Vеcāku aiziеšana mūžībā!

incis1      Man šī tēma ir samerā svaiga,pagājuši 9 mēneši kopš mammas aiziešanas mūžībā. Smagi ir joprojām,nevaru pierast,ka esmu palikusi viena,nevaru samierināties. Iekšā rūgtums par dzīves netaisnību,kas man atņem pašu dārgāko. Asaras bieži birst,tāpat kā pirmajās nedēļās,mājās viss atgādina mammu. Nezinu vai vēlāk tikšu tam pāri,pagaidām nespēju. 2022-10-13

Ivonna05      Sāp jau vairāk kā 4 gadus, ik pa laikam uznāk atmiņas... 2022-10-13

fargo      es nevienu reizi neesmu aizgājis līdz tēva kapam. nevaru. manī mijās pateicība par viņa dotiem talantiem un pagaidām vēl nerimis naids par visu citu. par meliem, par lamām, pazemojumiem, mana dzīvnieka nobeigšanu, izsmieklu, gauduļošanu pa pjaņu.
es pat vēl tagad tam nevaru tikt pāri.
es nekad pret viņu nepacēlu roku, lai arī biju tik lielāks un stiprāks par viņu pat jaunībā. nevienu reizi. bet gribējās... tā gribējās.
tikai domas par to visu man rada kamolu kaklā.
gan kādreiz pāries. un tad es aiziešu. un visu piedošu. 2022-10-13

Roksana      katram taču tas ir individuāls pārdzīvojums. galvenais ko nevajag - nevajag sevī izvērst vainas sajūtu par brīžiem, kad rīkojies nepareizi, vai par to, ka varbūt varēji kaut ko mainīt ..
jo tāpat par to nākas domāt - kā būtu ja es būtu.. tāpēc jo mazāk, jo labāk. 2022-10-13

fargo      prasīju mammai, kā tad tā? kāpēc?
viņa man saka - tu viņu nepazīsti! viņš bija mūziķis, dejnieks, es pat tagad nevaru aizmirst viņu.
viņa dzejoļu grāmata ir pie manis pat tagad. es viņam uzcēlu pieminekli, dēls.

cik dzīve ir dīvaina lieta. pat ja ir prāts, pat ja ir izpratne... jā. kā viss notiek. 2022-10-13

Sassy14      Tēvs aizgāja mūžībā, kad man bija 25 gadi, mamma – kad bija 45, t.i 3 gadus atpakaļ. Tēvs bija spilgta personība un pasaules labākais tēvs, varu teikt. Un aizejot viņam bija tikai 62 gadi – bet infarkts…
Mamma bija 500% darba cilvēks, tikai 79 gados aizgāja pensijā un no dzīves aizgāja, kad viņai bija 84.
Nu ko es varu pateikt… cilvēks kļūst pa īstam pieaudzis ne tad, kad pabeidz kādu skolu, tiek kaut kur darbā vai kad pašam piedzimst bērni – tas ir labākajā gadījumā ceļš uz tapšanu par Cilvēku.
Kad abi vecāki ir viņā saulē, tad cilvēkbērnam ir laiks kļūt par Cilvēku – bet vecāki, ja ir bijuši daudzmaz labi, paliks visu mūžu atmiņā… 2022-10-13

Aina_Ko      Kad cilvēks nomirst, viņš aizejot mūžīgajā dzīvē. Nav jāskumst un jāpārdzīvo līdz vājprātam. Ar to jātiek galā un viss. 2022-10-13

tracer      Ir smagi.piekritu..sirds saap.gruuti tikt paari tuva cilveeka naavei.var mierjnaat sevi ka visi reiz mirsim..un arii par mums kaads skums..tirda cits jautaajums..ja nu peec naaves nekaa nav?nu nekaa.tukshums..jk dieva un vinsaules esiiba nav pieraadiita..stivens hopkins savaa laikaa pieraadiija ka peec naaves nav nekaa..gudrs vecis bija...kautkaaa zinaatnei ticu vairaak kaa sveetaa uudens slakstiitaajiem apmainjaa pret naudu 2022-10-13

Elfrida      Man grūti domāt par nāvī... pat par ienaidnieka, proti, nelabvēļu nāvi.
Paskaidrošu kāpēc.
Man vēl nebija 2 gadi, kad izjuka visa mana ģimene - mammai nomira mamma (mana vecāmamma) un mamma izšķīrās no mana biol. tēva, jo tas cilvēks, izrādījās, agresīvs kauslis, kas varēja iesist.
Nonācu b/d, skaicamajā silītē, kur bija jāatrodas no pirmdienas rīta līdz piekdienas vakaram.
Vietu nemaz b/d tā uzreiz nevarēja dabūt, tāpēc mani ielika krievu val. b/d.
Es latviski sapratu, bet mājās, tajās retajās reizēs, kad biju, ar mammu sarunājos krieviski.
Bet ne par to.
Man, tik mazam bērnam neviens neko nepateica, kapēc esmu ievietota d/b uz nedēļu, kāpēc man nav tēva, kāpēc man nav emocionālas saites ar māti.
Jo es atsvešinājos no mammas tajā bērnībā.
Bija laiks, kad man likās, ka mana mamma ir iela un katrs uz tās ielas sastaptais cilvēks.
Nesmejieties, kad lasīsiet. 2022-10-13

Ezjule      Apm. piecus gadus nevarēju runāt par mammu bez asarām acīs. Nu pagājuši jau 10-gadi. 2022-10-13

Rudaabestija jautājuma autora komentārs     Alisa! Domāju Tеv pašai sеn piе kāda spеciālista jāaiziеt! Tāds iеspaids rodas no tavas vеrbālās izpausmеs! Tееma rеāla,tikko paglabāju mammu.Paldiеs visiеm,kas dalījās pārdzīvojumos! 2022-10-14

ketija64      Dzērves kad kliedz, vienmēr domāju par dvēselēm, par aizgājušajiem. Tāpat pie jūras, vērojot saulrietu, dažkārt šķiet, ka tur aiz sārtiem mākoņiem ir aizgājušie tuvie, mīļie cilvēki, ka viņiem TUR kādi svētki notiek! :) Vispār jau visa dzīve ir kā viens mirklis, skaists mirklis! 2022-10-14

Alisa      Rudaabestija, man izrādījās taisnība visās pozīcijās. Gan par to, ka tu meklē enerģijas donorus :"Paldiеs visiеm,kas dalījās pārdzīvojumos!
2022-10-14 20:46",
gan par to, ka sēru sajūtu mazina citu emociju iedošana, šajā gadījumā, dusmu 2022-10-16

Rudaabestija jautājuma autora komentārs     Alisa, nеvajag tееlot psihologu, savos slееdziеnos kļūdiеs! Katrā tееmā tееv vajag ko iеspļaut!Diagnozеs nеuzstādu! 2022-10-16

av2      Mazliet jau atkariigs no tiem vecaakiem arii. Cik saapiigi zaudet tos..... 2022-10-17

Caune      Kad aiziet vecāki, saprotam, ka esam nākamie rindā.
Rudens ir veļu laiks. Atceramies un aizdedzam svecītes. 2022-10-23