CIEŅA

fargo      Šis bauslis tieši norāda uz pienākumiem, kuri pieaugušiem bērniem jāpilda pret gados veciem vecākiem. Tas izriet no apsolījuma, kāds tika pievienots šim bauslim: „.. lai tu ilgi dzīvotu un lai tev labi klājas tanī zemē, ko Kungs, tavs Dievs, tev dos!”
Vecāki ir vienīgie cilvēki pasaulē, ar kuru starpniecību Dievs mani ir radījis. Ja es augstu vērtēju dzīvības dāvanu, tad saprotu, ka šī situācija ir vienmēr asimetriska, un tāpēc man ir ne tikai jāciena, jārūpējas par dažādām vecāku vajadzībām, bet arī jāizrāda viņiem gods. „No visas sirds godā tēvu un paturi prātā mātes dzemdību sāpes, atceries: viņi tev ir dāvājuši dzīvību. Ar ko gan tu vari atlīdzināt?”

Goda parādīšana ir nostāja, kura iesaista mūsu sakrālo jūtīgumu. Goda parādīšana vecākiem, caur kuriem Dievs ir devis ne tikai fizisko, bet parasti arī garīgo un pārdabisko dzīvi, netieši ir vērsta uz Dievu, kas ir dzīvības Avots. Kādreiz pat pārmetumus, kas bija vērsti pret mums, grēciniekiem, Dievs izteica šādi: „Ja nu Es esmu tēvs, kur tad ir Man parādāmais gods?”.

Evaņģēlija gars būtiski attīra un padziļina mūsu izpratni par ceturto bausli. Jēzus vispirms ar lielu bardzību atgādina, ka nav tik cēlu mērķu, kas attaisnotu vecāku pamešanu likteņa varā: Jo Mozus saka: Godā savu tēvu un savu māti! Bet jūs sakāt: ja kāds sacītu tēvam vai mātei: korban, tas ir, lai tas ir par upuri, kas tev no manis varētu nākt par labu, – tad jūs neļaujat nekā darīt sava tēva vai mātes labā. Bez tam Evaņģēlija gaismā jaunu nozīmi iegūst ceturtajam bauslim pievienotais apsolījums, kurā bija runa par svētību visa mūža garumā apsolītajā zemē. Kanaānas zeme tikai simbolizēja un pravietoja to Apsolīto Zemi, kuru Kristus mums ieguva caur Krustu un kurā Viņš kā pirmais iegāja caur savu Augšāmcelšanos. Tāpēc arī vecāku godāšana ir viena no zīmēm tam, ka esam paredzēti mūžīgajai dzīvei.

fargo      Cilvēki reiz kļūst veci...

Visbeidzot saskaņā ar Kalna mācības garu, bausli godāt vecus vecākus vajadzētu attiecināt uz mūsu attiecībām ar visiem veciem cilvēkiem.
„Pat ja saprāts viņu atstātu, esi iecietīgs un savos spēka gados neizrādi viņam necieņu. Kas godā tēvu, gandara par grēkiem, kas māti godina, ir kā dārguma krājējs.” Tātad saskaņā ar Evaņģēlija garu mums šos vārdus vajadzētu attiecināt arī uz citiem veciem cilvēkiem.

Tas tā ir, ka cilvēks vecumdienās reizēm kļūst neciešams. Viņā noris dažādas nelabvēlīgas fizioloģiskas pārmaiņas, mazinās spēja iejusties jaunā situācijā, un īpaši skaidri atklājas dažādi netikumi, kurus cilvēks visu mūžu nēsājis sevī. Starp citu, līdzīgs liktenis sagaida arī mūs, kas tagad esam spēka briedumā, protams, ja nodzīvosim līdz vecumdienām.

Bet no otras puses ir jābūt aklam, lai neredzētu, ka reizumis veci cilvēki piedzīvo rupjas netaisnības. Bieži pārestības veciem cilvēkiem nodarām neapzināti, tikai tāpēc, ka neesam raduši iejusties cita cilvēka situācijā. Mums grūti saprast, ka pat mazs troksnis var izvest vecu cilvēku no pacietības, vai arī, ka viņa vārgums ir tik liels, ka viņš pat nespēj uzraudzīt vārīties uzliktu pienu. Tādos gadījumos mēs apsūdzam vecāku kaimiņu vai pat miesīgo māti par pārspīlētu jūtīgumu vai slinkumu. Tātad vēsture atkārtojas. Viņi, kad bija jauni, arī šad tad mēdza apsūdzēt un nesaprata vecāku cilvēku. Varbūt arī mēs reiz kļūsim veci ... . Jēzus lika ne tikai runāt par mīlestību, bet arī īstenot to.

EliiL      Piekrītu.

Deisa      Pa lielam piekrītu, taču var visādi būt. Ja nu māte tik tiešām ir izpelnījusies necieņu, bet vīrietim ir nācies saskarties arī ar citām, cienījamām sievietēm? Nez kāpēc sieviešu sakarā neviens nemin alkoholismu, noziedzību utt. Un ja nu tā māte tāda ir, vai pret visām sievietēm dēls attieksies kā pret pabirām? Nav teikts. Turklāt arī kas ir necieņa. Kāds jau izdzirdot vārdu "muterīte" uzskatītu, ka tā ir necieņa, bet cits - personisku lietu uzticēšanu kā tādu uzskatītu par virināšanos un līdz ar to iesaistītās personas necienīšanu.

Helga_13      Kad man bija 20 gadi un mans puisis ne pārāk jauki izrunājās un izturējās pret savu mammu, man tas nepatika, bet es biju sava puiša pusē. Nekad neticēju, ka kādreiz viņš tāds būs arī pret mani. Pagāja gadi 15 un arī es to izjutu. Tā ir cieņa, kuru ģimenē neiemāca. Tāds attiecību modelis pārmantojas.

Lady_X      Ja tēvs nav cienījis māti, dēls necienīs ne māti, ne sievieti. Personīga pieredze