Kā palīdzēt aizmirst un samierināties ar vīra nāvi

wolands      Diemžēl tikai laiks un kaut kāda nodarbošanas (jēga dzīvei) :( Izsaku līdzjūtību, atgriešanās process var ilgt gadiem :(

Lucy      nekā,laiks dziedē,man viena radiniece veselu gadu katru dienu pēc darba gāja uz kapiem,tā viņai bija vieglāk.Pienāca tāds brīdis,ka nācās mainīt dzīves vietu un ar to viss beidzās,mēnesī x tik brauca,tagad pati jau švaka,kad atved,tad labi.Izklausās,tāds pats variants,pikšķēja pie katra brīža,līdz apnikumam bērniem bija..

Deisa      Izsaku līdzjūtību! Taču, diemžēl, sāpes tiešām var remdēt tikai laiks. Ieminies mammai, ka tēta dvēselei smagi, ja viņa visu laiku raud. Viņš netiks aizsaules brīvībā, kamēr mammas asaras viņu nospiež. Pasaki, ka tēta dēļ, lai atlaiž. Lai nododas vairāk dzīvajiem.

tapatepat      Lai cik tas izklausītos līdz apnikuma, bet TIKAI Laiks un pārmaiņas.Pēc personīgās pieredzes varu teikt, ka pat pēc gada vēl ir ļoti grūti. Mainīju dzīvesvietu-prom no visa , kas atgādināja par notikušo, un tiešām pamazām palika vieglāk.Jauni draugi, jauni paziņas, kas neļāva skumt un bēdāties, palīdzēja izrāpties no bedres. Izsaku līdzjūtību!

duriks      Tikai laiks. Un tava (tuvinieku, uzticamības personu, draugu) klātbūtne. pēc tam pārējā sabiedrība. Esi klāt, arī ja krīt uz nerviem, nevari izturēt. Sakod zobus un esi klāt, palūdz palīdzēt, piešūt pogu, salāpīt bērniem bikses, nomazgāt traukus. Un nekādas tabletes, nekādā gadījumā. Klausies, uzklausi. Lai nu kā, jūtu līdzi...

JBG      Jā,tikai laiks.
Piekrītu te iepriekš rakstītajam.
Tikai laiks un atbalsts,kas kaut mazliet,bet novērš domas no notikušā ,spēj ko mainīt šādā situācijā.

selnija_      Tiku galā, savu tēvu apglabāju pirms gada 31.05.. Sapratu, ka nebūs man blakus sēdētāja līdzijutēja, pašai jātiek ar to galā, tik sāp joprojām. Laiks, vajadzīgs laiks, katram savādāks laikam.

bruunais      Laiks, protams. Varbūt var līdzēt kāds dzīvnieciņš kuru paņemt mājās (ja nav). Tomēr atslogo to visu smagumu ar savu mazo dzīvībiņu.

guntina123      Smagi,man ir pagajusi jau 5 gadi, bet domas un sirdi vins ir vel joprojam.

Ezjule      Nu nedomāju, ka par 3. mēnešiem var tā norimt atmiņas un domas par tuva cilvēka zaudēšanu. Man arī nomira mammīte. Ir jau pagājis 1,5 gads, bet vēl joprojām sāp...
Lai gan ir dažādi cilvēki.

piparbecinja      Pastāsti, ka viņš nav pazudis, tikai ir nonācis citā dimensijā un viņi kādreiz satiksies.

piparbecinja      Varbūt aizved viņu kādā nelielā ceļojumā - tepat pa Latviju vai uz kaimiņzemēm. Lai pavēdinās.

velneens16      Par nožēlu, laiks tikai pieklusina sāpi bet,pāriet pavisam tā nepāriet.

kudala      tas labi, ka raud, ka netur visu sevī, ja neraudātu un staigātu , it kā nekas nebūtu noticis, tad gan būtu iemesls satraukumiem. Laiks visu saliks pa vietām. Un aizmirst!!!!???? kā var ko tādu aizmirst??? Priekš kam?????

Mana mamma aizgāja korī dziedāt, tas novērsa domas , vismaz uz to brīdi. Ir pagājuši 14 gadi, bet aizmirsušas mēs tēti neesam.

Katyusha      Ja vari, esi klāteoša, bet tikai tik, cik pati vari, un ne vairāk !!
Vari uzskatīt, ka lai vai kā tas izskatītos un izklausītos, tomēr Tava mamma kaut kādā veidā noteikti mācās ar to sadzīvot... Prognozēt, cik tas paņems laiku konkrēti viņai - tas mums nav iespējams... Līdzjūtība !

Samurs      Jūtu līdzi, jo arī nesen to nācās pārdzīvot.
Bieži vien mēs šādās situācijās raudam, jo drīzāk žēlojam sevi :( Cik ļoti mums viņa pietrūkst :( Protams, laiks ir tas, kas aizvelk rētas, bet tomēr tie būs rētaudi...
Jūsu gadījumā tā nelaime laikam ir stipri jaunos gados, drīzāk mammai ir izmisums, ko darīt tālāk. Pamēģiniet atrast, ko darāmu, centieties pārliecināt, ka labi sasniegumi priecēs tēta dvēseli!
Un priecājieties, ka viņš Jums tāds bija un par to laiku, kuru viņš bija ar Jums!

Arma      Man palīdzēja fizisks darbs dārzā, bet no kora tajā laikā aizgāju - kaut arī piederu pie cilvēkiem, kas dungo visās vietās, tolaik dziedāt nespēju. Tāpēc domāju, ka drīzāk varētu palīdzēt dažādi darbiņi, kā jau duriks to norādījis.

labriit      Un tagad brīvie un vientuļie, novērtējiet savu situāciju- jums nebūs jākrīt depresijā, jāraud , jārīko izvadīšana.Un tie, kas sapņo par mīlestību vecumā, teikšu, ka tas drīzāk ir lāsts ne laime.

antikrize      labrīt- kāpēc lāsts? Kā mīlestība var būt lāsts?

zilbaarde      Manuprāt, vajag palietot ko nomierinošu, taču nesākt ar spēcīgajiem līdzekļiem. Labi ir broma preparāti. Ja viņa nekad nav lietojusi nervu tabletes, tas var palīdzēt. Galu galā nervu šūnas neatjaunojas. Tās jāsaudzē. Nevajag dzert katru dienu, bet ik pa laikam, kad uznāk melnie. Teiksim, pirms gulētiešanas. Tad otrā rītā jau jūtas mundrāks. Klāt gan vajag kādu interesantu darāmo. Vai nu rušināties dārzā, vai adīt ko sarežģītu. Nezinu, kādi nu kuram hobiji. Lai domas neiet vecā gultnē. Tas ir ļoti svarīgi. Un nekādā gadījumā nevajag sēdēt kapos. Pieminēt vajag, bet ir jādzīvo tālāk.