Kādas ir jūsu attiecības ar sāpēm?

Lisbete      Gan fizisku, gan sirdssāpju gadījumos, ieraujos sevī. Kādēļ gan manu sāpju dēļ būtu jācieš kādam citam? Ja nu kādreiz, kad ir stipras fiziskas sāpes, un kāds uzmācīgi nāk virsū ( ne ļaunu gribēdams), tad reizēm gadās kāds neiecietīgs vārds vai attieksme, bet tie ir izņēmumi.

Teleskops      Ibumetīniskas!

znxjbm1      Emm, cenšos neizvēlēties 2. ceļu, lielā daļā gadījumu sanāk, bet noteikti, ka ir brīži, kad neizdodas, lai gan, manuprāt, ne ilgi.
Par fiziskām, ir nācies paciest pamatīgas, bet tas ir savādāk, tās arī var mazliet kontrolēt, psiholoģiski sevi noskaņot tām neļaut apturēt sevi, ja ir kas svarīgs.

janisb      Sāpes ir relatīvs jēdziens, viens no oda koduma jau "mirst", cits ar salauztām kājām desmitus klilmetus norāpo. Sauja pretsāpju līdzekļu ar atrisina lielu daļu sāpju problēmu. A "garīgās" sāpes ir vienkārši vāja rakstura pazīme

marselis      Ciesanas-sapes ir energija (katalizators),ka cels uz pilnveidosanos, ka klut labakiem-,arpus Es pie Dieva,vai cels klut sliktakiem,sevi -,uz Elli!

limonija      MrJones (2014-04-19 20:24) viedoklis - jā, es arī esmu nonākusi pie līdzīgām atziņām - lielas sāpes atbrīvo no ciešanām par sīkumiem...Nu kaut vai visa tā cepšanās par figūrārām, neglītu kāju formu utt.:D Jaunībā es savas kājas ienīdu(sportiski muskuļotas), bet tagad nāk smiekli par savu toreizējo attieksmi, es priecājos, ka man tās lieliski kalpo joprojām un vēnas nav jāoperē;)

Krasula_ (2014-04-19 20:29) viedoklis
Varu tikai piekrist Rubenim. Esot nelaimīgam ir grūti būt gaišam pret citiem.(c) Jā, diemžēl arī šis aspekts jāņem vērā...

van      Sāpes, vilšanās, neveiksmes ir ļoti liela daļa no cilvēka mūža, reti, kurš dzīvo nesaskāries pilnīgi ne ar kādām problēmām. Cilvēka izmaiņas to iespaidā ir ļoti individuāla lieta, kāds varbūt mainīsies uz labāko pusi, kāds uz sliktāko un kāds neko no tā neiemācīsies. Un ja uz to skatās no reliģijas puses, tad katru šādu lietu var uztvert kā pārbaudījumu. Galvenais cīnīties un nepadoties.

Piparkuka      Darot sāpes citiem vai- sev.
Piekrītu.

Nausikaja      Ja es darīšu sāpes citam, vai man sāpēs mazāk? Jeb - es sāpināšu kādu un izbaudīšu savu pieredzi dubultā? ( tas būtu tāds kā mazohisms...) Stulbi, manuprāt. Labāk gan neieciklēties uz savām sāpēm, meklēt dzīvē labo, gaišo un priecīgo (dīvaini, bet arī tas ir iespējams!)
Un, ķitvainazīt, kas ir kāda nabaga indivīda sāpes pret visām globālajām katastrofām?!
Nepleš drēbs....Akmens ir vēlies, priecājies draudze!

D55      sapes mus noruda,ja nerunajam par fiziskam sapem, bet vai tas speciali meklet un ja ir tas paciest?? laikam jau ne, jamak no sapem aiziet

jozolsen      Darīt sev sāpēs saucas mazohisms,citiem sadisms.Nu neesmu ne mazohists ne sadists..Neba jau nu katra izpratnei (cik nu tās katram ir) iešu pakārtoties..Pasaule jāprot pieņemt kāda tā ir...Kas citam liekas sāpēs,citam pat smieklīgi liekas..

JurisK      Cik cilveeku no kopeejaas masas vispaar gariigi aug un pilnveidojaas muuzha laikaa? Dziives pieredze nav pilnveidoshanaas. Saapju ietekmee saak gariigi pilnveidoties? Jaa, varbuut skaudri apjaush, ka ir mirstiigi un skrien uz bazniicu. Bet taa nav gariigaa pilnveidoshanaas! Arii nav pieejams tas zhurnaals, labpraat izlasiitu rakstu.

violinn      Pievienošos, ka bez raksta lasīšanas īsti nevar izprast, ko Rubenis ir domājis.
Man tā nesanāk, ka tikai divi ceļi. Ja ir bijis kāds liels pārdzīvojums, var sevi iesprostot vai iznīcināt kā personību, noslēgties. Bet kādā veidā tas būtu nodarīt sāpes citiem?
Var sākt dzīvot vieglāk, atvērtāk, kā jau te minēja, jo sīkās nepatikšanas vairs "´neķer"".
Ja ir galīgi dzīvība karājusies mata galā, tad, iespējams, var nonākt pie atklāsmes, ka daudz kas dzīvē darīts ne tā. Iespējams.

labriit      Cilvēkam vajadzīgi ir gan saapes, gan laime.
Laime padara cilvēku labsirdīgu, saapes viedu.
Un kas var būt labaaks par viedu, labsirdīgu cilvēku?
Kas var būt labaaks, kad cilvekaa mijas gudrība ar mīlestību un sapratni pret apkartējiem?
Tikai laimīgs cilvēks būs dumjš, tikai nelaimīgs kļuus skaudīgs, nenovīdīgs.
Tāpēc šīm sajūtām ir jāmijas.

Ananda_A      Individuāli. Vieni sāpēs kļūst cietāki, citi žēlsirdīgāki. Tā ir individuāla ievirze; vieni visu, kas ar viņu notiek, lieto, lai kļūtu par akmeni, otri no visa gūst izaugsmes iespējas, ne tikai no sāpēm.:)))

MaryClaire      manas attiecības ar sāpēm .. hmm, laikam sāpju slieksnis krietni pieauga pēc dzemdībām, jā, sāp gan fiziski, gan dvēseliski. tāpat kā visiem.
bet vispār es savas sāpes analizēju - meklēju cēloni, un bieži vien ātri atrodu un likvidēju. tas nav ibumetīns ne galvassāpēm, ne dvēseles sāpēm, jo ibumetīns [jebkas ārējs var būt par ibumetīnu] tikai bloķē, nevis atbrīvo.
piekrītu violin, kas saka - rakts nav lasīts, tāpēc diskusijā piedalīties ir grūti, izraujot no konteksta var rasties kļūdaini viedokļi.

par diviem ceļiem - iespējams, bet pirmais ceļš var notikt tad, ja pašā cilvēkā ir garīgas pilnveides iedīgļi, tad sāpes var būt kā katalizators, ierosinātājs, kas atbrīvo iedīgļus un ceļ cilvēku. tas notiek ļoti reti. man zināmu cilvēku vidū tādu nav, pavisam droši varu apgalvot! arī es pati, diemžēl, esmu ne pirmā ceļa gājēja.

bet par otru ceļu ..... nu, es baidītos apgalvot, ka tas ir apzināti - darīt sāpes citiem, - mērķtiecīgi, plānoti, atriebīgi, visu laiku tikai par to vien domājot kā nodarīt sāpes kādam apkārtējam. tas izklausās kaut kā ... neticami. es ļoti cienu Rubeņa kungu, bet man šķiet, ka viņš mazliet sabiezinājis krāsas, ja vien es pareizi izprotu viņa sacīto.
kā jau te minēja - bieži vien sāpju pilns cilvēks iekļūst tādā nepareizajā orbītā, kad viņam gribas taisnīgumu - man sāp, tātad, jāsāp būtu arī citiem. mēģinājums savas sāpes mazināt uz citu rēķina. protams, ka muļķīgi, bet mierinājums rodas. es drīzāk teiktu, ka tas nav apzināts akts, vien vēlme mazināt savējās. saistīts ar Ego. bet mēs visi esam zemes cilvēki, bez Ego - vai vispār ir iespējams? ...

limonija      MaryClaire (2014-04-21 09:55) viedoklis - ļoti laba analīze par tēmu;) Patiesībā jau mans mērķis bija uzzināt viedokļus par to, kāda ir ciešanu ietekme uz konkrētiem indivīdiem, un liela daļa atbilžu arī tam atbilst...Ne jau ir tik svarīgi piekrist Rubenim vai apstrīdēt viņu - laikam drusku par maz izskaidroju jautājumu. Katrā ziņā paldies visiem, kas piedalījās diskusijā - atliek vien novēlēt, lai ciešanu mums visiem būtu ne vairāk, kā spējam panest...Jaukas otrās Lieldienas!

Alison      Reagjēt uz sāpēm tikai mēgjinot no tām atbrīvoties ir nepareizi. Jālikvidē cēlońi - tas ir vienīgais pieńemamais veids.
Riebt citiem - ilgtermińā tas sāpes padara łaunākas.

kokto      Viss ir atkariigs jebkuraa gadiijumaa no pasha cilveeka cik vinsh speej pielaagoties arii taam pashaam saapeem . Izdziivoshanas instinkts . Viens kljuust par necieshamu indiviidu cits noviist deelj paari dariijuma cits nopurinaas un dziivo taalaak :)

Deisa      Manuprāt ir vēl arī citi varianti, piemēram, dēļ sāpēm uzskatīt sevi par upuri un rēķināties, ka citiem noteikti jāpalīdz. vēl ir iespēja stagnēt - samierināties, ka sāpes ir un vienkārši ciest - i pat nemācoties, bet arī citiem sāpes nenovēlot. Un ir arī cilvēki, kam sāp, bet apziņa ir atslēgts. Tāds nevar ne mācīties un pilnveidoties, ne arī citam sāpes darīt.