Sievietes loma vīrieša dzīvē...
Cik zināms,tad ir ļoti daudz vīriešu,kuri bez savas otrās puses dzīvē ir galīgi nolaidušies. Un daudz ir arī tādu vīriešu,kuri veikuši dzīvē lielus sasniegumus pateicoties tieši savai liktenīgajai sievietei. Vai šeit ir daudz tādu vīriešu,kuri bez savas īstās sievietes vienkārši grimst?
intuito
Vanesa, ja malies, tad nav svarīgi vai ap sevi vai vēl kādu! Ja ir vēlme sasniegt konkrētus mērķus, tad nekādas malšanās nav! Mīļš cilvēks nenoliedzami piedod dzīvei papildus garšu, bet pamatgarša ir jānodrošina pašam.
Un vēl par tēmu - esmu novērojis, ka izcilām sievietēm patīk "stutēt" kretīnus - beigu beigās nekas labs no tā nesanāk, tomēr šī neizsīkstošā enerģija ir apbrīnas vērta. Tai vietā lai palīdzētu un realizētu kopīgus projektus ar atbilstošiem vīriešiem - jo vērtīgāka sieviete, jo lielāku viduvējību izvēlas. Tāda kā misija, jeb bailes uzticēties un izlaist vadības grožus no rokām. Tik ilgi kamēr sieviete pati sevi nesaprot, vēsture atkārtosies - vērtīgs, izcils vīrietis, kurš piedāvā strādāt kopā, tiks "iznīcināts"(mūsdienās-ekonomiski, psiholoģiski, garīgi) pēc tam atrod viduvējību, kā māte "stutē un regulē" un kādu laiku tas arī izdodas, pēc laika "dēliņš" aiziet bojā, jo neko darīt īsti nav iemācījies un "mammītei" cits nekas neatliek kā izdarīt "pašnāvību" (mūsdienās-slimības, depresija, negadījumi,uc.). Klasisks piemērs: Jūlijs Cēzars - Kleopatra - Marks Antonijs. Tāpēc gudriem viriešiem iesaku iemācīties mīlēt sievieti neuzticoties tai pilnībā.
kokote Oi, Adamsone- pa tēmu aizrādīji (man až tagad gribās "zeme atveries" :) )- nezinu, kā tā sakļudījos, protams, ka Rozenberga, bet, ja pārējais koments arī domāts "manā adresē" - tad tas nav par mani. No skolas laiiem esmu sajūsminājusies i par Raini, i par Aspaziju. Un man patīk, ka viņi ir ar miesu un asinīm, tas viņu daiļradi padara daudz interesantāku, protams, cits jautājums ir, kā katrs tos faktus interpretē un kādus zemtekstus grib saskatīt. Man fantastiski paveicies ar neiedomājami talantīgiem, bgrīvdomīgiem skolotājiem, bet literatūras skolotājas man liktenis deva vienkārši ģeniālas (to tā pa īstam novērtēju tikai tagad)- toreiz padomju stagnācijas laikos, ļāva brīvi izpauzties, nemanāmi norādīja virzinu, provocēja uz analīzi- toreiz jau nebija tādas jēdziens kā "kritiskā domāšana" - bet viņas to manī ielika līdz kaulu smadzenēm.
Ananda_A Piekrītu intuito viedoklim par jauniem attiecību modeļiem un to, ka vērtīgus projektus spēj virzīt līdzīgi domājošie. Taču šāds viedoklis nāk kopā ar Gara briedumu, jo jaunībā virsroku ņem seksuālo vajadzību apmierināšana un bērnu audzināšana; tajā laikā prioritātei ir jābūt ģimenei, lai izaugtu emocionāli, garīgi un fiziski veseli bērni. Nevis tā kā tagad, kad daudzas sievietes vienas audzina jauno paaudzi!
| << iepriekšējās | Atbildes 41 līdz 43 (kopā 43) |
