Cik ilgi mūs atcerēsies?

Vucis      Neko neviens neatcerēsies. Esam tikai smilšu graudiņi, kam lemts uz šīs zemes pavadīt sev atvēlētu, skaitāmu laiku. Pēc tam pazudīsim vēstures pīšļos. Vienīgais, ko spējam darīt ir pavadīt sev atvēlēto laiku pēc iespējas cienīgi un godīgi, gan pašiem pret sevi, gan pret citiem, lai vēlākajā paaudzēm nenāktos sarkt, bālēt un maksāt par mūsu dzīves laikā savārītajām ziepēm.

tiu      Ko ta torpēdim šon uz dzīves jēgu pavilka! :D
Sagribējās kļūt slavenam?

Kāpēc tad viņi dzīvoja? (C)

Ne jau dēļ atcerēšanās dzīvoja. Viss ir vienkārši. Katrs vēlas būt laimīgs un dzīvot piepildītu dzīvi. Ja būs kāds iemesls atcerēties, tad atcerēsies, bet ne jau tas ir tas svarīgākais.

Torpedo      Var jau muldēt par dzimtas kokiem, ko visi ar bildēm stāda un rāda mazmazbērniem :D It kā viņiem par tiem cilvēkie, ko vispār nav nekad redzējuši, šajā datorlaikmetā būtu laiks un interese piedomāt :D Maniem bērniem emocionāli pilnīgi neko neizsaka tā omīte un opītis, ko viņi nav dzīvus redzējuši.
Un cikiem dzimtas kokos ir visi viņa senči kaut no tā paša 19. gs, kaut tas pats vienkāršais Drāšu fabrikas darbarūķis? Nerunājot nemaz par senākiem gadsimtiem. Bet tie tak bija tieši tādi paši cilvēki kā mēs tagad! Pareizi Vucis saka, ka neko neviens neatcerēsies

meklejumos      Torpedo, tā jau ir tā paliekošā vēsture, katrs mēs saņemam mantojumā iepriekšējās paaudzes ģimenes vērtības, savas nododam tālāk saviem bērniem. Nav jau svarīgi cik ilgi, cik paaudzēs, svarīgi lai bērni atceras ar labu vārdu, jo mīlēti un audzināti no sirds. Man nav svarīgi lai Pēteris vai Anna, citi sveši ļautiņi, mani atceras. Kam esmu svarīga, tie atcerēsies, kaut man tai saulē būs vienalga.

_Krasula_      Man ir absolūti vienalga, vai kāds atcerēsies jeb ne. Nozīmīgāk ir tas, ko atceros es. Cilvēki, kuri ir krustojuši manas dzīves ceļu un atmiņās atstājuši kaut pavisam niecīgu, bet pozitīvu strāvojumu...viņi nekur nav pazuduši....šķiet, ka viņi ir tepat blakus...
Ir tādi, kas nekad dzīvē nav sastapti. Varbūt dzīvojuši pāris gadsimtus iepriekš. Bet paņemot rokās grāmatu un slīdot acīm pāri burtu rindām...pamostas domas spēks...un runā nemirstības valodā.

fargo      bezdievja eksistence kā atsevišķas personas esība ir bezjēdzīga. irrevelanta, nebūtiska.
vienīgā nozīme ir sevis reprodukcija un sevis uzturēšana pie dzīvības, lai šo galveno funkciju veiktu. tātad - jā, vairoties un ēst, lai spētu vairoties.
darbi vai nedarbi, māklsas vai atklājumi... arī tas, gala beigās, ir bez jebkādas nozīmes priekš konkrētās personas. vai tad kāds atceras riteņa izgudrotāju(-jus)?
un ja atklājumu vai kaut ko nozīmīgu nepaveiksi tu, tad to izdarīs cits.
ja rīt tevi notrieks vilciens, nekas nemainīsies, darbus kurus tu veici jau ar nākamo dienu pārņems citi. atmiņas par tevi izgaisīs līdz ar personām, kurās tās mājoja.
eksistence, dzīvība no lielākās dāvanas kļūst par lietuvēnu, lāstu, bezjēdzību no kuras nav iespējams izrauties. tev ir iedots kaut kas tik būtisks, ka bez tā tevis nav un tomēr, tu to nevari paturēt.

limonija      "Visus aizpūtuši vēji..."(Fransuā Vijons, 16.gs. dzejnieks) Un aizpūtīs arī mūs, vari nešaubīties. Bet mūsu labos darbus neaizpūtīs, tie paliks:)

Deisa      Pat īsti nav saprotams, kāpēc par atcerēšanos jāpiedomā? Vai tas, ka kāds atcerās nosaka vērtību? Nē, vērtība ir paveiktajam - arī tas Drāšu fabrikas darbarūķis ir šo to paveicis - kādu drāti uztaisījis, ar kuru varbūt kāds psihiski nelīdzsvarots tipiņš pakāries. Nu arī taču vērtīgi, lai arī to neviens nezin, neatceras. :)

Vucis      Kādā mazpilsētā redzēju iestādītu liepu. Apkārt liepai no laukakmeņiem uzmūrēts žodziņš, bet pie žodziņa metālā kalts uzraksts MANAI MĀTEI. Nekas vairāk.

Visdrīzāk, torpēdi, tu nekādu varoņdarbu neizdarīsi un tavs vārds netiks ieraxtīts pilsētas zem liepām vēsturē. Bet tu varētu izdarīt ko tādu.

av2      sstrunts par 100, vai 300 gadiem. Kas buus peec miljona, a? Nu vieniigi ja mees.....billotekeas vieta buutu uzceelussi piramiidu, hmmmmm......

tiu      Torpēdo, maniem bērniem gan ir liela interese par vecvecmāmiņu un vecvectētiņu, kuru viņi nekad nav redzējuši. Vienkārši par viņu dzīvi. Tāpēc bērniem tas ir jāstāsta. Izrādās viņiem tas ir ļoti svarīgi, kādi ir bijuši tie, kas pirms viņiem. Tāpēc man žēl, ka šo to esmu piemirsusi no vecmāmiņas stāstītā. Vajadzēja pierakstīt.

labriit      Bērni, mazbērni atcerēsies, vairs jau nevens, bet vai vajag, lai sveši atceras....

Marseliina      Mēs neviens nezinām-no kurienes mēs nākam un uz kurieni ejam-un kāda tam vispār jēga.Varbūt katrs ir kā taurenītis Bredberija vai kādā tur stāstā, no kura dzīvības vai nāves, no vismazākajām izmaiņām atkarīga nākotne.Ja mums viss būtu skaidrs, tad nekādas diskusijas par eksistenciālām problēmām nerastos.:)

zhigolo      Mūsu skolas direktore vidusskolas izlaiduma uzrunā teica, lai kļūstam par labiem darbiniekiem... Vienkārši drausmīgi!
Ja vēlies sevi ierakstīt vēsturē un kļūt slavens? Nodedzini kādu baznīcu!