Kā pareizi nodzīvot dzīvi

Rashela      Nemaz nav jābūt pirms-nāves stāvoklī, lai noskaidrotu ko nožēlotu, ja būtu jāmirst šodien. Pietiek ar nāves meditāciju :) Un ja Tu saproti, ka gribētu darīt lietas savādāk, atvainoties, izrunāties, atklāt savas jūtas/ domas - nu kāpēc to nedarīt šodien un tagad!? Un kāpēc gan nedzīvot dzīvi katru dienu tā, lai nav ko nožēlot?!

Dzīvot šodien tā, it kā rītdienas nebūtu...dzīvot šajā mirklī tā it kā nākamā mirkļa vairs nebūtu...ar labāko motivāciju kāda vien var būt - būt laimīgam pašam un darīt laimīgus citus :)

Un saprast to, ka šajā pasaulē mums NEKAS nepieder. Nekas nav patstāvīgs - ne lietas, ne cilvēki, ne sajūtas, ne emocijas, ne attiecības...viss mainās nepārtraukti... Un ja man nekas nepieder - kāpēc gan lai es baidītos kaut ko pazaudēt? Darīt labāko, ko vari izdarīt tagad un baudīt mirkli. Tagad. :)

Rashela      *pastāvīgs

Aigars53      marselis- labs analizeetäjs, bet diez vai veerts.. ielikt katram ziidainim shüpulii pamäciibu un punkts

miglainaa_plava      JA nevari cilvēkam atzīties mīlestībā - tad arī nevajag. Tas nozīmē, ka viņa klātbūtnē nejūties komfortabli un droši, un intuitīvi jūti, ka nepatīc.

Kāds gudrs cilvēks teica - vienīgais, ko vari izdarīt šai dzīvē ir glābt savu dvēseli. Ja vien ticat pēcnāves dzīvei, tad ir vērts par to padomāt. Tad ir vērts krāt bagātību tai saulē, darot labus darbus šai saulē. Bet nu tas ir, protams, ticības jautājums.

Paula6      Padomāju...un nezinu nevienu cilvēku sev apkārt, kurš būtu savu dzīvi nodzīvojis PAREIZI. Ja tas tā būtu, tad sanāktu ļoti garlaicīga un neinteresanta dzīve. Kādas domas būs pirms nāves, to neviens nezina un nezinās, bet neko no savas dzīves uz šo brīdi nav jānožēlo...darbs patīk, īstus draugus pazaudējusi neesmu, dzīvoju tā kā liek man mana būtība. Dzīvesprieks, ja ir raksturā, tad tas arī dod to prieku par dzīvi, par cilvēkiem un to neviens cits nevar iedot, kā vien pats sev. Savā veidā nepatikšanas vai neveiksme dod pieredzi un māca dzīvot, vērtēt...Tāda gaušanās..ja man būtu tas un tas, tad būtu labi un es justos laimīgs nepalīdzēs neapmierinātiem ar sevi un dzīvi cilvēkiem.
Drosme atklāt jūtas...nedomāju ka tam ir vajadzīga drosme, bet pārliecība par savām jūtām gan un ja tāda ir, tad tas nepaliks neievērots. Atklājot tās (īstam tavam cilvēkam), arī atraidījuma gadījumā, cilvēks kļūst tikai bagātāks dvēselē un stiprāks. Ar komplimentiem gan nav jāskopojas...

ne_klausos      Cik nu ir bijusi saskarsme ar no dzīves aizejošiem cilvēkiem, neesmu nevienā gadījumā saskārusies ar šāda veida pārdomām. Izklausās pēc pārdomām pusmūžā un vēl mazliet, kad tomēr vēl nāves klātesamību neizjūt. Citiem vārdiem, literatūra. Iespējams, iz amerikāņu pavārgrāmatas "Kā cāļa zupa dvēselei".

GoodCompany      1) Kaut es būtu spējis vairāk domāt par citiem, nevis par sevi!

limonija      kad tu esi piedzīvojis izaicinājumu, īstu stīdu, nepatikšanas? vai tu atceries ka garšo tavas asinis no tavām lūpām, kad tavs ienaidnieks tevi izaicinia ne tikai tev draudot? cik sen? tā zūd jēga par motīviem. torpēdo pret ņižmažfigašstaļ un kas? un nekas. tantes oho.lv patrenkāt. par resnām pakaļām pasaukāt? tas ir liela vīra izaicinājums dzīvei.(c)

Vau, ku labs! Cepums fargo;)

ponytail      Brīdī, kad šķiet, ka tas ir pēdējais brīdis, nudien nenāk prātā nekas tamlīdzīgs. Varbūt mazliet nožēlas par to, ka neesmu kaut ko iemācījusies, sāpīgas bailes, ka jaunākais bērns vēl pilnībā atkarīgs no manis, apņemšanās, ja tomēr nenomiršu, tad gan dzīvošu krietni apzinīgāk... Kaut kā tā. Pusotru mēnesi atpakaļ to pilnām izbaudīju uz savas ādas (nu, to potenciāli pēdējo brīdi), bet nevienu mirkli nedomāju, par kaut jel vienu no tām piecām lietām.:)

Torpedo      Nu ja, laikam, jau tas viss ir buļšits - es esmu visām, atklājis savas jūtas vismaz 5 reizes - gan pret tām, pret ko bija, gan pret tām, pret ko nebija, bet jēgas nekādas

mazinhjais      Tas raksts ir tuvu patiesībai. Atbildiet , lūdzu, uz jautājumu:
kas jums būs svarīgs, pametot šo pasauli:
-nauda kontā, īpašumi, mašīnas...??
Tas viss paliks šeit, mantiniekiem...
Ko var paņemt līdzi??

Alison      Patiesā problēma ir nevis tajā, ka mēs nedzīvojam pēc šim pieciem punktiem, bet tajā, ka dzīvojam pretējās piecās kategorijās - esam pārāk atkarīgi no citu vērtējuma, pazūdam no dzīves raujoties piecos darbos, lai savilktu kopā finanšu galus; pazaudējam draugus un prieku, bet jūtu atklāšana vispar pazūd, kā opcija, jo visā šajā jezgā jau neko vairs nespējam just.
Nu un tad, kad kāds mēģina teikt - ka šitā, lūk, būtu bijis pareizi - atspārdamies ar atrunām.
Nav jau arī šis tēmā piedāvātasi variants nekāds pareizais.
Manuprāt pareizāk būtu dzīvot klausot sirdij :)

patiesiiba      Jā, arī es zaudēju 25 gadus no savas laimes jo nebija toreiz drosmes pateikt puisim, ka vēlos būt kopā tikai ar viņu, bet likteni neizmainīt un , lai arī pagājis tik ilgs laiks vienalga ceļi mūs saveda kopā.

Torpedo      patiesiiba , tu neesi viena savā nespējā - te 90% tādas, kas nespēj pārkāpt savam lepnumam un iedomātajai cieņai un labāk deklarē, ka nevienu nevajag. Un tā tā dzīve un 25 gadi arī paiet ..

Lucy      jāaa man arī interesē tā mirēju aptauja,tiešām tāda ir piefiksēta un miršanas gultas?:))) :DDD
Ar katru gadu tevī smeldze pieaug pēc attiecībām un ar katru gadu tev ir tuvāk un tuvāk impotence,ja jau nav,bet neraizē,ir ari citas jaukas lietiņas bez (c)torpeda brucināšanas:)
kop mazdārziņu,zvejo uz jūras mola bullīšus,butes un dāļā tos tantām uz ķēblīša sēdošām,viņām būs prieks un tu sajutīsies,kā ērglis:)
vēl vari piestaigāt uz kapiem,tur tagad sezona,viss mudž ar tantēm ar grabeklīšiem padusē,cik tā darbsa,piesakies atnest smiltiņas,kādu spaini ar ūdeni,tad kopā pasēžat uz soliņa,tad pavadi līdz mājām,skat cik jauki pavadīta pēcpusdiena:)))
(c)Kā pareizi nodzīvot dzīvi,kas zin,katram savi principi un iespējas,katrs ko pelnijis,ta viņš arī nodzīvo to dzīvi,ķer mirkļus,jo bumbas krīt arvien tuvāk un tuvāk:))ALELUJA

Deisa      Man pietika ar dažām grāmatām, lai saprastu, ka nevēlos dzīvot pēc sabiedrības klišejām, kuras pieņemu pat neaizdomājoties, kurām pati neredzu loģisku argumentāciju (jo vienkārši tā neklājas, tā nav labi, tā nav pieņemts utt.). Un paldies Visuvarenajam, ka attiecīgās grāmatas līdz manīm ir nonākušas. Esmu redzējusi cilvēkus, kas nomirst tā arī neapzinoties nevienu iemeslu, kāpēc viņu dzīve būtu bijusi dzīvošanas vērta, kas dzīvojuši ar apziņu "man taču nav iespēju, nav variantu...", cilvēkos meklējuši melus un nodevību, nevis kultivējuši uzticēšanos un atvērtību. Un tas ir neizsakāmi skumji.

Ananda_A      Superīga tēma! Dodos sacerēt pirmsnāves atvadu runu, ja nu kāds sadomā mani iztaujāt! Ko es visvairāk nožēloju:
1) ka tā arī neiepazinos ar torpēdo un furnitūru:DDD