Par ko mēs muļķības pēc apvainojamies viens uz otru?

Tessa      ne uz ko krasi nereagjeju un piedodu visu. vienkarshi nekontaktejos. kaut gan tadi gadiijumi man viens-divi,ne vairak par visu dziivi. nepiedotu, laikam,vardarbiibu,vienalga pret ko-maziem,veciem,dziivniekiem,etc.
aizmirst gan neaizmirstu,laba atminja man))

Deisa      Neapvainojos ne kādreiz, ne tagad, bet ir lietas, kuru dēļ no sākotnēji pat ļoti patīkama cilvēka varu distancēties, un uzcelt mūri starp viņu un sevi. Galvenokārt norobežojos no lepniem, iedomīgiem un augstprātīgiem cilvēkiem (ne attiecībā pret sevi, bet vispār - ar citu nosodītājiem un kritizētājiem sirsnīgas attiecības nesanāks). Vajag, nevajag, da kam spriest, ja ne pašam? Man tā vajag. Savulaik no vīra klausīties nicinošus komentārus attiecībā pret manām draudzenēm (nafig tādas vispār kādam vajadzīgas?, priekš kam tev tādas?), bija pretīgi, lai vai kādas viņas arī būtu.

Lucy      Es neapvainojos,bet ja man kādu iemeslu pēc tas cilvis nepatīk vai riebjās,vai viņa izdarības man šķiet perversas,es vai nu ignorēju,vai nograužu līdz kaulam,nemanot bet dzēlīgi.

Alison      Neapvainojos.
Izdaru secinājumus un iespēju robežās nekontaktēju.

Torpedo      Vienīgais muļķis(-e) ir tas, kas apvainojas. Apvainošanās vispār ir manipulācija ar otru cilvēku

solveiga23      Es gan apvainojos un ignorēju tos,kuri melo,netur doto vārdu u.t.t.

Bellatrixa      Nē, tas nav tā vērts. Jā, pa reizei kāds ir uztrāpījis vārīgai vietai tā, ka sūrstējis ne pa jokam, tomēr ne vaibsts nepakustēsies, kur nu vēl citādi izrādīt. Piedodu, ar laiku. Tomēr neaizmirstu.

riks086      Jūdaismā viss bija pareizāk - aci pret aci, zobu pret zobu. Tad uzradās tas dīvainis no Galilejas pilsēteles Nācaretes... nav droši zināms, ko viņš īstenībā sludināja, bet evaņģēliju autori, lai viņu sacerējumi būtu humānāki, nekā tolaik viss bija objektīvajā realitātē, piedzejoja viņam to piedošanas teoriju, kas visā turpmākajā Eiropas civilizācijas vēsturē bija sava veida "rezerves izeja" sliktus darbus sastrādājušajiem....

marselis      par pasas piedosanas butibu-,...
cilveka psi.struktura sastav no daudzam-,biezi pretrunigam instancem,+pie visa piejaucas emicijas,ka katalizators...
piedosanas butiba,ta ir piedosana pasam sev 1,kura harmonize ieksejas substances...
2.ta ir labveligas,harmoniskas vides (meginajums)veidot starp otru...

ja otrs,nav jutu vergs,tad vins piedosanu spej pienemt
bet tie ,kuri ir nemitigie dzives bauditaji , savu velmju vergi,to nespej,
jo tas pretruna ar vinu velama iegusanu!

Puma      Muļķības pēc apvainojos uz saviem tuvākajiem un galvenokārt par netīkamo patiesību..
Bet tur nav ko piedot, tur pašai jāiet atvainoties! :)

Deisa      Attiecīgi pēc Pumas teiktā, jā, ir gadījušās domstarpības dažādu uzskatu dēļ, pēcāk sanāk atvainoties, taču apvainojusies gan īsti bijusi neesmu, vienkārši pastāvējusi uz savu viedokli, kas ir atšķirīgs. Vēlāk tā arī katrs pie sava viedokļa paliek, bet tam nav sakāpinātas emocijas piesaistītas, ja pieņem dažādības, ne uzstāj uz savu uzskatu pareizību.

ne_klausos      Apvainojas jau visi. Iemesli, kas izprovocē: aizvainotāja atkārtota muļķība, nekaunība, augstprātība, neapdomība, slikts garastāvoklis, paša neveiksmes utt. Nav jau liela māksla atrast kāda cilvēka vājo punktu un tad ilgstoši to ekspluatēt, lai apmierinātu sevi. Tikai it kā jāiemācās neizrādīt, ka sāp. /Tiesa, reizēm aizdomājos: bet kāpēc gan?/ Un vēl: paši jau arī to pašu iemeslu dēļ kļūstam par kāda aizvainotāju. Lielās līnijās šajā jomā valda līdzsvars. :D

Torpedo      Man nav grūti atvainoties, ja arī neesmu vainīgs. No sērijas: "Gudrākais piekāpjas"

Rashela      Tas notiek, jo mums ir nereālas ekspektācijas pret kādu...kaut ko safantazējamies un tad nākas vilties, jo tas cilvēks varbūt ne īsti zina, ka tu kaut ko no viņa sagaidi...un pat ja zina - nav teikts, ka viņš pats to vēlas... Nu un re - tā mēs apvainojamies, jo viņš redz nedara kā MAN gribās... :D

MaryClaire      ja tā var teikt. es drīzāk nevis apvainojos, bet norobežojos no aprunātājiem, plus vēl nepatīk cilvēki, kas patiešām čīkst par naudas trūkumu, burtiski kļaņčī. un vēl nepatīk skaudība, lai arī maskēta. tāpēc ar tādiem cilvēkiem es sataisu kašķi, jo pa labam tā īsti nav iespējams, bet tā ir iemesls "apvainoties".

a sadzīvot gan var ar jebkuru, pat ar ienaidnieku. tikai distancējoties - man sava dzīve, tev sava

tiu      Uz svešākiem cilvēkiem nav iespējams apvainoties, jo ir vienalga.
Parasti jau tā apvainošanās ir tad, ja kādu esi pielaidis tuvāk klāt un tas nav respektējis kaut ko ļoti privātu. Kāds, kurš zin Tavas vājās vietas un dusmās bliež tieši pa tām.
No sērijas - karotītes jau atradās, bet rūgtums ta paliek!

never_pa      Ir tikai dažas lietas, kas var izvest ārpus rāmjiem. Sveši cilvēki to nezina, savējie - neizmanto.

elinas      Visi strīdi palielam sākas no sīkumiem,,,,,un tad tam sīkumam tiek apvīts apkārt vēl viens sīkums...un vispār tu vakar..un pirms gada...un kad mēs vēl nebijām pazīstami tev bij cita,lops! :):):) I VISS! Škandals oar to,ka es nedzeru kafiju ar cukuru,piemēram :)

jozolsen      Lai tak apvainojas,tā ir viņa brīvā izvēle..Lai piedotu vajag lielāku iekšējo spēku,atriebt ir daudz vieglāk..

miers2      Ja reiz esam apvainojušies, - tātad esam jutušies tajā mirklī aizkaitināti! Nevar apvainoties muļķības pēc,- var tikai apvainoties aizkaitinājuma dēļ! :) Vēlāk var atnākt "apskaidrība" un saprotam, ka mums nebija gluži taisnība, ka nebija tā vērts..bet tik un tā tas nebija muļķības pēc! :)

Ananda_A Katram savi trūkumi! No sērijas"Džezā tikai meitenes":DDD nākamās atbildes