Piedošana vai pašlepnuma zaudēšana?

vineta21      Ja mīl tad piedod, un vispar cilvēkiem ir jāpiedod. Bet tas nenozīmē , ka tu būsi lupata. Piedošana nenozīmē , ka būsiet kopā. Jautajums vai spēsi aizmirst :)

limonija      Dažādās diskusijās esmu dzirdējusi viedokli, ko īsi var noformulēt šādi - krupju rīšana un "piestrādāšana par lupatu"(c) latviešu sievietēm ir tāds kā nacionālais sporta veids...Diemžēl. Un to jau apsprieda meitas draudzenes(30), kur nu vēl "manā rūtiņā" esošās...Un tādas viņas ir izaudzinātas - diemžēl:( Un sabiedrība "pa lielam" akceptē šādu situāciju - pašpietiekamās un lepnās ne jau tikai oho diskusijās tiek pamatīgi knābātas - sak, sadomājusi te kāda uzlēkt augstāk par pēcpusi;)

fargo      (2013-04-10 10:03) viedoklis
tu pareizi saprati.
cilveks, lai arī biezi būdams pats netaisnīgs, grib saprast taisnību. taisnīgumu. universālu. un nesaprot. atrast nevar. bet... tas ir kā bangojošā jūrā meklēt mierīgu ūdeni. nevar. tad ir jāmaina perspektīva. jāizmanto imaginārs objektīvs. tas viss ir par mērķiem un ostām. ja paturpināt analoģiju. visi ir tātad vai citādas pakapēs nemierīgā jūrā, tur ir klintis, jautrie rodžeri un ta. visa kā pietiek. no perspektīvas skatoties uz visu lielo pasākumu, ko var redzēt? visumā var redzēt jūras apmērus. bet ja tuvumā? tuvumā jūra ir bezizmēra, var redzēt lielus viļņus, klimata izpausmes, bet krastus? nevar. un tā, sērfotājiem rodas sajūta, ka viss Visums ir viņu jūra, bet nav.
tas ir par maršrutiem un nodomiem. vieni stūrē uz vienām ostām, kuras neredz, citi stūrē uz citām ostām, kuras arī neredz. viņi visi tur nonāks, ātrāk vai vēlāk. kas notiek kuģošanas laikā? tas ir viņu ceļa zurnālos. :)
"bet es nezināju, bet... bet... " bet katra tava rīcība bija tava personiska izvēle. "bet... bet..." bet kā lai uztic lielākas lietas, ja tu pat mazās esi neuzticams?

panaceja      :)) izskatās, ka Mazpisānos paisums.:)))

Tuftalogs      Nesen neviļus nācās pavērot kā kāds labi pazīstams cilvēks, kuru es iedomājos kā lepnu un pašcieņas pilnu, aizveļamies virzienā, kas saucās - pilnīga lupata.
Lai tikai saglabātu ārējo "manvissirbaigilabi" fasādi, bet tomēr kā nejauši atklājās, tad aiz pilnīga izmisuma bija kā buldogs iekodies citā cilvēkā, kuram viņš nu nafig nebija vajadzīgs, tik vien kā kārtējai laika pakavēšanai no pelēkās ikdienas...
Skumji bija to visu vērot... un skumji, ka ir cilvēki, kuri spēj izmantot tādus cilvēkus, kuri ir apjukuši un krustcelēs. Un pēc tam vēl apspriest to cilvēku ar citiem cilvēkiem, par to, ka ar to vispār pat nebija vērts darīto TO, jo pēc tam saprasts, ka tas nebijis tā vērts... ir arī tādi cilvēki("vīrieši").
Bet turpina tomēr to visu zinot taisīt ģīmi, ka viss ir baigi labi...
To robežu noteikt ir ļoti viegli. Ja Tu saproti, ka sāc zaudēt savu Es un sajust, ka zūd pašcieņa... ja Tu sāc sev iestāstīt, ka nemaz jau tik slikt nav un tas otrs taču ir brīvs cilvēks un viņam ir tiesības izpausties (melot tev, aprunāt tevi un mierīgi uzmākties citām dāmām, kaut gan "it kā" esat kopā) kā brīvam cilvēkam - tad Tu esi zaudējis gan pašcieņu, gan pašlepnumu.
Tu esi pilnīga Lupata pret kuru atslaucīs visu ko vien vēlēsies.

Rozite1977      neiedziļinoties iepriekšējos komentāros-man tīk piedot jauniem un skaistiem vīriešiem. ta nu visi teologi, noziedznieki un citi PA zinātnieki varat pavadīt turpmāko stundu domājot kāpēc tieši vīriešiem un kāpēc tieši jauniem un skaistiem.

piekraste      Katram būs savs skatījums uz šo lietu.