Labdarības negatīvā puse

Dzhokonda      Diemžēl tā ir, jo vairāk kādam meiģinu izpalīdzēt, jo pēc tam jau tam cilvēkam rodas iespaids, ka tas ir mans pienākums.....un reizēm tā reakcija par atteikumu, ja nevaru ko palīdzēt vajadzīgā momentā-ir visnotaļ negatīva no tā cilvēka.....

RX5      redz.. labdarība jau pašos pamatos, ja tiek nepareizi pasniegta, sāk gļukot... cilvēki, kas dod, nereti pārprot savas pilnvaras (ja tā vispār var teikt) - devējam allaž šķiet, ka pretī pienākas "kaut kas"... un parādās tieksme justies pārākam.. jo dod.... savukārt tos, kas ņem var iedalīt divos (iespējams pat vairāk) tipāžos.. kas ņem un saprot, ka neba kājas jābučo, bet jābūt pateicīgam, vismaz domās.. un otrie, kas ņem un prasa vēl un vēl.. ar uzskatu, ka man ir slikti un man pienākas...
vislabākā un nesavtīgākā ir anonīmā labdarība...

KONSUL      Nuu... ir tai lietai divas puses: bet es domaju, ka ziedotajam/devejam nav jadomaa par to... noziedo/paseko lidzi kurp aiziet ziedojums un aizmirsti! Citadi, bus pagruti:)

Vishnu      kapec ne? es jums anonimi iedosu savu konta nr sarunats? ;)

ssaulla      nu nez vai vajag to tik saasināti uzvert????
ari esmu atdevusi labdaribai pusi savu mantu reiz.....un ne jau anonimi..jā pēc tam mani ik pa laikam informēja kad atkal tiek vākti lidzekļi,mantas utt.bet es to uztveru normali,mani vienkārši informē,no manis neviens neko NEPIEPRASA!!!!!!Ja es uztvertu katru e pastu savā pastkastē kā pieprasijumu,tad nošauties ko?......Cilvēki tikai informē,ja nu kādreiz man vai kādam citam ir ko ziedot......Tas viss.Kad man nav tad nav.kad bus labprāt piedalīšos.

Kamija      Nav taadas pieredzes! Un paldies Dievam... :p

La_mour      Labdarība. Nu neviens Tev pie deniņiem netur pistoli un nepiedraud, ja nenoziedosi vēlreiz, tad tiksi nošauta!
Uztver visu daudz vienkāršāk, jo tā ir tava brīva izvēle kad, kur, kam, ko, cik Tu kaut ko ziedo!

violinn      Mana pieredze, ka turos pa gabalu. Esmu piedalījusies vairākās " došanas"` akcijās, ja to tā var nosaukt. Man iestājas līdzcietība, jūtos pagalam slikti, ka nevaru to turpināt, pat ta kā vainīga. Tāpēc labāk neiedziļinos ja redzu un jūtu, ka varu palīdzēt, tad to daru, bet diezgan "oficiāli".

cloudberry      ja te jau neiet runa par savu vai berna nederiigo mantu atdoshanu, bet nopietnaakaam lietaam-
kaa sanjeemeeja ( nu, iisti taa gan nebuutu labdariiba, bet drizaak taada negaidiita nesavtiiga paliidziiba) saaku ar laiku izjust kaunu, paraadaas paraadnieces sajuuta.
kaa deveeja,diivaini, atkal izjuutu kaunu, ka esmu kaut kaadaa zinjaa "labaakaa"statusaaa kaa tas sanjeemeejs, un jaa, nenormaali kaitina, kad to saak uzskatiit kaa manu pienaakumu bezmas. juutos neerti un nespeeju atteikt.. gribas beegt. murgs.

Arturs48      Ziedojiet pēc iespējas vairāk, Eņģeļi pār Latviju, vēl visi darbinieki nav kļuvuši par miljonāriem. Eņģele, kāpēc nomira Tavs tēvs?

vera12      Cloudberry, arī tā! Draudzene man uzdāvināja dārgu dāvanu, bet ar laiku man radās nelāgas sajūtas, gandrīz vai dusmas, sak tev ir ko dot, bet es tā nevaru izdarīt...

apmaacaams      ziedot ir patiikami esmu to daudzkaart piedziivojis ,bet dikti nepatiikami ir ja jau diezgan atklaati ziedojumus izmanto pašlabuma gūšanai ,dikti šķērma dūša paliek .

vera12      Savukārt anonīmie ziedojumi var nonākt pie tikpat anonīmiem saņēmējiem vai to starpniekiem...,nu vismaz cilvēku attiecības tas neiespaido!

art_deco      Ja ir gadījies, ko ziedot vai atdot, tad atdodu un aizmirstu un nedomāju kas un kā to lietos un kā pateiksies.

SievieteMelnaa      Nav taadas pieredzes. Maksaajam nodokljus un punkts.

ponytail      Tas tikai parāda, cik daudz visa kā ir mūsu galvās. Nupat manu bērnu skolā bija "Labestības dienas" akcija, sīči stiepa visādas mantas - savas rotaļlietas, kaut ko no apģērba, grāmatas, skolas lietas. Vienojāmies, ka tiek pārbaudīta mantu kvalitāte - nenesam saplēstas vai sabojātas lietas. Pašiem šobrīd nav spožākie laiki, bet bērni kaut kā viegli pieņem domu, ka citiem ir vēl grūtāk un labprāt dalās ar to, kas viņiem ir.
Kādu nedēļu pēc šīs akcijas puika saņēma dāvaniņu (kas sagatavota no ziedojumiem) no Kristīgās misijas (Samarieši vai kas tur vēl). Iekšā bija visādi sīkumi, lietas, kuru viņam netrūkst, bet kuras tomēr var noderēt. Apžēliņ, kas par priekiem bija!:) Visu pēcpusdienu tika staipītas un grozītas tās mantiņas, saliktas un pārliktas pa vietām. Uzreiz tika atrasta viena mantiņa - beanie babies sunītis - kas tika laipni atdāvināts māsai, un arī tik pat priecīgi pieņemts (māsai jau tūlīt būs 16). Bērni vienkārši priecājās. Tas mums, pieaugušajiem, visādas stulbības lien galvā, mēs nespējam ne ar prieku un pateicību ne dot, ne saņemt.
Vienmēr esmu uzskatījusi, ka tas, ka man kaut kas ir, nozīmē vien to, ka man ir iespēja tajā dalīties. Iespēju robežās esmu to darījusi. Un, ja man rodas kaut kādas nepareizas sajūtas saistībā ar to, tad meklēju tām sakni. Jo, ja ir vainas apziņa un kauns - tad taču ir par ko? Ja nav par ko, tad šīs sajūtas vienkārši jāizslēdz. Un jāpieiet lietām ar bērna vienkāršību - ja man ir, es dalos, ja citam ir - arī viņš dalās. Un, ja citam ir sāpoša sirds, un viņš vairs neatšķir pienākumu no labas gribas, tad atliek vienīgi izjust nožēlu par šo faktu, nevis jāsāk analizēt, kas, cik un kuram pienākas.
P.S. Par ziedošanu kā tādu jau kādreiz ir runāts - mans viedoklis nemainīgi ir šāds -

ponytail      ja gribi dot, nejautā, kas un kā ar doto rīkosies. Ja gribi jautāt - nedod. Visiem būs labāk.

vera12      Devēja viedoklis jau ir puslīdz skaidrs, vairāk domāju par saņēmēja izjūtām!

TicCerMil      Man kaimiņi, audzē dārzeņu tirgum, vienmēr nes visu un pat neprasa vai vajag, par pirkšanu vispār neielaižas nekādās runās, ir jau neerti kautko prasīt viņiem, jo zinu ka nekad neatteiks un maksu neņems, bet katru seleriju vai puravu katreiz no tirgus ar negribas stiept ja blakus var dabūt. Tā nu mēs sadzīvojam, padalos ar zivīm ja gadās labas samakšķerēt.
Bet vislabāk man patīk kā teica Jaunsudrabiņš savā Za;ļajā grāmatā, ka nevajag jau tūlīt labu ar labu atlīdzināt, dzīvē būs kad Tu varēsi kādam kautko dot. apmēram tāda tā doma bija un man viņa ļoti patīk, tāpēc dalos ar visiem ja man ir ko dot un nav žēl un sirdsapziņa nemoka, jo apzinos ka labi darbi nekad nepazūd tie atgriežas pie Tevis tad kad Tev tas visvairāk nepieciešams:DD

violinn      ponytail...jā, tas būtu par lietām, ko dodam, atdāvinām, saņemam. Es vairāk runāju par to, ka tiek Apmeklēti tādi cilvēki, ar viņiem tiek runāts, pakavēts laiks... kaut vai bērniem slimnīcās, pie kuriem neviens radinieks neatnāk, jo tādu vienkārši nav....apmeklējums aklo cilvēku pansionātā...kur reāla saskare ar cilvēku. Viņiem pat tās lietas nav tik svarīgas kā tas, ka kāds par viņiem vispār iiedomā. Nu nav tā, ka būtu jāmeklē kāda sakne manām sajūtām, bet sajūtas ir skarbas. Sapratu, ka to ilglaicīgi nevaru darīt, laižu sev par daudz to visu klāt un viss...izbeidzu šo lietu.

Jautriite37 pilnībā piekrīt ponytail:)
tie,kas uztraucas,kur aizies tā saziedotā nauda,tas jau pats arī labāk aliņu nopirks nekā noziedos to latu:))))) nākamās atbildes