Labdarības negatīvā puse

Jautriite37      pilnībā piekrīt ponytail:)
tie,kas uztraucas,kur aizies tā saziedotā nauda,tas jau pats arī labāk aliņu nopirks nekā noziedos to latu:)))))

ssaulla      violinn,tādas sajūtas paši laižam sev galvā..diemžēl visiem nevar palīdzēt...bet ja gribās palīdzēt,tad nu 2ām grāmatiņam menesi nauda atradisies,vai pat no kāda grāmatu plaukta kas atdod,aiznest....pašai sirdii labak paliek..a tiem bērniem no tavas uzmanibas labāk paliek,nevis tikai no tām entajām mantaam....paņem grāmatinjas,aizej palasi viņiem..vai dabu no kāda portativo (ja pašai nav)nopērc multenes,vi aizņemies,uzcep ātro kūku, un aizej paris stundas pasēdēt,paksatities multenes ar viņiem...tā jau bus milziiiiiga palidziba un atbalsts tiem bērniem......varianti ar ierobezotiem līdzekliem ir cik tik uziet...vajag tikai gribēt....
izbeidzot palidzēt,diezvai cilvēks var justies labāk...ideāli pateica-pontyail,no maziem bēnriem var mācīties,to kā viņi to dara,bezrūpīgi,un no sirds,vakarā aizejot gulēt ar domu,ka eis ko labu izdarijis.......nevis pagriezies un aizgajis,jo slikti pati juties....

Lucy      Neziedoju izzaprincipa.
Pietiek savējo kam vajadzīga palīdzīga roka.

ponytailPA      vera12 - no saņēmēja viedokļa ir tieši tāpat. Ja cilvēks atzīst, ka viņam ir problēma, vajadzīga palīdzība - viņš to pieņem. Ja viņš jūtas vainīgs to saņemot (nu, apmēram - grauž doma, ka tā palīdzība jau nemaz nepienākas, bet tam devējam, maitam, tak tomēr pieder daudz vairāk, nekā viņam vajadzīgs), tad atkal nonākam pie tā paša - problēma ir galvā.

vera12      Tā varētu būt, ponytailPA, jo mēs neesam bērni....

nakc      Esmu ar savu deju studiju koncertējusi bērnu namos un bieži vien tiem bērniem vajag tikai to draudzīgo komunikāciju nevis materiālo devumu. Turklāt tas emocionālais gandarījums ir bijis abām pusēm.

Donkihots      Daudz ko nozīmē vai ziedo anonīmi vai personīgi cilvēkam. Jo ja anonīmi tad tas ir bezpersoniski - neviens pēc tam nedz var nedz ir tiesīgs ko vēl pieprasīt. Bet ja personiski - arī es esmu saskāries ar to, ka cilvēks sāk pieprasīt lai to dara regulāri, gandrīz kā nopelnītu pasākumu...un tad paliek mazliet šķērmi ap dūšu un rodas sajūta, ka mani "izmanto" jo arī mums taču kaut kā tie līdzekļi ir jānopelna..
Tāpēc turpmāk laikam būšu anonīmo ziedotāju piekritējs:)

Donkihots      To ponytail - man liekas šeit mazliet par citu aspektu gāja runa, nevis par gribēšanu dot un pēc tam sajūtām vai vajadzēja/nevajadzēja, bet gan par saņēmēja attieksmi jo var sanākt tā, ka šo labdarību sāk uzskatīt kā pienākumu no devēja puses un pretī tiek saņemtas negācijas ja nav ko iedot... es vismaz tā to saprotu.

cilveex      Nozīme ir motivācijai. Gaidas uz atdevi rada vilšanos. Kā atdevi var sagaidīt ne tikai materiālo, bet protams arī morālo labumu, kas arī ir maksa. Jebkura samaksa reti kad parsniedz gaidīto. Alga parasti ir vai nu adekvāta, vai par zemu. Atkārtoju - arī moralais gandarījums ir samaksa. Gaidot šāda veida samaksu arī ir vilšanās.

av2      Ziedot nav probleemu, ja to dara anoniimi, bet ar paarlieciibu, ka dotais tiessaam sagaadaas kaadam prieku , vai tiessam izpaliidzees gruutaa situaacijaa.
Piennem paliidzibu ? Arii domaaju , ka nav probleema.Ja tiessam "sliikssu" , piekkeerssos jebkurai paliidziigai rokai.
Nevajag sarezggiit vienkaarssas lietas:)

ponytailPA      Donkihots - es jau, principā, arī par to pašu.:) Jebšu par to, ka saka cilveex, ka nozīme ir motivācijai. Ja cilvēki ir gatavi dot un gatavi pieņemt, viss ir kārtībā, nav nekādu gaidu un cerību par to, ka saņemsi vairāk. Ja cilvēks nav gatavs dot, viņš gaida pateicību, ja nav gatavs ņemt - gaida, ka dos vēl, vēl un vēl, jā, un dara to uzmācīgi, likdams devējam justies vainīgam. Un tad nu no devēja motivācijas un - ja tā to var nosaukt - garīgās gatavības ir atkarīgs, vai viņš būs gana stiprs dot vēl (vispār dot, nevis konkrētajam saņēmējam).
Vēl viens piemērs par bērniem. Un vecākiem. Organizējām brīvprātīgos darbam dzīvnieku patversmē. Pieteicās pārsvarā pusaudži, kam lielākai daļai vecāki neļāva piedalīties. Un viena mamma man pateica tā: "Un kāpēc to darīt? Kas viņiem par to pēc tam paldies pateiks?" Nu, nepateiks jau arī, tikai ries un ņaudēs. Bet tai mammai bija svarīgi, lai PATEIKTU. Šādiem cilvēkiem, atkārtošos, sava un citu sirdsmiera labad būt savi maciņi jātur tieši tādā pašā stāvoklī kā savas sirdis. Kas attiecas uz iespēju ziedot savu laiku un darbu - nu, tas ir vēl daudz grūtāk kā ziedot naudu vai mantas. Jo ir jābūt rezistencei ne vien pret paša vēlmi sadzirdēt "paldies", bet arī pret to, ka ņēmējs var pierast, turklāt tas ir krietni smagāk nekā tad, ja pierod pie ziedošanas mantiskajām izpausmēm.

wip4      `Turpmāk arī laikam tikai anonīmi...:((
...ziemas spelgonī pie savām lauku mājām ievēroju meitenītes gumijas zābaciņos, plānās drēbītēs.... No kaimiņiem uzzināju, ka tajā ģimenē bernu daudz, valda trūkums.Kopā ar draugiem savācām siltās drēbītes, apavus no pašu bērniem.Daudzas lietas bija pat jaunas, ar visām birkām, vienkārši par mazu kļuvušas - bērni izaug pārāk ātri. Aizvedu, domājot tikai par tām meitenēm.Kā viņām iemirdzējās acis! Toties māte izsvieda maisiņus pa durvīm ar vārdiem, ka viņai neko nevajag no bagātnieku lupatām....
Savācu visu un nesu uz miskastēm ar domu -NEKAD VAIRS!!
...nespēju saprast vecāku bezatbildību - bērni taču nav vainīgi!

p_p      Pieļauju, ka ir atrodami tādi labdari, ka drīzāk varētu nošauties, nekā pieņemt jel ko no viņiem pieņemt.
Pieļauju, ka atrodami tādi saņēmēji, kas uzsēžas savam labdarim uz kakla un izsūc viņus sausus.
Bet nevajag vispārināt atsevišķus sliktus piemērus.
Labdarība, līdzcietība un tamlīdzīgas "-ības" vispār ir ļoti slidena lieta - mandomāt, lai mācētu dot un mācētu saņemt, prātam un sirdij jābūt pareizajā vietā.
Tomēr, mūsu valsts kritiskajos sociālajos apstākļos, ir reizes, kad cilvēka dzīvība vārda tiešā nozīmē ir atkarīga no līdzcilvēku labdarības un ziedojumiem. Pavisam nesen biju vienam šādam gadījumam lieciniece un esmu lepna, laimīga un aizkustināta, ka cilvēki, kurus man ir tas gods pazīt, nav vienaldzīgi pret citu grūtībām.

fifidrilla      Palīdzības saņemšana vispār ir pazemojums, tāpēc ņēmēji bieži ienīst devējus. Katram gribas būt nozīmīgam un nopelnīt pašam savu iztiku. Izņēmums varētu būt situācija, kad Tu zini, ka vari un ka izkļūsi no nelabvēlīgās situācijas, tikai šobrīd vajadzīga palīdzība, piem., nokļūsti slimnīcā.
Un reāli besī daži labdari, kas pilnīgi uzbāžas ar savu palīdzību, bet skaidri redzams, ka vēlas savu pašapziņu celt uz citu rēķina, pēc tam staigā un lielās - viņs tak neko nevar, ja nebūtu ES, kas palīdz nabadziņam. Pretīgi.

enderlin      Iedevu šodien vecam pankam Superneto 4 santīmus aliņam (pietrūka melnās kapeikas), tiešām sajutos paveicis kautko vērtīgu :)

_chiepa_      dot ir vieglāk, nekā ņemt. Vispār - devējs dod, kamēr ir ko dot; ņēmējs kļūst atkarīgs - viņam vajag nepārtraukti citu labvēlību. Bet ir dažādi gadījumi - par iedoto naudiņu var nopirkt zivi, bet var arī nopirkt makšķeri. .
..ha, neko jaunu nepateicu..

riks      tikai 1 nianse - devējam visas iespējas atmazgāt ♥-apziņu!

vera12      Vēl viena grūti saprotama nianse, nupat izlasīju:
Mums jācenšas iegūt to cilvēku labvēlību, kuriem vēlamies palīdzēt, nevis to, no kuriem paši gaidām palīdzību.
Ž.Labrijērs

Karinka      nu jau gan tu , vera13, sāc filosofēt...
kas tas tāc ir Ž.Labrijērs, ka viņa savārstījums tagat būtu jāatgremo?
es pievienošos fifidrillas teksatam un lūgšos šņaba dievam Zevam, lai man nekad nav jāgaida neviena žēlsirdības dāvanas..:(

mei_bi      ... ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši. (Mateja 25:40)