Ticība
Palasot tēmu 2 stāvus zemāk, pārdomāju laulību (baznīcā slēgtu savienību) lietderīgumu manā dzīvē un radās interese arī par citu cilvēku viedokli šai sakarā. Ja es šeit iepazītos ar jauku sievieti, kura vairs nav jaunava un nav arī 18, 19 gadus veca (iespējams ir pat bērni). Vai es justos "savā ādā" vedot viņu pie altāra? ! viena lieta ir appreceties dzimsarakstaa, otra zveeret uzticību Dieva priekšā. Savu bijušo sievu iepazinu draugu jubilejā, ne tuvu ne internetā, bet arī viņu man negribējas vest pie altāra. Varbut nostrādāja intuīcija. Tad nu apdomājot šo jautājumu, droši varu teikt, ka internetā iepazītu daiļavu (ar pieredzi) nevestu gan pie altara. Varbūt pieju šim jautājumam paarak nopietni. Kādas ir jūsu domas? Sievietes varētu paust savu viedokli par došanos pie altāra ar viirieti, kurshs iepazīts internetā, tas pats jau vien būs.piekraste Nekas uz šīs pasaules nav mūžīgs. Un tāpēc nevajag visā vainot sievietes :)
Birdwatcher Fakts ir tāds,kā neta iepazīti civēki,neturās kopā ilgstoši!
fargo
šos komentārus gan izlasīju. bija izlasīšanas vērti.
par tēmu.
laulība ir kaut kas tik dziļi personisks... es pret to attiecos ļoti, ļoti rezervēti. prieks kam? nu, kāpēc? ārpus tā kritērija? kas notiek? es nevarēju atrast. tai nebija nozīmes.
tad man bija 21-34 gadi.
vēlāk sāka rasties nojausma, ka nozīmē ir gan. ilgi, jā. bet nu... un gadus atpakaļ es gribēju saprast vīrieša un sievietes attiecības, demogrāfiju, psihologiju, lasīju. un vai cik tas bija būtiski, lai raksturotu rezultātu. vai cik izradījās būtiski nenodoties tiem viendienīšu sakariem, kuri man pat labi patika. tā ir kā lēna rūsa. tie padara cilvēkus nespējīgus veidot kaut ko noturīgu savā starpā. pat kontakti, kuri veidojas ir, tehniķi mani sapratīs, oksidēti. nav uzticības pat to cilvēku starpā, kuriem it kā būtu jābūt vistuvākajiem uz visas planētas. kaut kāda skriešana, tikai lai nenokavētu, kurš kuru laicīgi pametīs, pirms ir izbeidzies klikšķis.
un ne uzreiz, bet ar laiku sac saprast, ka tās nav nekādas vecmāmiņu un tētu muļķības, tas bija kā mīlas pamats uz kura bija, var veidot visu tālāk. bet mēs atmetām, jo, piemēram, es biju pārliecināts, ka tas viss ir lieki. kādi solījumi? kā tu drīksti prasīt solījumu? tu mani... nemīli? man saka, vai es saku...
patiesībā, tie ir kā ietvari, kā apliecinājumi nākotnei, bet kas ir nākotne bez perspektīvas? ne uz ko nav iespējams paļauties. vēl sliktāk, ka ne uz vienu.
un tā...
es sāku meklēt avotus, kas ir tas, no kurienes ir nākusi laulības noliegšana un mēģinājumi to iznīcināt. es rakstīju stabiņus ar datiem ar procentiem, lasīju grāmatas un tas pie kā esmu nonācis ir zināms cilvēkiem, kuri lasa oho. tas ir nodoms, tā nav nejaušība.
<< iepriekšējās | Atbildes 41 līdz 43 (kopā 43) |
