Dullās Paulīnes sindroms dzīves otrajā pusē jebšu Cik un vai vispār mēs baidāmies no nāves?

mairita1971  Katra diena ir solis tuvāk kapam.Tātad jādzīvo tā,lai būtu vairāk dzīves dienu ko pēdējās stundās atceries ar smaidu.

Eneile  Tad, kad esi līdzās tuva cilvēka aiziešanas procesā, gribi negribi aizdomāsies par nāvi. Un pusmūžs laikam gan ir tas laiks, kad sākas regulārie bēru apmeklējumi. Līdz ar to, par nāvi nemaz neaizdomāsies tikai tas, kas paniski bēg no šīs domas.

Mona_Liza  Julianna Jūs rakstat pilnīgus murgus ! šokē , ka cilvēks var kam tādam ticēt (protams , ja viņš ir psihiski vesels).

rokons  Mirst mirklī, mirst gadiem. Pēdējais veids ir patiesi briesmīgs. Nāve acumirklī LAIKAM ir vienkāršāka. Der padomāt arī par pašnāvniekiem - vistraģiskāk, ja nomirt neizdodas, sakropļojas, vai arī mirst lēni un mokoši.
Bet stāsts nav par nāvi, filma arī ne. Ir tak pasaulē enerģiskas būtnes, kas sava ārskata demonstrēšanai dara visu ko. Šai gadījumā - nepiepildīto sapņu realizāciju

etc  Bailes no nenovēršamā ir normāla dzīves realitāte. Katrā gadījumā ir neomulīgi, ka vienā jaukā brīdī cilvēks pārstāj eksistēt kā dzīva būtne.

capitaine_tromperie  Galvenais lai pienāk fiksi bez slimībām.

Julianna  Mona Liza.. vot tā iet, kad cilvēks domā, ka nomirst un kirdīk. Bet! Nekas nebeidzas ar nāvi. Cilvēks tik nomet mēteli(Tev dostupnā valodā -- miesu). Un tālāk noteik tā, ka cilvēkam 40. dienu laikā jāattin sava dzīve. Piemēram cilvēks nodzīvojis 80 gadu. Vienā dienā (24h)jāskatās savas dzīves kinofilma 2 gadu garumā. Ko darījis, kā viņa darbība ietekmēja citus cilvēkus-- viņu emocijas(vienalga, vai dzīvs vai miris ). Nu un tad notiek dvēseles izvērtēšana. Kuri darbi pārsver. Labie vai sliktie. Augstakie spēki jeb Dievs cilvēka dvēseli netiesā. To dara dēmons. Ja viņam maz predjavu, tad cilvēka dvēsele var izlemt, cik ilgi atpūsties līdz nākamajai reinkarnācijai.Mums bija skolā meditācija. Bija jāpiedalās savās bērēs. Jebkurā brīdī varēja izstāties un "filmu " neskatīties. Bija šoka stāvoklis. Redzēju visus savus radus, lasīju visas viņu domas. Kad meditācija beidzās, mēs visi klusējām, pat mušu varēja dzirdēt telpā. Personīgi ar mani ir bijis tā, ka divreiz dvēsele bija atdalījusies no miesas. It kā manas acis redzēja visu , kas notiek telpā. Arī sevi. Uz sejas un ķermeņa bija violeti pleķi. Nekas neliecināja, ka tāda veseluha būs. Kad apjēdzu, kas un kā, zibenīgi biju ķermenī un grābstīju gaisu ar muti. Bet domāju par tādām lietām, ar kāzu viesiem, kā teica Coco, laikam nevajag runāt. Ā vēl gribēju piemetināt pie pirmā komenta, kad reāli sajutu, ka telpā ir Jamaloka. Baiļu nebija. Bija nožēla, ka maz padzīvoju un nevarēšu cilvēkiem palīdzēt. Man komunisma doki samācīja, kad iet lēkmes, vajag stingru mieru. Tāpēc jau no 80. gadiem biju atdresējusi sevi mieram. Vēl man ir tāds navarots, kad redzu avārijas uz priekšu. Pareizāk teikt kā būs sasists auto. Esmu gājusi klāt īpašniekam un teikusi. Jā, reakcijas ļoooti dažādas. No šoka līdz draudiem nodot policijai. Kādiem 3 desmitiem auto pateikusi. Tas nav pēc pasūtījuma, atnāk visnegaidītākā bridī infa. Redzu 2 bildes. Klājas virsū. Vēl normāla un tad deformēta. Iesaku 21

Ladybug  Ja nākas nāvei acīs ieskatīties, tad par to domāt vairs negribas, bet gribas tikai dzīvot.

Julianna  .. dienu ar to auto nebraukt. Es ļoti pretojos savam liktenim. Bet Augstākie spēki pacietigi auklējās ar mani, līdz es pieņēmu šo visu. Un ja būtu vesela kā zirgs, vai ietu mācīties vēdisko medicīnu? Da nekad! Tikai pievedot pie kraujas malas, tobiš nāves, citas izejas nebija. Vienmēr teicu, ka brīnums mani izglābs. Ir uz planētas zināšanas. Tā ka Mona, vari domāt ko gribi, ir tadas Tev tiesības. Varbūt pati jauna, vai dvēsele jauna. Lai veicas! Mēs te esam dvēseles pēc, ne miesu ar labumiem apkraut. Kad nomirstam, līdzi varam tikai flešku paņemt. Dvēseli. It neko citu.

AivarsN  Julianna jau visu detalizēti izskaidroja. Nodzīvota dzīve ir kā viena klase skolā. Ja pabeigsi sekmīgi, pārcels uz nākamo, kur uzdevumi sarežģītāki un līdz ar to interesantāk. Laižot muļķi, neko nemācoties un tikai izklaidējoties, pastāv iespēja palikt otru gadu tajā pašā klasē. Vārdu sakot, nākamajā dzīvē visas tās pašas problēmas un vēl citiem nodarītās pārestības, uz savas ādas jāizbauda, tik vēl smagāk. Ja ļaunus darbus darījis vairāk kā labus, sevišķi ja smagi noziegumi, tad ceļš uz kādu no elles līmeņiem, atkarībā no nodarījumu smaguma. Tāpēc veci cilvēki mēdz aiziešanai jau laicīgi gatavoties, līdzīgi kā skolēni pirms izlaiduma, steidz labot nesekmīgās atzīmes un gatavoties eksāmeniem. Sevišķi centīgie un apdāvinātie var apgūt divas klases vienā gadā. Starp nāvi un nākamo piedzimšanu, ir tādas kā vasaras brīvdienas. Taču vairāk gan tiek domāts par attīstību un sagatavošanos nākamajai reinkarnācijai. Tā ka no nāves nav iemeslu baidīties, ja nu vienīgi no ciešanām mirstot.

av2  https://www.youtube.com/watch?v=mSK61QRvGhI

rokons  Ir jau jaukas pasaciņas par dzīvību, bet praksē ir tā kā ir. Kā visi to redzam

dzilums  Par cik es ticu, ka esmu kas vairāk par kaulu maisu, tad mani nāve nebiedē.

CoCoSan  Tas tādēļ, ka jauns, veselības pilns, realizēties spējīgs un vēl kādam vajadzīgs. Tas tādēļ, ka ir ilūzija par dzīves bezgalību un nāves tālumu. Atliek vien kļūt bezpalīdzīgam, kā visa bravulība sakrīt kā kāršu namiņš.

Stāsts nav par to, ka nu rokas jāsaliek klēpī un jāgaida kaulainā ar izkapti. Stāsts ir par to, ka nāve jāciena un jābijā tāpat kā dzīve.

fargo  man liekas, smiešanās par nopietnām parādībām ir neirozes pazīme vai vieglprātība.
kad ir slikti, vieglprātība vienalga nav palīgs. bet neirozes parasti ir sekas. nereti bailēm un pārdzīvojumiem.

kādreiz, kad nes zārku ar cilvēku uz viņa kapu un domā par daudz ko, nesot(arī par to, lai nepakristu) zārku izkristalizējas cilvēka dzīves ceļš. sevišķi, ja tu viņu esi pazinis. nav jābūt teologam, lai būtu nojausma, kas sagaidāms. tas ir gandrīz vai instinktīvi.

viņa dzīve, lēmumi, pat valoda dot tik skaidrus mājienus par to virzienu, kur cilvēks ies un kas ar viņu notiks.

šo filmu es nevarēju skatīties ne bērnībā, ne jaunībā. bet citu iemeslu dēļ, kāpēc nevaru to panest savā šābrīža mūža pusē.

ir režisori, tādi kā tarantino un līdzīgi, kas izsmej un nievā visu. un dzīvē, pat bērnībā, šie cilvēki ir bijuši psihopāti. ķerti uz varmācību. reti spējīgi izjust līdzcietību. tur kaut kas ir sagājis šreijā.

cik bieži nav tā, ka kāds cilvēks joko, bet otram nemaz nav smieklīgi? parasti, jokotājs pārmet humora izjūtas trūkumu. bet iemesls, man liekas, ir pavisam cits.

anis  Filmā jau nebija runa par nāvi-nopietnu lietu,bet par cilvēku attieksmi un smieklīgām situācijām.
Visi zina,ka reiz nomirs,bet vai tādēļ nedzīvot? Reizēm aiz jokiem paslēpj bailes... Vai tā nav labāk? Var teikt,ka ir lietas,par ko neklājas jokot. Es teiktu,ka gadās neveiksmīgi joki-un tikai!
Un jā-joki nemazina cieņu! Par pirmsnāves ciešanām gan piekritīšu-reti kurš ļaundaris tās būtu pelnījis... Bet tikmēr manā zārkā glabājas āboli-nu nedien mantai dīkā stāvēt...

fargo  nāve nav dzīves beigas, anis. attieksme, tomēr, ir pret to tik dažāda, ka savādāk kā nihilisms nav izskaidrojama.
filma... autori un mākslinieki bija kaut kādā ziņa ierobežoti, savā izpausmē pret dzīvību un tās perspektīvu pēc tā, ko var redzēt. tomēŗ, tarkovskim tas netraucēja uzfilmēt monumentālo andrejs rubļovs. tas ir tik stipri par to visu.
https://www.youtube.com/watch?v=ak6rI-j07QU

mani neuzrunāja nevienā dzīves periodā šā tipa filmas. kā tā par paulīni. pat tad, kad nebija nekā labāka un prāta arī nebija ne cik daudz.

man liekas, jautājumi, kas šādā rakursā tiek apspriesti, var nākti vai nu no pieredzes, vai arī no atziņas. un pirmais tas liekas var būt tikai tad, ja tās tiešām ir bailes, piesegtas ar dīvainībām un smaidu, vietā vai ne. vai arī no uztveres līmeņa, kas kaut kādā līmenī izslēdz vieglprātību.

anis  Nezinu,beigas vai pāreja citā stāvoklī,līmenī. Tikai tas vairs nebūšu es un šeit!
Nezaimoju,neākstos,bet galvu nelauzīšu-atzīstu savu niecību... Mani vadījušas bērnībā gūtas pārdomas par pasaku,kur āksts novēlējis karalim vieglu nāvi. Un karaļa nolūgšanos pie āksta kapa,kad nāve nav viņu ņēmusi.
Un teiciens-tu saki?- ir folklorizējies.Tik ietilpīgs,pie esošā konteksta!

rokons  Ir Belšvicai cits stāsts BURBEĶĪŠA, ari ar aizsauli drusku saistīts. Paulīne no psiholoģijas skata ir cilvēks ar nepiepildītiem dzīves sapņiem, kas cenšas visu negūto kompensēt savā veidā.
Aina ar dejošanu faktiski ir atslēga aprakstam - Paulīnes biogrāfija :D
Nāves tai filmā nav nemaz, smaids un optimisms beigās

Lola45  Baidīties tieši no nāves, nezinu vai baidos. Bet ļoti baidos nepaspēt izbaudīt un pilnvērtīgi nodzīvot dzīvi. Man ir personīga pieredze, ka nāve piezogas nemanot un cilvēks nav piepildījis savas vēlmes. Tādēļ tagad dzīvoju daudz savādāk. Katru dienu dzīvoju kā pēdējo dienu - ar laimes sajūtām un nebaidīties no kā jauna. Kā sacīt jāsaka - dzīvoju ar pilnu krūti 👍😂
Un vēl....., katru dienu saku cilvēkiem visu ko jūtu, ko vēlos pateikt.

kosrem  Kaut man nav Paulīnes sindroms, nāvi uztveru kā saprotamu lietu. Agri vai vēlu tā būs klāt. Esmu savas dzīves augstākās virsotnes sasniedzis, apmierināts ar dzīvi. Vēl tikai raduraksti jāapkopo, lai paliktu dzimtai apraksts, un tad varu gaidīt viešņu.
Spriežot pēc senčiem, neviens savā nāvē nav miris. Visi ap 80 gadiem. Tātad man vēl 15-20 gadi garantēti, jo veselība laba. Nepīpēju, nedzeru. Optimists no matu galiņiem līdz papēžiem. Pat negatīvajā saskatu ko uzjautrinošu.
Pensija klāt,- dzīvojam uz pilnu klapi!

latgaliete1971  skaista gan tá nelaike,teica fotográfs,,,,