Piedošana vai pašlepnuma zaudēšana?

av2      ja godiigi, tas atrkariigs, ko rikteejies piedot. Ir lietas, kaa kraapssana, ko taa iisti tomeer nevar piedot neviens.

Lucy      Nepakļaujos,nepiedodu un atmaksāju lēni,bet sapīgi..ņeku... man pāri darīt,tādus tārpus jāignorē un jāsit pa sapīgo pretīm.
Nesaprotu to piedošanu,ja var vnk ignoret ar tadiem cilvekiem sev netīkamiem netikties!!

stardust      woland, vai Tad Tu tiešām domā, ka ir normāli, izteikšos autores vārdiem, "rīt krupjus"?! No vienas puses, ja cilvēks pats jau to procesu apzīmē ar šo jauko izteicienu par krupjiem, tad kā tad ir ar to mīlestību... un, no otras puses, ja kāda darbības nozīmē, ka otram regulāri jārij tie krupji, tad kur tur mīlestība, mm?
Ja viss ir kārtībā - reizēm jau var gadīties, un tad tas arī nerada tādas aizvainojuma jūtas par tēmu krupju rīšana, vnk piedod, jo mīli to cilvēku, tomēr, ja tas notiek bieži, tad ir gan viela pārdomām.

zibspuldze      var zināt vienkārši - jānovērtē kāda ir mīlestība :1)veselīga, patiesa, sevi un otru cienoša , jeb 2) neprātīga,slima ? Jāapzinās savu lepnumu. Ja tev liekas, ka piedodot tu zaudēsi pašlepnumu , tad tādā gadījumā nevajag piedot.

violinn      Kādas tik glupības tiek sastrādātas tā saucamā pašlepnuma vārdā. :) Biezā slānī.
Var būt katram pašam kādi personīgie tabu. Bet arī tie reizēm ir izkustināmi.
Pašlepnumu pats sev izdomā. Un vēl uzfrišina no apkārtējo viedokļiem. Ko patiesi jūt, pats sev var arī neatzīt, nedod Dievs, paies vēl zem robežas - ""Mans pašlepnums"".

Pelle      Robeža ir katra individuālā cilvēka apziņā, t.i., ja jūties kā "lupata", tad tur vairs nav nekas jāpiedod.

wolands      stardust - definē "normāli". Blaumaņa "Purva bridēju" atceries? Katrs mēs zinam dzīvē vismaz dažas ģimenes, kas tā dzīvo. Un mīl viens otru (vismaz pa savam). Vairāk kā te esošā publika ir spējīga iedomāties. Pārsvarā gan "piedevējas" ir sievietes IMHO. Šajās ģimenēs tas bieži strādā gadiem, līdz kamēr vīrietim parādās veselības problēmas, tas atmet alkoholu, sexu, pīpēšanu un visu citu, kļūst par garlaicīgu post-alkoholiķi, bet visbiežāk arī pēc tam ģimene neizjūk, drīzāk otrādi.
Vai tas ir ´normāli´? Kas es tāds, lai par to spriestu? Viņiem tas strādā. Lielākajai daļai, kas te tusē ir viss pajucis un viņi ir vairāk vai mazāk vieni. Kādas tiesības šeit esošajiem būtu moralizēt par šo tēmu? Cilvēks ir izvēlējies "rīt krupjus", tādēl, ka uzskata, ka otrs ir tā vērts. Un ne jau mēs varam noteikt vai tā ir pareiza izvēle vai nē.
Vai man tāds modelis patiktu? Nē, bet kapēc, lai mans viedoklis te būtu svarīgs?

Pauls      Ja cilvēks kādam piedod, viņš nezaudē pašlepnumu, bet izdara gluži pretējo - liek citam cilvēkam palikt viņam parādā.

Deisa      Saprātīga piedošana manuprāt ir tad, kad saproti, ka cilvēks tevi ir sāpinājis, bet neapzināti. Ja tas darīts apzināti vai arī jau 2.-o reizi ir tāda pati situācija un tas otrs saka - piedod, es negribēju, un ar šo cilvēku tiek uzturēts sakars un vēl centies viņam izdabāt - tad esi lupata, dari pāri gan sev, gan viņam.
Izdabāt nevajag, jo darīt to, ko uzskati par nepareizu, tas nozīmē sevis laušanu un tas nebūt neliecina par mīlestību.

Milestiba      Piedod var tikai tādā gaījumā, ka esi sapratis otru.
Apzināti piedot nav iespējams, jo piedošana ir tas, kas nāk pati par sevi, ja ir sapratne par to, kas bija pamatā tam, ka otrs mani sāpināja.

Tas, kas piedod, nevis zaudē pašcieņu, PRET SEVI izturās ar cieņu. Prot pateikt "jā", "nē", "gribu", "negribu", tam ir savas vērtības, viņa ES, ko viņš apzinās un NAV gatavs to upurēt tāpat vien.

Piedošana vēl nozīmē, ka atceroties pagātni, cilvēkam nav emociju, viņš ir rāms un priecīgs.
Ja tomēr pagātne sagāda raizes, NAV piedots.

limonija      wolands (2013-04-09 13:07) viedoklis
Viens no sakarīgākajiem pēdējā laika komentāriem, kādus man šeit nācies lasīt...Tāda dzīve man te, čuhņā, visapkārt mutuļo...Dažam/ai no vieniem "krupjiem" vien sastāvoša. Nefilozofēšu, kas un kā - tāda daudziem no viņu "ziloņkaula torņiem" tik un tā neaizsniedzama un nesaprotama.

snamlet      Lasot jautājumu un komentārus, padomāju par sevi, kā pati rīkojos...vieniem piekrītu, citiem ne. 1.Nepiekrītu, ka "vispār piedod tikai tad, kad otrs to lūdzis?" Piedošanu neizlūdzas, ja apvainotājs vai pāridarītājs savu nodarījumu nesaprot vai nejūt un ja palūdz, tad tādai piedošanai ir 0 vērtība. Piedot (īsti vai neīsti)spēj gandrīz jebkurš, bet lūgt piedot - stipri un par sevi pārliecināti cilvēki, jo viņi to dara no sirds un pret tādiem cilvēkiem ir patiesa cieņa. 2. Nepiekrītu arī ka, ja lūdz piedošanu draugam, kuru netīši vai ātrumos esi aizvainojis, tad viņš vairs nebūs mans draugs? Domāju, ka nē, tikai...ir lietas, kuras var piedot un kuras nē...nepiedotu nodevību (mīlestībā, savas zemes, tautas u.tt) un apzinātu krāpšanu. 3. Pret draugiem cūcīgi izturas tikai tas, kurš pats ir cūcīgs un nekādas draudzības pret tādiem nav. 4. Par "krupja" norīšanu mīlestības dēļ nu nekādi nevaru attiecīnāt...tad pazūd viss tas gaišais, labais, kas vieno divus cilvēkus. "Krupi" noriju pāris reizes darba dēļ līdz noskaidrojās jautājums. 5. Piedošanas lūgšanai ar pašlepnumu nav nekāda sakara, to varētu izteikt tikai ļoti iedomīga persona un, diemžēl, dzīvē gadās, ka bieži vien paši kļūst par "lupatām"", jo, nespēdami piedot 1..2 x, pret paša gribu pakļaujas. Pazīstu arī cilvēkus, kuri nepārtraukti par kaut ko lūdz piedošanu, tad tiem tiešām ir jāpatīra savas smadzenes un jāpadomā ko saki pats...ir jādzīvo ar savām smadzenēm, nevis ar citu, bet problēma ir tā, ka pārāk bieži cilvēki domā:bet ko teiks citi? kā izskatīšos viņu acīs? 6.Nepiekrītu, ka ja es kādam piedodu, tad viņš man ir kaut ko parādā? ko parādā? Par vēl ko esmu pārliecinājusies...ir jāizskaidro savs pāridarījums vai abām pusēm jāizrunājas, lai nepaliek nekādas mieles, citādi tādai piedošanai nav jēgas. Bet...interesanti, kādos gadījumos cilvēks atvainojas?

fargo      tam visam ir vienkārša atslēga - cilvēks pieņem tikai to piedošanu, kura nāk par par rīcību, kuru tas nožēlo.
tas ir ļoti būtiski. stūrakmens. un ievēro, ka tektais ir no pārkāpēja puses, nevis piedevēja.
cilvēks, kurā piedošana ir kā princips, vienalga neatdarīs ļaunu ar ļaunu. vismaz centīsies. bet cilvēks, kurš izdara pārkāpumu, bet to nenoželo, tam piedošana nav vajadzīga kā samierināšana. tas piedošanu izmanto kā iemeslu vai attaisnojumu nākamajam pārkapumam.
un te mēs nonākam pie jautājuma - kas tad īsti piedošana ir? tā ir pārkāpuma salīdzināšana. tālāk. kuram tā ir nepieciešama - pārkāpējam vai cietušajam?
jo cietušais, kurā iekšēji mājo piedošana, nemekle pēc atriebības. tātad, tur nav parāda. bet ar pārkāpēju ir savādāk. tam ir parāds, bet vairs ne pret cietušo. un pāridarītājs šo parādu nav spējīgs nomaksāt pats. ar ko? un kā priekšā ja cietušais nemekle atriebību?
Visaugstākā priekšā, jo cietušais saņems savu atslogu no sava Kunga.
tāds ir mehānisms.

Adamsone      Lepnums- par kaut ko vērtīgu, pašlepnums - nu vienkārši tāpat, bez iemesla, piedošana - racionāla saprāta diktēta darbība konkrētu mērķu vārdā, krupju rīšana - nespēja ne sagremot, ne piedot, ne tikt pāri....
Ja ir radies jautājums, tad robeža ja ne ir pārkāpta, tad tūlīt būs, pēdējais krupis iestrēdzis...

Dexta      Nu milejusi esmu un diemzel par lupatu ari esmu piestradajusi,bet to ka esi palikusi lupata,apjedz tikai tad,kad sirsnina reta apdzijusi un reali visu sac novertet.

fabbiana      man šķiet, ja kopā ir īstie cilvēki, tad var visu izrunāt, atrisināt un saprast, nav ne pašcieņa jāzaudē, ne krupji jārij, ne otrs jāpazemo

Deisa      to fargo (2013-04-09 18:30) viedoklis
tam visam ir vienkārša atslēga - cilvēks pieņem tikai to piedošanu, kura nāk par par rīcību, kuru tas nožēlo.
Iebildīšu. Jēzus prasīja piedošanu saviem mocītājiem, lai Dievs viņiem piedod, jo tie nesaprot, ko dara. Var arī tā - piedot tam, kas tā arī nav sapratis, ka ir sāpinājis, bet tas nenozīmē, ka pēcāk tādam vajag pakļauties un uzprasīties atkārtoti uz viņa kaut neapzinātu, bet ļaunprātīgu rīcību.

panaceja      :) viedoklis 2013-04-10 09:42 lai ko es darītu, bet Dieva vardu man allaž vajag mutē.:))

fargo      deisa, izlasi līdz galam, tā ir tā piedošana, kura finālā ir vajadzīga katram. tēma ir par mūsu, par cilvecisko spēju, gribēšanu, varēšanu piedot. nevis par dieviško. pie tās apelē upuris, cietušais, bet primāri pie to nemeklē pāridaritājs.
es mēgināju izskaidrot, kā strādā "pagriez otru vaigu". pašu sistēmu. kādā veida ir iespējams pārraut iemesla>seku ķēdi. jo tāda iespēja pastāv. un tā ir piedošana. par to ir Kalna sprediķis. izstāties no "spēles". pēc velmes, pēc apziņas. iziet ārā no nepārtrauktā "piemeklēšanas" cikla pēc nodoma. saproti? :)

Deisa      fargo - sapratu. Primāri biju uztvērusi savādāk. Pareizi - >cilvēks pieņem tikai to piedošanu, kura nāk par rīcību, kuru tas nožēlo.< Pārējo piedošanu viņš var nepieņemt, viņam it kā to nevajag, bet "cietušais" savukārt neturpina ļaunuma ķēdi atdarot ļaunu ar ļaunu.

vineta21 Ja mīl tad piedod, un vispar cilvēkiem ir jāpiedod. Bet tas nenozīmē , ka tu būsi lupata. Piedošana nenozīmē , ka būsiet kopā. Jautajums vai spēsi aizmirst :) nākamās atbildes