Kādu dzīves pieredzi ir devuši bērni?

Sakijaa      Būšu skarba un teikšu - žēl to bērnu, kuru vecāki ir dumjāki par viņiem!

iga      Esmu augusi līdz ar saviem bērniem.Agri kļuvu par mammu, tāpēc nācās mācīties un augt kopā ar viņiem.Tagad jūtos laimīga,ka pati esmu vēl pietiekoši jauna un bērni jau lieli.Šobrīd jau vairāk esam kā draudzenes, nevis māte un meitas...:)))Ek, bet to sajūtu jau nemaz nevar vārdos aprakstīt...

Satrika      Saka, ka lepnums, otra nelaime.Ir sievietes, kuras māk izlikties sievišķīgas un vājas, māk glaimot vīrietim,nebeidz to slavēt un panāk visu, tiek nēsātas uz rokām.Rupji viens tēvainis teica- pareizi dibenu grozīsi, visu dabūsi!

Satrika      Vai piedodiet, tas bija domāts, par diskusijai par Īres maksu!

fargo      kādi tad ir vecāki, ja mazi bērni ir par viņiem gudrāki???
vecāki spēlējas ar sērkociņiem, bet bērni to slēpj no vecākiem. vecāki raud - gibu ēst! bērni iet uz veikalu, gatavo vakariņas, bet vecāki spārdās ar kājā - neeegribu gaidīt, dod ēēeest! konfekti, gibu konfekti, negribu kartupeļus, bet bērni vecākiem saka - nē, vispirms kartupeļi ar kotletēm, pēc tam konfekte. mama ar tēti - nēē, gribam končas! dodiet mumč končas!

Deisa      fargo - vislabāk iemācīties ko var, kad kas jāmāca citam. Mācīsi bērnam iecietību pats bļaujot? Nu nē taču. Tāpēc arī bērni daudz ko iemāca, jo mums ar savu piemēru ir jāmāca viņi. :)

fargo      deisa - un no tavas pēdējās frāzes izriet... kas? ka BĒRNI ir gudrāki un BĒRNI kaut ko iemāca, vai tomēr tās ir dzīves situācijas un pašu vecāku gudrība un spēja mācīties no kļūdām un mēģinājumiem? šim visam nav it nekāda sakara ar tām modernajām muļķībām, ka lūk bērni esot gudrāki.
ja tā tiešām ir tad ir jāpiekrīt >
"Sakijaa (2014-01-10 16:15) viedoklis
Būšu skarba un teikšu - žēl to bērnu, kuru vecāki ir dumjāki par viņiem!:

Maybex      Tiem, kas te par gudrību - mūsu bērni mums būs bērni arī tad, kad viņi bus pieauguši ;). Nevajag tik šauri visu tvert. Ne tikai zīdainis ir bērns saviem vecākiem.

_Krasula_      Fargo, no Deisas frāzes izriet, ka vecāki, pateicoties bērniem, mācās būt gudrāki, savaldīgāki, iecietīgāki un tm.
Vispār, kad man bija 13-14 gadi, es lasīju vecāku pasūtīto žurnālu "Skola un ģimene". Un pie sevis domāju: "Te taču viss rakstīts...tad, kādēļ viņi to neievēro?.."
Nu labi, nebiju jau vairs nekāds mazais bērns, bet pusaudze.

Snowhite      Deisa! Hm es dzirdēju pieminam sniegbaltīti…bērni noteikti ir forši…bet es priecājos ka līdz šim man bērnu nebija…:))) Līdz šim esmu veltījusi laiku savai izaugsmei, savas personības izveidei un man nebūs jāsaka ka bērni mani audzināja…jo tikai tagad es bērniem varēšu iedot to dzīves gudrību un būt patiešām pieaugusi mamma. Kamēr bērnu nav atļauties būt egoistam ir tikai dabiski un dabiski ka tas mazināsies ar bērnu pieteikšanos. Nekādu divriteni Tu neatklāji ;)

Muktiana      Šī ir tipiska sieviešu tēma, jo bērni patiešām ir saistīti ar sievietes-mātes dzīvez uzdevumu, caur bērniem viņas aug. Vīrieši aug caur darbu, caur vispārīgu atbildību, bet sieviete aug galvenokārt caur mātes lomu.
Pilnīgi noteikti nepiekrītu teicienam, ka "bērni ir laime" (un tikai). Jo ko tādā gadījumā dara bērnunamos dzīvu vecāku bērni un vēl dzīvāku tuvāko radinieku bērni? Bērni ir dzīves sastāvdaļa, kaut kas neatņemams un saistīts it īpaši ar sievietes dzīvi.
Bet tāpat kā vīriesiem caur darbu nāk pārbaudījumi, tāpat arī sievietēm. Ne vienmēr sieviete pret bērnu jūt pārpasaulīgu mātes mīlestību, par to gan skaļi neruna, bet mēdz būt arī tā, ka sieviete bērnu nemīl un tas ir daudz biežāk kā pieņemts uzskatīt. Bet tā jebkurā gadījumā ir dzīves skola. Bērni sievietes dzīvē ir dzīves skola. Dažas attālinātāk tās mācības un skološanos saņem, bet daža pavisam cieši. Un nav tādu melns un balts kategoriju. Slikts bērns (jeb dvēsele ar sliktām īpašībām un smagu karmu) var it īpaši daudz ko mācīt, iznīcināt, likt piedzimt no jauna un mācīt (līdzīgi kā attiecības ar vīrieti; sieviete vispār attiecības ir galvenā mācību stunda), bet labs bērns var vienkārši mācīt mīlestību vai caur labu bērnu var nākties iemācīties, cik sāpīgi ir zaudēt mīlestību (piemēram, bērns iet bojā) un tā ir cita tipa mācība. Patiesībā gan labs, gan slikts bērns var likt kļūt gan labākai, gan likt izpausties sliktākajai personības daļai.
Bet pareizi teica - bērni māca mīlestību un īstās dzīves vērtības, bērni ir sievietes galvenā dzīves skola - ciešanas, laime un pārbaudījumi.
Deisas jautājums ir labs. Man bērna esamība ir iemācījusi, ka pasaule nevis griežas ap manu ES, bet ES griežos ap pasauli. :) Bērns ir mainījis manu dzīves koncepciju. Patiesībā sagrāvis iepriekšējos pamatus un esmu tagad "ar citām acīm" uz dzīvi. Mācos dzīvot un redzēt no jauna, tikai caur citu skatu prizmu.

_Avia_      .... vau iedomāties par kādiem maniakiem tie izaugs, man ar te viena kolēģe pēc 40.. ar bērnu, kuru piedzemdējusi laiciņu pēc 30..aug ņuņņa, izlaists.. a tā tekalē apkārt kā vienīgajam ziedam, es jau redzu tā puiša dzīves modeli :D šim ar noteikti būs uz kakla sēdētāja un pakalpinātāja !!

Muktiana      Avia, Tev vēl daudz ko mācīties. Bērni var likt Tev iemācīties izmest tās muļķības, ko patreiz runā, no galvas. Man iemācīja. Kādreiz būtu runajusi vai domājus ko līdzīgu.
Augstskola ir tīrais nieks, salīdzinot ar to, ko māca (tieši tā bija minējusi Deisa) bērni.
Avia, Tu vēl neesi sākusi dzīvot. Tu tikai domā, ka esi daudz ko iemācījusies un nu esi gatava dot bērnam. Ne nieka. Ja Tu runā tā kā runā, Tev vēl ir daudz kas apgūstams, un "dod dievs" vai "nedod dievs" bērns Tev to iemācīs.

_Avia_      tas mans komentārs bija domāts vienu tekstiņu augstāk, nevis Tev...un es runāju tīri no tā, ko redzu! Katram ir tiesības uz savu viedokli un ne Tev spriest, cik izaugusi es esmu, jo tiešām, ja padsmitgadīgs puisītis nevar bez mammas uz tualeti bez maz vai aiziet (tur nav ne veselības, ne prāta problēmas) jāsāk aizdomāties par to, kas tur aug!
Un es nesaprotu par kādu mācīšanu Tu runā ..manā virzienā, jebkura gadījumā, Jauku Tev vakaru! ;)

susurs      Vissuperigako. Izaudzināju superpuikas:)))))
Daudz ko sapratu un nācu pie daudz labām un jaukām atziņām.

miers2      Deisa, tu esi dzemde pēc būtības..skumja radība, bet svēta! Jo..bērni atdalās no miesas un asins pēc tam, kad ir piedzimuši..un tālāk sāk dalīties nost arī psiholoģiski..Man bērni neko nav devuši vairāk par to, kā pieķeršanās saviem bērniem - bez kādas uzmācības, bez kādas regularitātes, bet tā - klusi un nemanāmi - mani interesē, kā viņiem klājas..un es vēlos , lai viņiem klātos labi! Bet man ir mana dzīve un viņiem ir savējā - nekas tur nesajaucas, lai būtu ietekme. Jo es viņus neesmu dzemdējis..tikai bijis blakus, kad viņi auga

miers2      jo vairāk sieviete tuvinās saviem bērniem garīgā atkarībā, jo mazāk vīrietim tur gribas iejaukties

p_p      Mandomāt, tā filozofēšana par tēmu "kā būtu, ja būtu.."
Neviens nezin, kā būt.
Vai bērnu esamība garantē, ka cilvēks ir labāks un vērtīgāks?
Vai Māte Terēze bija egoiste, jo viņai nebija bērnu? Un kā ar tiem cilvēkiem, kuriem bērnu vispār nevar būt - viņi jau pēc definīcijas ir sliktāki? Vai arī tie, kuriem tā ir apzināta izvēle?

Es ar saviem bērniem bezgala lepojos, kā jebkurš vecāks, bet uzskatu, ka bērni tas ir pārbaudījums. Laulībai, pacietībai, un kam tik vēl.
Jā, arī daudz prieka un pozitīvu lietu.

Pie iepriekšējiem komentāriem, es uzskatu, ka bērni (vairākums) ir gudrāki par saviem vecākiem - ne jau 5 vai 3 gadu vecumā, bet pieaugušie bērni, jo pasaule attīstās, tehnoloģijas attīstās, tas, kas man šķiet pašsaprotami, manai mātei (lai cik arī gudra un inteliģenta viņa nebūtu) šķiet ķiniešu ābece.

tiu      Fargo, nevajag to uztvert tik primitīvi (Tavi piemēri par sērkociņiem), caur bērniem mums paveras jauna pieredze un no tās taču mēs mācāmies! Un vēl, cik saprotu Tavs bērns vēl ir mazs. Kad būsi izgājis cauri visiem augšanas posmiem, arī varbūt savādāk uz to skatīsies!

Par to paaudžu gudrību gan gribētu apšaubīt! Datorprasmes tomēr nav nekāda dzīves gudrība, tās ir tikai konkrētas prasmes. Un tas ir vājs arguments, ka katra nākamā paaudze būtu gudrāka. :D
Un par lepošanos. Tas man šķiet lieki. Ar to bērnam tiek uzkrauts papildus slogs, ka no viņa gaida kaut ko vairāk, nekā vecāki paši ir. Ir jādara, kas jādara un būtiski, lai bērns izaug par krietnu cilvēku.

Sakijaa      Gribu uzdot jautājumu par kādu gudrību mēs runājam (it sevišķi, ja bērni jau pieauguši)?
Vai ar vārdu "gudrība" aprobežojas zināšanas par kaut kādu tehnoloģijas brīnumu. Ja tā, tad, jā, piekrītu - bieži bērnu zināšanas jaunāko tehnoloģijas iespēju pārzināšanā pārspēj viņu vecāku prasmes un iemaņas. Nenoliedzami. Un tam tā būtu jābūt!
Bet vai tad šajā izpaužas vecāku "gudrība"! Vai vecāku gudrība (tā īstā) nav dzīves dzīvošanas prasmes? Zināšanas par labo un ne tik labo. Savas pieredzes (ja tāda ir) apzināšanās un tālāk nodošana bērniem, mazbērniem. Un arī, dažkārt, ļaušana bērnam piedzīvot savas kļūdas un izjust uz paša ādas šo kļūdu sekas - šajā ir vecāku gudrība. Un tikai tā ir tas, kas audzina, veido un palīdz bērnam attīstīties.
Arī skola dod kaut kādas zināšanas, bet būtu labi pasekot līdzi šim procesam un koriģēt bērna domāšanu - tas ir vecāku pienākums un šajā izpaužas arī viņu gudrība (bet nevis šo pašu zināšanu apjomā (kas arī nenāktu par ļaunu, dažkārt)).

Bet par to, ka vecāki "mācās" no bērniem. To nevajadzētu uztvert tik burtiski. Un šis mācīšanās moments vienmēr liekams pēdiņās, jo ir nosacīts, pat ļoti. Normāls cilvēks, pats par sevi, savā dzīves laikā attīstās un veic zināmu pašaaudzināšanas misiju. Bērns ir tikai kā nākamais posms dzīvē, kurā no dažādām situācijām mēs gūstam pieredzi un caur to notiek attīstība.
Bērns vecākiem nav nekāds "skolotājs" un viņam vēl tāls ceļš ejams, lai pierādītu sevi kā pilntiesīgu sabiedrības locekli.

_Krasula_ Tie, kuri ļoti iespringst par terminiem "bērni-audzina", "bērni- vecāku skolotāji" un tm., man personīgi rada par sevi aociācijas, ka ir dzelžainas... nākamās atbildes