Un kas notiek pēc tam?

selnija_      Nemaz nejūtos kā staigājošs mironis, kam dzīves jēgas nav. Es to nemaz nemeklēju, bet mēģinu dzīvot saskaņā ar savu sirdsbalsi, tā lai nav kauns par padarīto.

VecmeitaARrunci      Vispirms ir soks,kad dveesele nomirst...
Laiks nedziedee neko,tas tikai aprauj reetas.Bezgaliigs jautaajums kaapeec un izmisiigi meklee kam piekerties,lai dziivotu taalaak.Naktiis gaidu sapnus,lai tajos redzeetu savu beernu.
Tam,kas pats to nav paardziivojis,nesaprast un visi vaardi paliek tikai teorija.
Mani mierina doma,ka ar naavi nekas nebeidzas un mees kaadreiz satiksimies.

znxjbm1      Bērnus domāju vajag kādu reizi dzīvē, bet tas noteikti nav galvenais mērķis.
Vispirms parūpējies par sevi, izpriecājies, kad apnīk un jau paliek pāri, sāc dot citiem, vislabāk saviem bērniem.

limonija      mieru_tikai_mieru (2014-08-27 10:58) viedoklis - piekrītu, ka visa iepriekšējā dzīve sagāžas - lai gan - ne gluži visa, jo vēl, iespējams, ir citi bērni, darbs savā profesijā, dzīvesbiedrs...Tomēr viss jābūvē no jauna - arī attiecības ģimenē, un tas ir ļoti grūti. Daudzas ģimenes sabrūk(arī manējā), bija nesen intervija ar Kambalu, viņš labi pateica - divi sabrukušie nevar balstīt viens otru...Man bija jāizaudzina vēl divi bērni, esmu godam tikusi ar to galā. Protams, ka vēl satikšu savu pastarīti - "augšā aiz zvaigznēm". Tomēr neiesaku nevienam par šādām lietām daudz funktierēt - te jau minēja iemeslus. Bieži var piemeklēt tas, no kā ļoti baidāmies...Un vēl - piekrītu fargo - labāk nepateiksi, ka dzīvei var būt arī cita jēga.

VECA_PIEPE      Fargo ta labi, nu teiksim: psiholoģiski ir raksturojis dzīves jēgu, kā no lielās grāmatas nolasījis.
Ar šādu apdomu ir iespējams apmānīt sāpi tuvinieku zaudējot,...bet ar to neapmānīt māti, kura ir apglabājusi savu bērnu, jo nāvei bērna zaudējumu piedot nav iespējams.
Tas, protams nenozīmē to, ka vecākiem bērna zaudējumā ir jāieslīgst depresijā par savas dzīves bezjēdzību,...ar šo depresiju ir jācīnās, padoties nedrīkst- ir jādzīvo tālāk, ar sirdi un prātu turoties pie pilnvērtīgi saprātīgas un radošas dzīves. Tikai tikt galā ar šo sāpi nav tik grūti un smagi kā aprakstīts gudrajās grāmatās,...tas ir daudz smagāk un grūtāk, bet neiespējami tas nav.
Un to var panākt tikai mīlestībā pret zaudēto bērnu, piedodot viņam viņa aiziešanu un cienot dvēseles aiziešanu, kā izvēli sava bērna aizsaulei par labu,...ne piedodot nežēlību nāvei.
Realitāte ir pierādījusi, ka pat ļoti spēcīgi un augstu kvalificēti psihologi, saskaroties ar savu miesisko bērnu nāvi, ja to ir pārdzīvojuši psiholoģiski saprātīgāk,...tad nāvei piedot to ir iespējis tikai retais no viņiem.

Humosapiena patiesā dzīves jēga ir pēcnācēju radīšana- savas dzīvības turpināšana uz Zemes.
Visas citas dzīves jēgas neeksistē,...cilvēki tās ir izdomājuši, lai attaisnotu neveiksmes pēctecībā.

planerdelta      Stuulbs jautaajums, es pat tektu, idiotisks. Ne internetaa risinaams. Labaak buutu jautaajusi,kas notiek,kad beerns izaug un aiziet savaa dziivee. tad jaasaak dziivot pasham sava dziive, ja vien taada ir.

Eleste      Nav stulbu jautājumu, ir tikai stulbas atbildes. :)
Ir liela atšķirība starp "aiziet dzīvē" un "nāve".

adamsone      Apjautājies saviem vecākiem, kas ar viņiem notiks, ja tu nomirsi. Ne tu būsi tā, kas teiks, kuras atbildes šai tēmā ir stulbas un kuras nav.
Mazie, nežēlīgie pusaudži, kuriem vienmēr interesē, kas notik ar zirnekli, kad viņam no sešām kājām piecas norauj.:(

Paula6      Ne visam jautājuma rakstītajam pamatojumam piekrītu. Man ļoti tuvai radiniecei gāja bojā autoavārijā vienīgā 21 g.v. meita un pēc pāris gadiem arī vīrs. Bija ļoti, ļoti smagi..palīdzējām kā vien varējām, ar savu klātbūtni, mīlestību, rūpēm, lai mazinātu sāpes. Pa dienu, kad ir darbā un apkārt vienmēr ir cilvēki, tās bēdas ir vieglākas, bet naktīs...to jau zin tik tas, kas pats ir to visu pārdzīvojis. Bet teikt, ka viņa un mēs citi būtu staigājoši miroņi un gaidam savu nāves stundu???!! Piedod, autore, bet tu šauj pār strīpu! Nevajag runāt par to, par ko nav saprašanas, piedod, bet tā ir! Viņa dzīvo tā, it kā meita būtu līdzās, pilnvērtīgu dzīvi kāda būtu arī meitai, tikai savu mīlestību, pieķeršanos, rūpes atdod saviem krustbērniem un tie dod viņai to visu atpakaļ. Viss ir mūsu smadzenēs un tajā, ko mēs gribam un varam pateikt saviem bērniem, ar savām domām, rīcību un atmiņu, sāpes nepazūd, tik mazinās...

Rashela      Manuprāt, dzīves jēga ir pilnīgas apziņas iegūšana - redzēt, dzirdēt, sajust, saprast visu...un mēs vairojamies, lai jau līdz šim uzkrātās zināsanas un pieredzi nodotu tālk nākamaijai paaudzei, lai viņi varētu tās papildināt un paplašināt savu apziņu vēl tālāk...un tā tālāk līdz pilnīgai apziņai.

Rashela      ...bet man patīk arī kā fargo un psyhobitch uzrakstīja... :)

Eleste      adamsone - man nebūtu nekādu problēmu uzdot šo jautājumu (ņemot vērā, ka tas gandrīz arī notika, sava pieredze ir).
un tīri izglītošanās mērķiem: http://en.wikipedia.org/wiki/No_such_thing_as_a_stupid_question

Eleste      Paula - iesaku pārlasīt vēlreiz - nejau es saku, ka cilvēki kļūst par miroņiem. Es uzskatu ka dzīve turpinās, iet uz priekšu un cilvēkam ir iespējas piedzīvot vēl pilnu spektru ar emocijām un dzīves notikumiem pēc tā.

borzomi      Apziņa,ka viņam(-iem) tur..augšā ir vieglāk,kā uz zemes,palīdz dzīvi turpināt...
savukārt,zemapziņu...nepiemānīsi.Tāpēc ir tikai eksistence,ne dzīvotprieks.

adamsone      Katram cilvēkam dzīvē ir vismaz pāris gadījumi, kad "tā gandrīz notika" ar viņu pašu vai viņa bērniem. Ar to nekoķetē, neplātās, nestāsta un ja atcera, tad nelabprāt. Savulaik bija priecīgi un atviegloti, ka nenotika. Cilvēki vnk ir dažā´dāki nekā reizēm domā, ir tādi, kas "pilnu emociju spektru" vairs nepiedzīvo. Un tur bāzt degunu nevienam nav tiesību.
PS. Vrb, ka man ir feikomānija, ;), bet šīs jaunās būtnes nemotivētās aktivitātes ir biku nogurdinošas.

Piparkuka      Visi cilvēki ir tie, kurus Tu tur apraksti. Tikai bērni ir mūsu nākotne- tas, kas paliks pēc mums, vēl un vēl, nākotnei.