Kā pārdzīvot tuva cilvēka nāvi?

veeja_roze      Vajag saprast to,ka līdzēt vairs nevar.Un žēl ir sevis,ne aizgājēja.
Kaut kur dzirdēju teicienu,ka latviešu sievas dzīvam vīram ir zāģi,toties labas kapu kopējas.Gan jau uz attiecībām ar vecākiem var teikt līdzīgi.Un vai esam tās labākās māsas,māsīcas?Arī diez vai.
Vienīgais,ja aiziet bērni,mazbērni,tas ir šausmīgi. 2013-06-09

garinsh207      tikai attieksme, ar bēdam un matu plešanu nekas nebus lidzets. katram ir sava dzive, savs laiks. un par to pardzivot ir muļkigi. vispar jau pasam par sevi jarupejas, lai var aiziet pie pilna saprata un veselibas, lai nebutu slogs tuvakiem, bet lielumlielākā dal grib but slogs, to var noverot, kā attiecas pret sevi:)
ari ja berni aiziet, tā ir bernu dzive, viņu karma, jeb liktenis. 2013-06-09

Postremo      Tas aizgaajeejs tak ir.....labaakos laukos. 2013-06-09

lucia41      aizņem savas domas ar citām nodarbēm-apmeklē meditāciju kursus,vai kādus citus garīgās pilnveidošanās kursus..jāsaprot,ka mēs visi esam mirstīgi un aizgājušajam ar savām pārmēru sērām nepalīdzam. 2013-06-09

lasminaxxl      pirms pāris mēnešiem apglabāju mammu . nav man vecākā bērna . Bet dzīve turpinās , viss jāpieņem kā ir ... skatos reāli uz visu un dzīvoju tālāk .. 2013-06-09

Ieklausos      1) Atbalsts (sarunas ar visiem plusiem un mīnusiem, dusmām ieskaitot).
2) Laiks (katram savs, apmēram pēc gada jau būs mierīgāk).
3) Ignorēt (var arī izlamāt prātvēderus, kuri apgalvo, ka žēl sevis, nevis aizgājēju, pat ja tur neliels procents ir taisnības). 2013-06-09

_spuraine_      Draugi nedrīkst Tevi atstāt vienu šai bēdu ielejā. Ceru, ka tādi Tev ir. Nekautrējies lūgt viņiem palīdzību, ja paši neattopas to piedāvāt. Banāla patiesība, bet laiks pieklusina sāpes arī tajos gadījumos, kad nedzēš pavisam. Turies. 2013-06-09

Orhi_Dea      Palīdz tikai laiks. Iespējams - ļoti ilgs. 2013-06-09

violet      Man izdodas.. es tā to formulētu.. un piekrītu veeja_roze teiktajam.. jo esi godīga, žēl jau tev ir sevis un to ko vairs nepiedzīvosi ar tuvo cilvēku.. tad nu ir tā. Tev ir divas izvēles iespējas: kultivēt galvā atmiņas un domas par to, kā būtu, ja būtu, un slīgt asaru jūrā un iedzīvoties pamatīgā depresijā, vai otra iespēja - dzīvot, piedalīties ar visu savu sirdi citu tuvinieku dzīvēs, priecāties par katru jaunu dienu utt.... Neviens nesaka, ka uzsitīsi knipi un aizmirsīsi un tev paliks vieglāk, tieši pretēji, paliks tikai smagāk un grūtāk.. bet noteikti tas viss attālināsies un izveidosies cits ritms, citas sajūtas, citas atmiņas, kuras tad arī dod spēku dzīvot.. 2013-06-09

meklejumos      Nu ko lai saka, padomus dot ir viegli, bet nonākot konkrētā situācijā, reakcija ir kāda nu viņa katram ir. Nav tā, ka žēlo sevi, par sevi domā vismazāk. Mani vairāk nomocīja jautājums par to, vai es izdarīju visu iespējamo, vai sameklēju vislabākos ārstus un tā bez gala, kā vāvere ritenī. Tā tukšuma sajūta, tās apkārtējo līdzjušanas un žēlošanas, tas ir neizturami. Mani izvilka mani dēli, neļāva sēdēt mājās vienai, vilka visur līdzi, izklaidēja un brīžiem ari sarāja. Tā īsti sāku dzīvot no jauna nomainot vidi, atbraucot uz šejieni, cita valsts, citi cilvēki, cits darbs un ritms. Jā, tas man atdeva dzīvesprieku, ticību sev un nākotnei.
Kad aiziet vecs cilvēks, protams ir žēl, bet tas ir savādāk, kā zaudēt dzīvesdraugu. Tieši draugu, ne tikai partneri un bērniem tēvu.
garinsh207
Pārdzīvot nav muļķīgi, tā ir dabiska reakcija, visiem sirds smeldz zaudējot sev tuvu cilvēku. Bērnu zaudēt, tas pat nav apspriešanas vērts, liktens jau ir viņam savs, bet sirds, kura smeldz, vecāku. 2013-06-09

Gramatu_tarps      Jā, laiks. Un labas domas. 2013-06-09

atljaujietman      pārdzīvot ir normāli. Pareizticīgajiem ir ļoti labs no dzīves radies sēru termiņš- 40 dienas, pēc kura vajadzētu "atlaist" mirušā dvēseli. 2013-06-09

Orgasm      Laiks ..
To mēs visi zinām! 2013-06-09

Deisa      Nododies tam, kas ir nevis kā nav. Lai nav tā, ka nomirst vēl kāds, lai liktu tev attapties, ka neesi citu klātbūtni izbaudījusi nododoties tam, kas ir pagātnē, nav vairs pieejams. Kad man nomira tētis, arī bija skumji, taču aptvēru, ka daudz ko neesmu pateikusi. Sapratu, ka nevēlos lai tas atkārtojas un ar tuvajiem cenšos šeit un tagad runāt un darīt to, kas ir aktuāli. Jo jebkurā citā brīdī tā var nebūt, uz to sevi jānoskaņo.
Dvēselei ir vieglāk nebūt saistītai ar ķermeni, jo tikai ķermenī esot sāp. Ja mīlēji to cilvēku, priecājies, viņam tagad ir vieglāk un nav pārdzīvojumu. :) 2013-06-09

atskabarga      Sēras ilgst 2 gadus (personiskā pieredze), tad sākam atkal pamazām dzīvot. Tas ir tāpat, ā tad, kad Tev izrauj zobu - sākumā vēl darbojas narkoze, Tu nevari reāli visu saprast, kas notiek, tikai vispārinoši, autopilotā, tad narkoze pamazām zūd, sāpes pieņemas spēkā, sāc reāli izprast situāciju, sāp ilgi un nežēlīgi, bet TAD sāpes sāk pamazām pierimt un.........rēta paliek, bet vairs tikai smeldz, līdz sadzīst. Man tas ilga 4 gadus. Mācos dzīvot no jauna. 2013-06-09

opium7      Pieņem to,kā vienu skaistu dzīves posmu,kurš beidzies.Pārvērtē bijušo,saglabā skaistos mirkļus atmiņā un ej tālā ar domu,ka turpmāk būs vēl jaukāks,skaistāks posms.Tam jātiek vienkārši pašai pāri,bet man,vismaz ar draugu atbalstu tas pat bija grūtāk. 2013-06-09

cedars      Dievs pie sevis laicīgi savāc tikai labākos,tos kas viņam vajadzīgi,un pārvērš par enģeļiem.Tie grēcīgie maitas( kā es piemēram) Vazāsies pa Zemi līdz Pastardienai,kad tiks iebāzti piķa katlā:((Ceru būt nemirstīgs:)) 2013-06-09

Deisa      Izvairies no žēlotājiem, jo viņi paildzinās tavas sēras, atgādinās - tu taču noteikti tā sēo! Cik grūti ! Izvēlies sabiedrību, kur ir prieks, ja vien neizjūti skaudību par to, ka citiem jautri, bet tev nē. 2013-06-09

iksina      Man tas izdevās tikai pec 7tiņiem gadiem. 2013-06-09

jozolsen      Tas visu sagaida un jābūt tam gatavam.Reti kurš no tā izvarās,jo paspēj pirmais.Dzīve ir jādzīvo un tas jāapzinās.Sieva parasti vēl gadu nēšaja melnu lakatu,pēc vīra nāves.Katram savs laiks noteikts pāŗdzīvojumiem..Sāpīgi, ļoti ,bet zeme griezīsie vēl miljardus gadu... 2013-06-09

velneens16 Man palīdzēja " iejūgšanās" darbā. nākamās atbildes