Par ko mēs muļķības pēc apvainojamies viens uz otru?

Ananda_A      Katram savi trūkumi! No sērijas"Džezā tikai meitenes":DDD

piparbecinja      lai kas tas arī nebūtu, šķiet, ka tas ir pārneses dēļ (lasi: senu, nesagremotu aizvainojumu dēļ, kad pie vainas bijis varbūt pavisam cits cilvēks).

limonija      Laikam piederu pie tiem, kas pārstāj meklēt kontaktus ar personu, kura mani aizvainojusi. Sākumā gan cenšos saprast, vai tas nav gadījies netīšām...Ja nu tīšuprāt ir sists zem jostasvietas, tad piedošanas nav, ar laiku iestājas vienaldzība, bet neko neaizmirstu. Ne velti psiholoģijas zinātne māca - mēs aizmirstam notikumus un faktus, bet nekad neaizmirstam to, kā cilvēks ir mums licis justies...

miglainaa_plava      Visi te tādi labiņi, visu visiem piedod... kaut kā neticās. :)
Esmu apvainojusies daudzreiz, pilnībā pārtraucot attiecības. Tikai 1 reizi cilvēks centās ko labot, izrunāties, izteikt savas domas, jūtas, pārdomāt savu rīcību... kas man bija bijusi aizvainojoša un sāpinošas. Ar to 1 cilvēku joprojām draudzējos, kaut āri strīdamies ik pa laikam.
Visi pārējie izņirgājās par maniem mēģinājumiem izrunāties pēc tam, konkrēti pasakot, ka taisnība ir viņiem, ja man nepatīk, tad tā esot mana izvēle. Nu - nevaru uz tādiem noteikumiem turpināt draudzību. Vai tā ir muļķība - nu nezinu.

av2      neapvainojos. Ja kaadam ir pretenzijas, nav tak spiesta lieta kontakteties ar mani. Cilveki, kuri uzmet luupu...izksatas.....nu nekaa forssa tur nav. Taa vietaa lai vienkaarssi izrunaatos, teelo...;(

VecmeitaARrunci      Tos,kuri kaut kaadu iemeslu deel uzkaapusi uz manaam varzaciim-iisti veersiskaa garaa izsleedzu no savas dziives.Bez naida un nozeelas.Ja situaacijaa ir dala arii manas vainas-galvenais man to pasai apzinaaties-censos kaut kaa saliigt,izrunaaties.ja nesanaak,tad nesanaak..ko tur var padariit...

sju4      Piedodu vienmēr..un reizēm nevis nevaru,bet negribu aizmirst.Un ignorēju ,un ignorēšu :))Lai siekalojās pēc tiem laikiem ,kad biju īsts mīļumiņš! :))

Nekas mani tā nespēj aizkart kā netaisnība.

Piemēram bijušajās atiecībās draugs man skaitīja pusstundu garu lekciju (ne reizi vien)par to,ka neaiztaisīju eļļas pudelei korķīti.Un tas pēc tam,kad bija paēdis gardas ,manis gatavotas, vakariņas.. :)"prieks censties" :P Neapvainojos,bet tādi sīkumiņi krājās un krājās.Un cik labi es tagad jūtos! Neviens neko nepārmet un ir tāds miers.. :D

Emma45      "Visi te tādi labiņi, visu visiem piedod... kaut kā neticās. :)"
Nez pašiem smiekli nenāk? Pat netā gadiem ilgi neaizmirst atšķirīga viedokļa paudēju, vai garā biški vājāku, kur nu vēl ja dzīvē kāds ko ne tā pateicis. Bez sāls apēdīsiet.

_Ieva_      Aizvainojumi un nepiedošana grauž tikai mūs pašus no iekšienes,kas vēlāk arī parādās uz veselību.Jāpiedod jau pirmām kārtām ir sev pašam,ka Es nespēju savaldīties vai izturējos slikti un t.t.Arī palūgt otram piedošanu nekad nav par vēlu.Iespējams otrs jau sen visu aizmirsis un dzīvo tālāk,bet mēs vēl cepamies un dedzinam sevi :)

Deko      Piedot var, ja iepriekšējās dzīves netikumus nevelk līdzi. Citādi, var gadīties, muļķības pēc piedosi un pats pēc tam pamuļķa kārtā attapsies..

MisPantera      Īsi un konkreti -hroniski meli un neatzīts alkoholisms!