valstīs vairošanās rezultātā ir pārāk daudz savairojušos. Tāpēc top mākslīgais intelekts, kas vienā jaukā brīdī iznīcinās cilvēci. Jau tagad elektroniskās ierīces regulē mūsu dzīvi. Pienāks laiks, kad tās iemācīsies pašpavairoties. Tad būs ceturtais pasaules karš, kas beigsies ar mašīnu kundzību. Filmas "Terminators" autori nemaz nebija tālu no patiesības. Paies 20-30 gadi, un fantāzija kļūs par īstenību.

Ananda_A      fargo, nevis biezpiena pankūkas ar jogurtu, bet plānās pankūkas ar biezpiens+jogurts pildījumu:DDD Tā tak delikatese! Protams, es tā skopā un fargo tas nesavtīgais; kā citādi vispār var būt!:)))
etc; tuvojas manai idejai! Un tā ir- ja ieciklējas uz vairošanos un vienīgais laimes garants ir sevis atražošana, aizmirstas par to ELPU, kas mūs pie dzīvības tur un par īsto avotu, kas dod laimes sajūtu. Visticamāk, ka tieši šī ELPA mūsos liek skatīties dziļāk, kāpēc vairs nevaram sevi atražot, jo esam par biorobotiņiem pārvērtušies... etc labu perspektīvu uzbūra, kur viss tas ved! Paldies!:DDD

limonija      Tēma nebūt nav tik stulba, kā daži te izsakās...Ir tiesa, ka vairošanās programma ir dabā ielikta, bet cilvēks vienīgais saņēmis komplektā no Radītāja arī intelektu(laikam gan ne visi:D) Dievs radījis mūs "pēc sava ģīmja un līdzības" - lasi - domāt un spriest spējīgus;) Tātad varam apspriest šo jautājumu un analizēt - kā jebkuru citu. Un noteikti nevajag radīt bērnus tāpēc, ka "visiem taču ir - lai būtu kā cilvēkiem"(mietpilsoņu motivācija itin visam ir šāda). Sevis atražošana nav laimes garants - te pilnīgi piekrītu autorei. Ja nu vēl - "kvalitatīva atražošana", bet tas ir gauži strīdīgs jautājums. Nezinu, kādas kvalitātes nākotnē mums piedāvās, teiksim, latvju "shēmotāju- jaunbagātnieku" atvases...:) Nu tas tā - drusku ķecerīgas pārdomas, nekā personīga.

Polus      JurisK, par jautājumu, kāpēc ticīgajiem ir jēga vairoties, bet neticīgajiem nē.

Atšķirībā no instinkta vadītajām būtnēm, cilvēks ir vienīgais redzamajā pasaulē, kurš var uzdot jautājumus. Kas es esmu? Kāpēc es esmu? Uz kurieni ved mana dzīve? Kopš apgaismības laika, kad cilvēks no sevis noņēma par važām uzskatīto reliģisko skatījumu, cilvēks uz šiem jautājumiem atbildes ir meklējis ārpus Dieva ietvara. Taču cilvēku pārsteidza atbilžu skarbums - "tu esi nejaušs dabas blakusprodukts; matērijas, laika un nejaušības summa. Tavai eksistencei nav saprātīga pamatojuma. Beigās tevi sagaida nāve".

Modernais cilvēks domāja, ka, atbrīvojot sevi no Dieva, viņš sevi ir atbrīvojis no visa, kas saistīja un apspieda. Tā vietā viņš atklāja, ka, nogalinot Dievu, viņš sevi automātiski padarīja par bāreni. Jo, ja Dieva nav, cilvēka dzīve kļūst par absurdu. Ja Dieva nav, gan cilvēks, gan visums ir nolemti bojāejai. Tas ir kā būt uz nāvi notiesātam un gaidīt spriedumu.

Ja indivīda eksistence noslēdzas līdz ar nāvi, kādu galīgo jēgu var piešķirt viņa dzīvei? Vai vispār ir nozīme tam, ka šis cilvēks ir eksistējis? Šis cilvēks ir ietekmējis vēsturi un savus apkārtējos? Labi, bet tā ir tikai relatīva, nevis galīga/absolūta nozīme. Viņa dzīve var būt relatīvi nozīmīga uz citu notikumu fona, bet cik liela ir šo notikumu galīgā nozīme? Nekāda. Taču esence nav nāves faktā - vai jēgu piešķirtu mūžīgā dzīve? Nē. Tas eksistenci padarītu vēl nožēlojamāku (skat. ateistus Sartru, Kamusu un viņu pārdomas par bezjēdzīgo mūžīgo eksistenci).

Dzīvei nav arī vērtības. Kāda gan nozīme, vai esi Nobela prēmijas laureāts vai bezpajumtnieks? Kā rakstīja Dostojevskis: "Ja nav nemirstības, tad atļauts ir viss." Dzīvo tikai tam, kas tev rada patiku. Te arī saknes filosofijai par dzīvošanu tikai sev (skat. A.Rand). Darīt kaut ko citiem, palīdzēt, just līdzi kļūst pilnīgi muļķīgi un neracionāli. Ir tikai Es.

Polus      Vēl tālāk, bez Dieva, kurš dod cilvēkam likumus, nebūtu nekādas objektīvas bāzes par to, kas ir pareizi un kas nē. Morāles vērtības ir tikai personīgās gaumes izpausme vai sociālās un bioloģiskās evolūcijas blakusprodukts. Objektīvu labs/ļauns aizstāj subjektīvs, kulturāli un personīgi relatīvs spriedums. Kļūst neiespējami nosodīt vardarbību, apspiestību, noziegumu vai slavēt vienlīdzību, brālību un mīlestību. Tam nav nekāda pamata. Bez Dieva nepastāv labā un ļaunā – ir tikai pats eksistences fakts, un nav neviena, kurš kādam varētu norādīt, ka tu rīkojies labi/ļauni.

Par pašu dzīves mērķi. Ar ko gan cilvēka dzīve fundamentāli atšķirtos no suņa vai mušas dzīves? Ne ar ko. Visi elpo to pašu gaisu, visiem dzīve noslēdzas vienādi, visi cēlušies no tiem pašiem kosmiskajiem putekļiem. Atšķirību nav. Tādā pasaulē cilvēks ir kā nejaušs blakusprodukts dabas procesiem, rezultāts vides un iedzimtības kombinācijām, kurš iemests bezjēdzīgā un bezmērķīgā visumā, lai dzīvotu bezjēdzīgu un bezmērķīgu dzīvi.

„Ja Dievs ir miris, tad miris ir arī cilvēks”/F.Schaeffer/

Dzīvojot tādā pasaulē, bērnu radīšana ir gan eksistenciāli, gan racionāli dumja izvēle.

Ananda_A      Polus, tu esi ģēnijs! Ne vien tāpēc, ka uztvēri, kur ved šādi ievirzīta doma, bet arī tāpēc, ka atradi sevī spēku, to argumentēti pastāstīt! Applausi oho daudzbalkonu zālē nenorimst, mēs ceļamies kājās un raujamies uz priekšu, lai pieskartos tavai svārku vīlei! O! O! O! Urā, urā, bravo, bravo! Mūžam nebūtu iedomājusies, ka oho bez Deisas kāds tā spēj uzstāties!:DDD
Nu limonija ar nav ar pliku roku ņemama!:DDD

Adamsone      Polus izcili pateica.:)

Muktiana      Polus,
bet citi taču arī dzīvo ar domu, ka pēc nāves vairs nekā nav. Un tieši tāpēc zog, nedomā par nākotni, pamet savus bērnus, domā par naudu, reputāciju, atļaujas būs zemiski, vienaldzīgi utt.
Tajā pat laikā šadi domājošai tautas dalai nekas netraucē gribēt vairoties.
Vēlme "vairoties" neiet kopā ar Dieva apziņu. Tā ir zemapziņas un senču nodotā programma. Mūsdienās cilvēki, it īpaši sievietes, zin (vai iedomājas), ka tikai bērni varētu būt ar garantiju "savējie". Tāpat daudzi redz, kā bērni palīdz vecumdienās. Tas ir tīri pragmātiskais skats apvienojumā ar zemapziņu.
Vienīgi taisnība par to, ka mūsdienās labi ja 50% bērnu nes apmierinājumu un sirdsmieru vecākiem. Sievietes ir pilnīgi nesagatavotas un nezinošas par mātes lomu un sabiedrība šai lomai nepiegriež vajadzīgo nozīmi. Normāli bērnus nevar izaudzināt "skrienot paralēli darbam", šī darba nozīme ir pelnījusi, lai sieviete tam veltītu "veselu darbaspēku", nevis tikai tik, cik paliek pāri garāmskrienot.
Vārdusakot, viss ir otrādi.
Sieviete nespēj veltīt pietiekamu laiku bērnam, bez vīrieša nespēj būt pietiekami harmoniska, lai bērna audzināšanu veiktu apmierinātā noskaņā (tam gan vajadzīga arī Dieva apziņa; arī sievietei var sākt likties, ka vajag vairāk, vīrs par maz pelna utt), bērni izaug nespējīgi veidot tuvas attiecības, dibināt ģimenes, just mīlestību, pēc tam "grābj ko var" (ja tiek pie partnera, partnerēm vai valsts amatiem) un tāpat skrien garām vecākiem un pārējai sabiedrībai).
Mīlestības enerģiju dod sieviete, bet tās sabiedrībā nav. Ļoti saprotamu iemeslu dēļ. Savukārt vīrietis pret sievieti var būt atbildīgs tikai tad, ja viņš pats ir atbildīgs pret Dieva likumiem.

Paravoz      Apbrīnoju tos "gudrīšus," kuri jebkuru jautājumu uzskata par stulbu! Ko tādi "gudrīši" atbildētu saviem bērniem, ja šādu jautājumu uzdotu pašu bērns? Pateiktu - uz stulbiem jautājumiem neatbildu? :D :D :D
Malacis, Ananda_A, tā turpini, lai "gudrīšiem un dirsējiem, klucētājiem" ir ko ņemties...

Muktiana      Bērni nesanākot par iepriekšējās dzīves grēkiem. Piemēram, māte dodas pašnāvībā un pamet bērnus likteņa varā. Droši vien tas attiecas uz jebkuru pamešanu. Tā ka neauglības problēmu nākotnē būs arvien vairāk.
Un, galvenais, paradokss, ka sieviete ļoti cieš, ja netiek pie bērniem. Viena lieta atdot bērnu pie nelabvēlīgiem apstākļiem, bet pavisam kas cits, ja ir gan mīļotais cilvēks, gan laulība, gan materiālie apstākļi - un te bērna nav. Un tās sievietei ir lielas ciešanas arī bez visas Dieva apziņas. Viņa jūtas nepilnvērtīga kā sieviete (līdzīgi kā vīrietis - "nespējīgs"-> to atkal saņem par izvirtīgu dzīves veidu).
Tāpat arī sievietei ir lielas ciešanas būt bez vīra, bez bērniem...
Tas tāpat kā vīrietim būt bezdarbniekam un, neskatoties uz izglītību.
Un lielākas vai mazākas ciešanas sievietei ir tad, ja ir kopā ar partneri, kas nedzīvo pēc Dieva likumiem; kas nav stabils, uzticams jeb "ar labām īpašībām apveltīts". Tas ir tas pats, kas strādāt un būt atkarīgai no slikta priekšnieka...
Tā sievietes programma zemapziņā vairoties ir ielikta ļoti spēcīga....

GenaCom      Muktiana ,
Tu to Dievu jau sāc piesaukt vietā un nevietā !
Cik var sludināt ?

Ananda_A      Jā, jā Paravoz. Ko Tu teiktu savam bērnam, ja viņš, acīs skatoties jautātu: "Kāpēc es piedzimu, ja man būs jāmirst un mani vecāki mani nesaprot, mani nemīl, nemīl viens otru, man ir skumji un es neredzu dzīves jēgu...
Muktiana, nu nav tik traki ar to mīlestības neesamību! Vai tad tā nav mīlestība, ka esmu ar mieru izcept kādas 40 plānās pankūkas ar biezpiena+jogurta pildījumu fargo iebarošanai, lai šis nedomā, ka es skopa:DDD

Muktiana      GenaCom,
Tad jau varu teikt, ka Tu nevietā piesauc ateistisko pozīciju. Šajā tēmā tas ir par tēmu. Nevis sludinu, bet atstāstu, ko saka vēdas.
Par to neauglību pieminēju tāpēc, ka autore pati bija minējusi frāzi “bet citi pie bērna netiek”. No Dieva pozīcijām jebkurām ciešanām ir iemesli.
Un pati tēma (par to, ka sievietes bieži _negūst_iecerēto_prieku_no_vairošanās_ un tomēr vairojas) ir ļoti par tēmu.
Mūsdienu sabiedrība abus dzimumus gatavo par vīrieti–vienāda apmācības programma un prasa vienadus panākumus - stāvokli sabiedrībā, pārticība. Mūsu sabiedrībā drošību iegūst, vai nu pateicoties valstij, vai sev. Vīrietis kā drošības instruments nefigurē (grib-ir, grib-nav), jo ir iecelts kā vienlīdzīgs sievietei. Valsts drošību nedod, atliek-paļaušanās uz sevi, kas nav pilnvērtīgi apvienojama ar bērnu audzināšanu, jo
1)sievietei tā ir baigā slodze, kā rezultātā ne viņa ir laba darbiniece, ne arī laba māte, t.i., kā kalpot 2 kungiem vienlaikus;
2)dzīve 4 sienās rada ciešanas (sieviete nav piemērota dzīvei izolācijā), tāpēc pat ar bērnu mājās cieš, un domā, ka “viņa nav radīta mājas dzīvei”;
3) tiešām ir vieglāk iet uz ofisa tipa darbu, nekā auklēties ar mazu bērnu (ja ir kāds cits, kurš auklē), turklāt tas ir nesprestiži. Tāpēc sievietes atstāj bērnus nepiemērotā vecumā valstij, radiem, auklei – dažas tāpēc,ka pašas tā grib un ir kam atstāt, dažas mulķības pēc, dažas tāpēc, ka spiestas.
4)Normāla bērnu audzināšana ir iespējama tikai tad, ja audzina kopā ar vīrieti. Jo ja māte, piemēram, soda puiku, tad vai nu viņš zaudē vīrišķību, vai nu kļūst zvērīgs. Māte vispār nespēj pildīt – audzinošas funkcijas. Bērni ciena vecākus tad, ja redz, ka vecāki ciena viens otru. (Bet mēs tepat forumā iesakam, kur var telpas meklēt ar mīļāko.)
Rezultātā tās sievietes, kas uzņemas bērna audzināšanu, jūtas pāslogotas un nejūt gandarījumu.Šī tendence, ka sabiedrībā tiek iznīcināta sievietes-mātes loma, rada līdzīgu efektu

Muktiana      Šī tendence, ka sabiedrībā tiek iznīcināta sievietes-mātes loma, rada līdzīgu efektu kā braukšana ar lielu ātrumu kokā.
Islamā, vēdās ir stingri atrunāta sievietes loma, tāpēc tur sievietes nestrādā (protams, jo “zemāks” vīrietis, jo grūtāk sievietei, bet arī esošā situācija ir ceļš uz nekurieni). Ir skumji, ka mūsdienu izglītotie cilvēki to nesaprot!
Āmen!

Ananda_A      Muktiana, pārsālīts, bišķiņ pārsālīts! Nav tik traki, mēs tomēr visi, sabiedrība, vīrieši, sievietes augam. Nav nekādas vajadzības vilkt atpakaļ uz vēdām un pagātnes vērtībām. Tāpat nekas nesanāks. Es ieliku tēmu, kas bezmaz velk uz kapiem(ja kas, kā parodiju), bet, ja dzīvē arī domu gaita būtu tik smaga... Nu nevar skatīties tikai uz ēnas pusēm un dziedāt gaudu dziesmas. Tā var pazaudēt humora sajūtu un dzīvesprieku!:DDD

dildisimo      Kurš savam bērnam pajautā:"Tu gribi piedzimt un pēc tam tevi apraks tajā miskastē,kuru sauc par kapiem."Savas kājstarpes egoisti bez augstāka spēka līdzdalības varam pasolīt ko citu,bērna sirdij liekot ciest visas tās peripetijas iz jākļu dzīves,kad vienam no ģimenes svarīgs bijis tikai radīšanas brīdis?Un kur vēl tā izdzīvošanas māksla.Pat par kapa vietu jācīnās.

fabbiana      katrs pats savu laimi uzveido vai nelaimi, un savus bērnus arī katrs pats izveido, kādi nu kuram sanāk, ar vēdām nekāda sakara un sievietes- mātes lomu arī, vai nu mamma ir dūra vai nedūra, tāpatās kā tētis- ambālis vai normāls cilvēks, pēc bērniem, starp citu, var spriest par vecākiem, trakoti vienkārši tas viss